Pētnieki sociālo atstumtību uzskata par jēdzienu, konceptu vai koncepciju. Sociālā atstumtība nav saistāma ar kādu konkrētu zinātnes nozari. Šo jēdzienu izmanto dažādās nozarēs, piemēram, socioloģijā, psiholoģijā, valsts pārvaldē un citur, kad uzmanība tiek vērsta uz sabiedrībā esošajām problēmām (nevienlīdzību, integrācijas un kohēzijas trūkumu) un to risināšanu. Sociālā atstumtība ir dažādu individuālo, sociālo, vēsturisko, ekonomisko, politisko, tiesisko un citu procesu rezultāts.

Sociālā atstumtība raksturo stāvokli, kad indivīdi nespēj piedalīties sabiedrības ekonomiskajās, sociālajās, politiskajās un kultūras aktivitātēs tādā mērā, kā tas tiek uzskatīts par pieņemamu, t. i., nespēj dzīvot tā, kā lielākā sabiedrības daļa, kas ir integrēta. Piemēram, ilgstošie bezdarbnieki resursu trūkuma dēļ nevar atļauties tādu dzīves līmeni kā strādājošie, viņi nevar apmeklēt kultūras pasākumus, nodrošināt savus bērnus ar tādām pašām lietām kā pārtikuši vecāki, nereti iztiek no sociālajiem pabalstiem, kas neļauj izkļūt no nabadzības. Resursu trūkums arī ierobežo darba atrašanu, līdz ar to sava materiālā stāvokļa uzlabošanu. Sociāli atstumtie tiek pretstatīti dominējošai sabiedrībai.

Iemesli sociālai atstumtībai ir daudzveidīgi – nabadzība, bezdarbs, nepietiekama izglītība, diskriminācija. Tie var pārklāties un būt reizē gan sociālās atstumtības cēloņi, gan tās sekas. Sociālā atstumtība indivīda līmenī izpaužas kā ierobežotas iespējas izmantot savas tiesības, piekļūt dažādiem sabiedrības piedāvātajiem pakalpojumiem, resursiem un citiem. Piemēram, cilvēki ar kustību traucējumiem vides nepieejamības dēļ nevar pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē, viņu iespējas iegūt izglītību, darbu, piedalīties kultūras pasākumos bieži ir ierobežotas. Sabiedrības līmenī sociālā atstumtība traucē sociālo integrāciju.

Galvenie autori, kuru idejās balstās sociālās atstumtības jēdziens, ir Emils Dirkems (Émile Durkhaim) ar sociālās solidaritātes ideju, Makss Vēbers (Max Weber) ar sociālo grupu un sociālās noslēgšanās ideju, Frenks Parkins (Frank Parkin) ar ideju par resursu monopolizēšanu un to liegšanu citai grupai, Georgs Zimmels (Georg Simmel) ar svešinieka ideju un Hovards Bekers (Howard S. Becker) ar autsaideru ideju, Ērvings Gofmens (Erving Goffman) ar ideju par stigmu un stigmatizēšanu kā indivīdu vērtības samazināšanas un diskriminācijas pamatu un citi. Jēdziena “sociālā atstumtība” rašanos sekmējusi arī Pītera Taunsenda (Peter Townsend) relatīvās deprivācijas koncepta izstrāde un attīstība.

Jēdziens “sociālā atstumtība” sociālajās zinātnēs ienācis 20. gs. 70. gados. Tā aizsākums tiek saistīts ar Renē Lenuāra (René Lenoir) darbu “Atstumtie: viens no desmit francūžiem” (Les Exclus: Un Francais Sur Dix, 1974), kurā šis jēdziens attiecināts uz dažādu kategoriju indivīdiem, kas izslēgti no Francijas labklājības valsts nodrošinātajiem pakalpojumiem (galvenokārt indivīdi, kas nestrādā algotu darbu vai nav nodarbināto ģimenes locekļi, tāpēc nav iekļauti sociālās apdrošināšanas programmā).

20. gs. 80. un 90. gados sociālās atstumtības jēdziens guva pielietojumu arī citās Eiropas valstīs, un to plaši sāka izmantot Eiropas Savienības (Euopean Union) politikas plānošanas dokumentos, aizstājot tajos iepriekš dominējošo jēdzienu “nabadzība”. Jēdziena maiņai bija vairāki iemesli – gan uzskats, ka nevar runāt par nabadzību attīstītajās valstīs, kur pamatvajadzības ir nodrošinātas, gan tas, ka nabadzība pārsvarā tiek saistīta ar resursiem (galvenokārt materiālajiem) un to trūkumu, bet sociālā atstumtība akcentē sociālās attiecības, nevis resursu sadali, gan arī tas, ka jaunais jēdziens ir politiski pievilcīgāks, jo maina akcentu no resursiem uz attiecībām, kā arī tāpēc, ka jēdziens ir plašs un to var pielāgot dažādām politiskajām ideoloģijām. Sociālās atstumtības jēdziens ļauj citādi skatīties uz nabadzības, deprivācijas, neizdevīga un nevienlīdzīga stāvokļa un diskriminācijas iedabu, cēloņiem, izpausmēm un sekām.

Ir izplatīts uzskats, ka sociālā atstumtība vairāk akcentē nevis stāvokli, bet procesu, kas pie tā noved. Sociālā atstumtība tiek saistīta ar materiālo resursu trūkumu, ienākumu vai valsts atbalsta trūkumu sociāli atzītu nepieciešamību (piemēram, uztura, apģērba, transporta u. c.) nodrošināšanai, nepietiekamu vai ierobežotu piekļuvi darba tirgum, izglītībai un veselības aprūpei, adekvātam mājoklim, diskrimināciju, ierobežotām sociālās piedalīšanās iespējām (sociālo tīklu ierobežojumu), kā arī nepietiekamu varu, lai ietekmētu valdības politiku. Galvenās sociālās atstumtības sfēras ir nodarbinātība, ekonomiskie un materiālie resursi, izglītība un prasmes, veselība, mājoklis, sociālie resursi, kopienas resursi, personīgā drošība.

Sociālo atstumtību raksturo vairākas pazīmes. Sociālā atstumtība ir daudzdimensionāla un ietver tādus neizdevīgus stāvokļus kā regulāras un vienlīdzīgas pieejas trūkums izglītībai, veselības aprūpei, sociālajai aprūpei, atbilstošam mājoklim. Cēloņi vienlīdzīgas pieejas trūkumam netiek saistīti tikai ar materiālo nabadzību, bet skatīti plašāk. Sociālai atstumtībai var būt vairākas izpausmes. Sociālās atstumtības daudzās dimensijas ir grūti fiksēt laikā; to akumulācija var radīt ciklisku mijiedarbību, kur nevar skaidri nodalīt cēloņus no sekām, nevar pateikt, kurš neizdevīgais stāvoklis kuru rada vai no kura izriet. Sociālā atstumtība ir dinamiska parādība. Tā saistīta ar noteiktu sociālo kontekstu (telpisks aspekts) – dažādās sabiedrībās ir atšķirīga sociālās atstumtības izpratne. Piemēram, romu priekšstati par “normālu” dzīvi (īpaši attiecībā uz izglītību, nodarbinātību) atšķiras no citu etnisko grupu priekšstatiem. Līdz ar to atšķirsies arī romu izpratne par atstumtību.

Sociālā atstumtība tiek analizēta dažādos līmeņos (mikrolīmenī un makrolīmenī). Mikrolīmenī akcents tiek likts uz indivīdu nespēju piekļūt vai izmantot sabiedrības piedāvātās iespējas. Piemēram, personas ar invaliditāti sastopas ar grūtībām izglītības ieguvē, nodarbinātības sfērā, vides pieejamībā; etnisko minoritāšu pārstāvji, patvēruma meklētāji nereti sastopas ar aizspriedumiem un diskrimināciju, kas ierobežo viņu iespējas piekļūt dažādiem resursiem un pilnā mērā piedalīties sabiedrības dzīvē. Makrolīmenī uzmanība tiek pievērsta sabiedrības sociālo saišu saraušanai un sociālās integrācijas trūkumam. Veidojas sadrumstalotība, “mēs un viņi” attiecības, kas kavē sabiedrības ekonomisko un sociālo attīstību. Sociālā atstumtība ietver attiecības, jo atstumtības procesā iesaistītas divas puses – atstūmējs (kā darbības veicējs var tikt apskatīti ārēji faktori – struktūras, institūcijas) un atstumtais (tas, kuru būtu jāvirza uz labāku integrāciju dominējošā sabiedrībā). Piemēram, kā atstūmēju var apskatīt darba tirgu, kā atstumto – ilgstošo bezdarbnieku.

Sociālās atstumtības riskam visvairāk pakļautās jeb riska grupas biežāk ir sievietes, bērni un jaunieši (18–24 gadi), nepilnās un daudzbērnu ģimenes, personas ar zemu izglītības līmeni, bezdarbnieki, pirmspensijas un pensijas vecuma personas, invalīdi, migranti un citas grupas.

Sociālā atstumtība izpaužas vairākās dzīves sfērās. Sociālās atstumtības pētniekus interesē jautājumi par atstumtības dimensijām, to attiecībām, jo visas nav vienlīdz nozīmīgas, kā arī par sociālās atstumtības mērīšanas indikatoriem.

Sociālās atstumtības dimensijas raksturo tās sfēras, kurās ir ierobežota indivīdu piedalīšanās un izpaužas neizdevīgākais stāvoklis, kā arī aktivitātes, kurās indivīdi nevar pilnībā piedalīties. Daži autori, piemēram, Mērija Deilija (Mary Daly), šķir ekonomisko, politisko un sociālo dimensiju. Šim dalījumam nereti pievienota arī kultūras dimensija, kurā akcentēta “citādo” atstumtība (to, kuru vērtības, normas un uzvedības modeļi ir atšķirīgi). Dominējošās kultūras pārstāvji ierobežo viņu piedalīšanos dažādās sabiedrības dzīves jomās, ja viņi neatsakās no savas kultūras un nepieņem dominējošo. Citi autori, piemēram, Martins Kronauers (Martin Kronauer), runā par atstumtību no darba tirgus, ekonomisko, institucionālo atstumtību, sociālo izolētību, kultūras un telpisko atstumtību. Vēl cits skatījums akcentē aktivitātes: patēriņa, ietaupījumu, ražošanas, politiskās un sociālās aktivitātes. Ir arī viedoklis, ka sociālā atstumtība ietver trīs dimensijas ar vairākām apakšdimensijām:

• resursi: materiālie un ekonomiskie; piekļuve pakalpojumiem; sociālie resursi;

• piedalīšanās: ekonomiskā; sociālā; kultūras un izglītības; politiskā un pilsoniskā;

• dzīves kvalitāte un labbūtība (subjektīvā labklājība): veselība; dzīves vide; noziedzība un kriminogēnā situācija.

Ideoloģiskais un politiskais skatījums uz sociālās atstumtības cēloņiem ir atšķirīgs. Tas ietekmē iespējamos problēmas risināšanas veidus. Atšķirīgais skatījums atspoguļojas dažādu autoru izstrādātajās teorētiskajās pieejās sociālai atstumtībai.

Britu socioloģe Hilarija Silvere (Hilary Silver) izvirzījusi ideju par sociālās atstumtības paradigmām, kas ietekmē dažādās sociālās atstumtības interpretācijas. Solidaritātes paradigma balstīta uz franču republikāņu politisko ideoloģiju. Sociālā atstumtība tiek skatīta kā sociālo saišu saraušana starp indivīdu un sabiedrību, sociālās kārtības sabrukums. Tiek akcentēta kultūra un morāle, nevis ekonomika un nevienlīdzība. Specializācijas paradigma balstās uz angļu – amerikāņu liberālo ideoloģiju. Sociālā atstumtība tiek skatīta kā diskriminācijas forma, brīvā tirgus darbības nepilnību sekas. Specializācijas paradigmā sociālā atstumtība tiek skatīta arī kā indivīdu pašatstumtība, kas reizēm ir viņu izvēles rezultāts. Monopolstāvokļa paradigma saistīta ar Eiropas kreiso ideoloģiju, sociāldemokrātu idejām. Sociālā atstumtība tiek skatīta kā grupu monopolstāvokļa rezultāts, kas izpaužas dominēšanā un resursu liegšanā autsaideriem, to izstumšana.

Lai atklātu ideoloģiju ietekmi uz jēdziena “sociālā atstumtība” izpratni un politikas izstrādi atstumtības mazināšanai un novēršanai, citu pieeju piedāvā britu pētniece Ruta Levita (Ruth Levitas). Viņa identificējusi trīs sociālās atstumtības diskursus  (diskurss veido darbības veidu, kā arī tā aprakstu, diskurss paver iespējas darbībai vai to ierobežo). Pārdales diskursā par galveno sociālās atstumtības cēloni tiek uzskatīta nabadzība, tiek kritizēta nevienlīdzība, un pilsonība tiek uzskatīta par pretstatu atstumtībai. Morāles diskurss pievēršas nabadzības kultūras skaidrojumam, saistot neizdevīgo stāvokli sabiedrībā ar pašu upuru individuālajām iezīmēm un uzvedību. Labklājības pabalsti tikai sekmē indivīdu atkarību no sociālās labklājības sistēmas sniegtā atbalsta. Sociālās integrācijas diskurss sociālo atstumtību galvenokārt saista ar neiesaistīšanos darba tirgū. Integrācija var notikt caur algotu darbu.

Teorētiskās pieejas sociālajai atstumtībai globalizācijas kontekstā pētījusi britu pētniece Džo Bīla (Jo Beall), saskatot vairākas pieejas sociālajai atstumtībai. Neoliberālajā pieejā sociālā atstumtība tiek skaidrota kā nelabvēlīgs, bet neizbēgams globālās ekonomikas blakusefekts. Globālajā tirgū strādājošie nav pietiekami aizsargāti nodarbinātības un sociālajā sfērā. Nabadzības pārdēvēšanas pieejā tiek akcentēts, ka sociālā atstumtība nav nekas daudz vairāk kā nabadzības pārdēvēšana un centieni novērst uzmanību no ekonomiskās sistēmas radītās nevienlīdzības. Šī uzskata piekritēji lieto nevis jēdzienu “sociālā atstumtība”, bet “nabadzība”, ko skata plašāk caur relatīvo deprivāciju. Transformatoriskajā pieejā uzmanība tiek vērsta uz sociālajām un varas attiecībām, kas sakņojas sabiedrības formālās un neformālās institūcijās. Sociālā atstumtība (process, kurā cilvēki tiek izspiesti no viņu teritorijas vai viņiem tiek liegtas tiesības tajā) var tikt izmantota starptautisko procesu un ar straujām pārmaiņām saistītu sociālo un ekonomisko procesu globālo izmaiņu analīzē.

Sociālās atstumtības izpētē tiek izmantotas gan kvalitatīvās (piemēram, dziļās intervijas, grupu diskusijas), gan kvantitatīvās (piemēram, anketēšana, standartizētās intervijas) pētniecības metodes. Nav vienprātības par sociālās atstumtības mērīšanu, mērīšanas indikatoriem. Dažādos pētījumos sastopamas atšķirīgas pieejas. Viens no iespējamiem sociālās atstumtības mērīšanas veidiem ir Eiropas Savienībā izmantotais, kur Eurostat mēra pakļautību nabadzības riskam un sociālai atstumtībai, izmantojot šādus indikatorus:

• personas, kuru ienākumi ir mazāki par nabadzības riska slieksni, ko nosaka kā 60% no ekvivalento rīcībā esošo ienākumu mediānas;

• personas, kuras ir dziļi materiāli deprivētas (materiāli nenodrošinātas). Ar dziļu materiālo deprivāciju tiek saprasta situācija, kad nevar atļauties vismaz četras no deviņām sarakstā iekļautajām lietām: 1) samaksāt īri un komunālo pakalpojumu rēķinus, 2) uzturēt mājokli atbilstoši siltu, 3) segt neparedzētus izdevumus, 4) katru otro dienu baudīt maltīti no gaļas, zivīm vai līdzvērtīgu veģetāru maltīti, 5) pavadīt vienu nedēļu garas brīvdienas ārpus mājām, 6) vieglo auto, 7) veļas mazgājamo mašīnu, 8) krāsu televizoru, 9) telefonu.

• personas, kuras dzīvo mājsaimniecībās ar zemu nodarbinātas intensitāti. To aprēķina kā darbaspējīgā vecuma personu nostrādāto mēnešu skaita attiecību pret kopējo mēnešu skaitu, ko mājsaimniecības locekļi teorētiski varēja nostrādāt. Zema nodarbinātības intensitāte ir tad, ja koeficients ir vienāds vai mazāks par 0,2.

Persona ir pakļauta nabadzības riskam un sociālai atstumtībai, ja atbilst vismaz vienam no iepriekš minētajiem indikatoriem. Lai dati būtu salīdzināmi, tos parasti izsaka procentos pret kopējo iedzīvotāju skaitu valstī.

Pētījumos sociālās atstumtības jomā iesaistītas daudzas institūcijas un pētnieku grupas, kas veic pētījumus gan starptautiskā, gan nacionālā līmenī. Eiropas Sociālās labklājības politikas un pētījumu centrs (The European Centre for Social Welfare Policy and Research) ir Apvienoto Nāciju pakļautībā esoša nevalstiska institūcija. Centrs nodarbojas ar empīriskiem salīdzinošajiem pētījumiem sociālās politikas un labklājības jomā Eiropas kontekstā. Pētīts tiek plašs problēmu spektrs, arī nabadzība un sociālā atstumtība, piem., 2013.–2016. gadā īstenots projekts “Sociālās situācijas monitorings” (pētīti ienākumi, to sadalījums, nabadzība, sociālā atstumtība un materiālā deprivācija, veselība Eiropas Savienībā). Nīderlandes Sociālo pētījumu institūts (The Netherlands Institute for Social Research, SCP) veic pētījumus par dažādu politikas jomu sociālajiem aspektiem un to mijiedarbību nacionālā mērogā. Institūta interešu lokā ir veselības, labklājības, sociālās drošības, darba tirgus, izglītības problemātika. Vairāki pētniecības centri izveidoti universitātēs, piem., Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes augstskolā (The London School of Economics and Political Science), Bristoles Universitātē (University of Bristol) un citās. Sociālās atstumtības analīzes centrā (The Centre for Analysis of Social Exclusion, CASE) tiek veikti pētījumi par dažādiem nelabvēlīgu stāvokļu un sociālās atstumtības aspektiem, īpaša uzmanība vērsta uz nabadzības izpēti. Uz empīrisko pētījumu bāzes tiek veikta sociālās politikas ietekmes analīze. Taunsenda Starptautiskajā nabadzības pētījumu centrā (Townsend Centre for International Poverty Research) tiek veikti nabadzības pētījumi attīstītajās un attīstības valstīs. Nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai un ES dalībvalstu darbības koordinēšanai 2014. gadā izveidots Eiropas Sociālās politikas tīkls (European Social Policy Network, ESPN).

Viens no periodiskajiem izdevumiem, kurā tiek publicēti pētījumi par sociālo atstumtību, ir International Journal of Sociology and Social Policy (kopš 1981. gada). Tajā ietvertie raksti veltīti tādiem jautājumiem kā sociālās atstumtības definēšana un mērīšana, konkrētu kategoriju atstumtības izpēte (gados vecāki cilvēki, etniskās minoritātes, piem., romi, cilvēki ar mentālām problēmām un citi). Sociālo problēmu psiholoģisko pētījumu biedrība (The Society for the Psychological Study of Social Issues) izdod vairākus periodiskos izdevumus, arī tādus, kas veltīti sociālās atstumtības problemātikai. Piem., Journal of Social Issues (kopš 1945. gada) publicēti pētījumi par tādām problēmām kā nabadzība, vardarbība, stratifikācija. Katrs žurnāla izdevums veltīts kādas konkrētas problēmas analīzei. Žurnālā Analyses of Social Issues and Public Policy (kopš 2001. gada) tiek akcentēts sociāli psiholoģisko metožu pielietojums dažādu problēmu, piem., nevienlīdzības un diskriminācijas, analīzē. Rakstu tematika saistīta arī ar demokrātijas, sociālā taisnīguma un vienlīdzības analīzi. Sociālā atstumtība sabiedrības attīstības aspektā skatīta žurnālā The European Journal of Development Research (kopš 1989. gada).

Tā kā sociālās atstumtības jēdziens ir relatīvi jauns, pētnieku nozīmīgs ieguldījums ir darbs pie tā definīcijas, satura, dimensiju mērīšanas un citiem aspektiem, kas veido skaidrāku izpratni par sociālo atstumtību, tās izpausmēm  un novēršanas iespējām sabiedrībā. Tanjas Bērčardas (Tania Burchardt) interešu lokā ir nodarbinātības, labklājības un sociālās atstumtības, sociālā taisnīguma, vienlīdzības un nevienlīdzības jautājumi. M. Deilija nodarbojas ar salīdzinošo sociālās politikas analīzi attīstītajās Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) valstīs. Roberts Vokers (Robert Walker) pētījis britu labklājības politikas attīstību, īpašu uzmanību vēršot uz sociālo drošību, sociālo palīdzību, darba tirgus politiku. Viņš interesējas par tādām tēmām kā nabadzība, sociālā atstumtība, ģimenes budžeta plānošanas stratēģijas un citām.