Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas sākās pēc Latvijas Republikas prasības 1992. gadā un tika pabeigta 1994. gada 31. augustā. Tā noritēja vienlaikus ar samērā sarežģītu sarunu procesu, kurā iesaistījās arī starptautiskā sabiedrība un Rietumu lielvalstis. Procesā tika slēgti un pārņemti Krievijas karaspēka objekti, noregulēti tiesiskie jautājumi. Kaut arī karaspēka izvešana bija nozīmīgs panākums, Latvijai nācās piekrist dažādiem kompromisiem. Krievijas karaspēka izvešana bija daļa no ģeopolitiskajām izmaiņām pasaulē un Eiropā pēc PSRS sabrukuma, kā arī Latvijas okupācijas seku likvidēšanas un Latvijas suverenitātes pilnīgas atjaunošanas procesa sastāvdaļa.

Latvijas galvenais mērķis bija panākt pēc iespējas ātrāku Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas. Krievijas karaspēks traucēja demokrātijas attīstībai un integrācijai Rietumu pasaulē. Latvijas puse baidījās, ka noteiktos apstākļos tas varētu ar spēku vērsties pret Latvijas neatkarību. Krievijas stratēģiskie mērķi bija saglabāt ietekmi postpadomju telpā, ja iespējams, saglabājot militāru klātbūtni Baltijas valstīs.

Krievijas karaspēka izvešana norisinājās no 1992. līdz 1994. gadam, atsevišķi risinot jautājumu par Skrundas radiolokācijas staciju. Process bija Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas sarunu rezultāts, vienlaikus norisinoties analoģiskām Lietuvas un Igaunijas sarunām un karaspēka izvešanai. Procesā bija iesaistīta Rietumu lielvalstu, it īpaši Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Zviedrijas, diplomātija un deklarāciju līmenī – starptautiskās organizācijas (Apvienoto Nāciju Organizācija, ANO, United Nations; Eiropas Drošības un sadarbības apspriede, EDSA, Conference on Security and Cooperation in Europe, CSCE, tagad Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, EDSO, Organization for Security and Co-operation in Europe, OSCE).

Krievijas karaspēka izvešana bija jautājums, kas tika aktualizēts jau pirms Latvijas neatkarības starptautiskās atzīšanas. Aicinājums sākt sarunas par PSRS karaspēka izvešanu tika izteikts, piemēram, Latvijas Augstākās padomes 1990. gada 14. novembra lēmumā “Par sevišķās nozīmes milicijas vienības un PSRS Bruņoto Spēku noziedzīgās darbības nepieļaujamību”. Tomēr izvešanas praktiskā realizācija kļuva iespējama tikai pēc Latvijas neatkarības atzīšanas 1991. gada rudenī. PSRS kodolieroči tika izvesti no Latvijas aptuveni 1989. gadā, visticamāk, ne vēlāk kā 1990. gadā. 1990. gada rudenī Latvijā atradās 50 000–60 000, pēc citām ziņām 70 000–80 000 padomju okupācijas karavīru; šo skaitu apzīmē kā mainīgu.

PSRS Valsts padome 1991. gada 6. septembrī atzina Baltijas valstu neatkarību. PSRS prezidents Mihails Gorbačovs (Михаил Сергеевич Горбачёв) 1991. gada 15. novembrī pārveidoja Baltijas kara apgabalu par Ziemeļrietumu karaspēka grupu, arī tādējādi atzīstot, ka Baltijas valstis nav PSRS sastāvdaļa, jo “karaspēka grupas” atradās ārvalstīs. 1991. gada decembra beigās noslēdzās PSRS sabrukuma process. 1992. gada 27. janvārī ar Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina (Борис Николаевич Ельцин) dekrētu Ziemeļrietumu karaspēka grupa un Baltijas kara flote tika pārņemtas Krievijas jurisdikcijā. Baltijas valstis atšķirībā no daudzām postpadomju valstīm nevēlējās pārņemt šo karaspēku.

Principiāla vienošanās par karaspēka izvešanu un sarunu sākšanu tika panākta, Latvijas valsts ministram Jānim Dinevičam tiekoties ar Krievijas premjerministra vietnieku Sergeju Šahraju (Сергей Михайлович Шахрай) 1992. gada 1. februārī Jūrmalā. Tika izveidotas delegācijas sarunām starp Latviju un Krieviju. Latvijas delegāciju 1992. un 1993. gadā vadīja valsts ministrs J. Dinevičs, pēc 5. Saeimas vēlēšanām un Valda Birkava valdības izveides – no 1993. gada vasaras Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Mārtiņš Virsis. Krievijas delegāciju vadīja ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Sergejs Zotovs (Сергей Сергеевич Зотов).

Pirmā karaspēka daļa tika oficiāli izvesta no Salacgrīvas 1992. gada martā. Līdz 1992. gada vasarai pusēm bija būtiskas nesaskaņas par armijas izvešanas termiņiem. Krievijas puse iesniedza priekšlikumus saglabāt karaspēka klātbūtni Latvijā līdz 1999. gadam. 1992. gada augustā tiekoties Krievijas ārlietu ministram Andrejam Kozirevam (Андрей Владимирович Козырев) ar Baltijas valstu ārlietu ministriem, Krievija piekrita izvest karaspēku līdz 1994. gadam.

Par problēmu kļuva Krievijas karaspēka izvešanas nekārtīgais raksturs, tā reizēm atgādināja nekontrolētu sabrukumu. Zviedrijas diplomāta Larsa Fredēna (Lars Peter Fredén) atmiņās atspoguļota posta aina Liepājas militārajā ostā. Saskaņā ar Latvijas varas iestāžu ziņām 1993. gada vasarā Latvijā bija ap 20 000 Krievijas karavīru.

Latvijas diplomātija kopš paša sākuma centās panākt starptautiskās sabiedrības atbalstu. Liels panākums bija EDSA Helsinku samita 1992. gada 9.–10. jūlija rezolūcija, kurā bija iekļauts 15. punkts par “ārzemju karaspēka” izvešanu no Baltijas valstīm, mierīgi un sarunu ceļā aicinot noslēgt divpusējus līgumus ar laika grafikiem par ātru, organizētu un pilnīgu karaspēka izvešanu. 1993. gada 15. novembrī ANO Ģenerālā asambleja (General Assembly) pieņēma rezolūciju, aicinot noslēgt līgumus par karaspēka izvešanu no Latvijas un Igaunijas, ietverot laika grafikus. Starplaikā 1993. gada 31. augustā tika pabeigta Krievijas armijas izvešana no Lietuvas.

1993. gada nogalē un 1994. gada sākumā ASV prezidenta Bila Klintona (Bill Clinton) administrācija intensīvi iesaistījās Latvijas un Krievijas sarunu procesā. ASV administrācija vēlējās panākt karaspēka izvešanas līgumu parakstīšanu. Tā bija starpnieks jautājumā par Skrundas radiolokācijas stacijas tālāku darbību, panākot kompromisu, ka tā darbosies četrus gadus pēc armijas izvešanas un demontāžai tiks paredzēti 18 mēneši.

Īslaicīgu diplomātisku krīzi izraisīja prezidenta B. Jeļcina 1994. gada 5. aprīļa rīkojums, kas paredzēja Krievijas karabāzu izveidošanu Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (Содружество Независимых Государств) valstīs un Latvijā, taču tā tika noregulēta ar starptautiskās sabiedrības atbalstu. 1994. gada 31. janvārī un 1. februārī Latvijas delegāciju, ieskaitot astoņu Saeimas frakciju vadītājus, pieņēma ASV administrācijā, delegācija uz īsu brīdi tikās pat ar prezidentu B. Klintonu. Nozīmīga loma kopumā bija arī Zviedrijas Karla Bilta (Carl Bildt) valdības centieniem panākt karaspēka izvešanu.

1994. gada 21. aprīlī Saeima pilnvaroja Latvijas Valsts prezidentu parakstīt karaspēka izvešanas līgumu. Līgumu 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parakstīja Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Ministru prezidents Valdis Birkavs no Latvijas puses un Krievijas Federācijas prezidents B. Jeļcins. Tā oficiālais nosaukums ir “Līgums par Krievijas Federācijas bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā”. Līgumam bija papildu vienošanās, tai skaitā Vienošanās par Skrundas radiolokācijas stacijas tiesisko statusu tās pagaidu funkcionēšanas un demontāžas laikā un Vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību.

Līgums paredzēja izvest Krievijas karaspēku no Latvijas līdz 1994. gada 31. augustam. Līgumam pievienotais izvešanas grafiks liecināja, ka Latvijā atrodas 155 karaspēka daļas. Vienošanās par Skrundas radiolokācijas staciju paredzēja lokatora darbību līdz 1998. gada 31. augustam, un tā demontāža bija jāpabeidz līdz 2000. gada 29. februārim. Faktiski šī objekta nodošanas akts tika parakstīts 1999. gada 21. oktobrī. 1995. gada 4. maijā tika svinīgi uzspridzināta Skrundas radiolokācijas stacijas jaunā ēka.

1994. gada 26. jūlijā Maskavā karaspēka izvešanas līgumu no Igaunijas parakstīja Igaunijas Republikas prezidents Lennarts Meri (Lennart Meri) un Krievijas Federācijas prezidents B. Jeļcins. 1994. gada 31. augustā Ziemeļrietumu karaspēka grupas vadība informēja prezidentu G. Ulmani, ka Krievijas karaspēka izvešana ir pabeigta. Prezidents tajā pašā dienā uzstājās preses konferencē. Tallinā karaspēka izvešana tika atzīmēta ar nelielu ceremoniju, kurā uzstājās Igaunijas prezidents L. Meri. Berlīnē ar svinīgu ceremoniju, piedaloties Krievijas prezidentam B. Jeļcinam un Vācijas kancleram Helmūtam Kolam (Helmut Kohl), noslēdzās Krievijas armijas izvešana no Vācijas. Triju Baltijas valstu prezidenti kopējā paziņojumā norādīja, ka šī ir nozīmīga diena Baltijas valstīm, Krievijai un Eiropai kopumā, uzverot jaunas ekonomiskas attīstības un demokrātijas nostiprināšanas iespējas.

Līgums izraisīja pozitīvu starptautisku rezonansi un pasaules valstu apsveikumus. Pirmo reizi Latvijas un Baltijas valstu vēsturē vizītē ieradās ASV prezidents B. Klintons un 1994. gada 6. jūlijā savā runā pie Brīvības pieminekļa apsveica Baltijas valstis ar panākumiem brīvības atjaunošanā. Rietumu valstis 1994. gadā piekrita sākt pakāpenisku militāru sadarbību ar Baltijas valstīm.

Karaspēka izvešanas līgumam kopumā bija ļoti nozīmīgas politiskas sekas. Karaspēka izvešana deva iespēju sākt paātrinātu Latvijas un Baltijas valstu integrācijas procesu Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (North Atlantic Treaty Organization, NATO) un Eiropas Savienībā (ES; European Union), plašākā nozīmē tām kļūstot par Rietumu pasaules sastāvdaļu. Tālākā notikumu attīstība pierādīja Krievijas karaspēka klātbūtnes negatīvās sekas dažādās postpadomju valstīs, piemēram Gruzijā, Moldovā un citviet.

Mūsdienās ir izplatīti noskaņojumi, kas pauž zināmu vilšanos. Par problēmu tika uzskatīta Krievijas līdz 1992. gada sākumam atvaļināto militārpersonu palikšana Latvijā, tā tika uzskatīta par netaisnīgu un vienlaikus nacionālo drošību apdraudošu. Sabiedrības bažas izraisīja arī Skrundas radiolokācijas stacijas darbības pagarināšana. Latvija nesaņēma kompensāciju par okupācijas radītajiem zaudējumiem, kaut arī tādas panākšana būtu ļoti maz ticama.

Karaspēka izvešana atainota režisora Anša Pūpola dokumentālajā filmā “Krievijas armijas izvešana. Nezināmās lappuses” (2024). Aizsardzības ministrijas struktūra “Sargs.lv” laidusi klajā nelielu dokumentālo filmu “Pēdējā cīņa – Krievijas karaspēka izvešana” (2024).