Viena no starptautiski pazīstamākām austrāliešu rokgrupām 20. gs. 80. un 90. gados. Raksturīga emocionāli kaismīga izpildījuma maniere un dziesmas, kurās skarta apkārtējas vides, starptautiskās un iekšpolitikas, kā arī Austrālijas pirmiedzīvotāju tematika. 21. gs. sākumā Midnight Oil darbībā iestājās pārtraukums vokālista Pītera Gereta (Peter Garrett) politiskās karjeras dēļ, bet vēlāk grupa atkal koncertēja un veica ieskaņojumus.

1972. gadā Sidnejā (Austrālija) divi bērnības draugi – bundzinieks Robs Hērsts (Rob Hirst) un ģitārists un taustiņinstrumentālists Džims Modžini (Jim Moginie), kā arī basģitārists Endrū Džeimss (Andrew James) nodibināja grupu Farm. 1975. gadā pēc sludinājuma laikrakstā viņiem pievienojās turpmāk galvenais dziedātājs un sākotnēji arī taustiņinstrumentālists P. Gerets, kurš tobrīd apguva politoloģiju Austrālijas Nacionālajā Universitātē (Australian National University, Kanberā), bet pēc tam studēja jurisprudenci Ņūsautvelsas Universitātē (University of New South Wales, Sidnejā) – tādēļ grupas darbība pirmajos gados bija pakārtota viņa mācību grafikam. Par tās otro ģitāristu 1976. gadā kļuva Martins Rotsijs (Martin Rotsey). Svarīga loma bija arī menedžerim Gerijam Morisam (Gary Morris), kurš palīdzēja iemantot vietējā mūzikas vidē savrupas, no industrijas normām neatkarīgas grupas reputāciju.

1976. gadā Farm tika pārdēvēta par Midnight Oil (‘pusnakts eļļa’, no angļu valodas frazeoloģisma ‘dedzināt pusnakts eļļu”, ar ko apzīmē vēlu naktī veiktu darbību).

Pastāvīgas Midnight Oil koncertvietas bija Sidnejas pludmales bāri un klubi, kur tā apguva ļoti enerģisku uzstāšanās manieri un nostiprināja ciešas attiecības ar vietējo sērferu publiku. Pēc vairāku lielo izdevēju atteikuma 1978. gadā grupa nodibināja ierakstu kompāniju Powderworks un izdeva debijas albumu Midnight Oil. 1980. gadā veselības problēmu dēļ to atstāja E. Džeimss un turpmāk Midnight Oil basģitārists bija Pīters Giffords (Peter Gifford).

Agrīnajās dziesmas pārsvarā tika apdziedāta sērferu un priekšpilsētu ikdiena, taču grupai jau šajā laikā piemita pilsoniski aktīva pozīcija, tās dalībnieki iesaistījās dažādās sabiedriskās kustībās (tostarp protests pret urāna industriju, atbalsts Tibetas pašnoteikšanās tiesībām), kā arī, apejot lielo koncertrīkotāju un biļešu pārdevēju monopolu, nodibināja savu koncertaģentūru.

Trīs pirmie albumi, kuros smagā roka repertuāru epizodiski papildina arī progresīvā roka un fanka iezīmes, apliecināja stabilu profesionālo progresu. Savukārt ceturtajā, Anglijā ieskaņotajā 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1 (1982) dzirdamas dažas no Midnight Oil populārākajām dziesmām (pret ASV militāri ekspansīvo ārpolitiku vērstā US Forces; skandalozām Austrālijas iekšpolitikas epizodēm veltītā Power and the Passion un Read About It par masu mediju manipulatīvo dabu), turklāt tam piemita laikmetīgāks, postpanka ietekmēts skanējums; albums radīts ar vienu no jau drīzā nākotnē pieprasītākajiem alternatīvā roka ierakstu producentiem Niku Loniju (Nick Launay). 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1 sasniedza Austrālijas topa 3. vietu, tabulā noturējās gandrīz 200 nedēļas, un kopā ar nākamo albumu, Japānā ieskaņoto Red Sails in the Sunset (1983) izvirzīja Midnight Oil starp populārākajiem rokmūziķiem Austrālijā. Par spīti radio apritē veiksmīgu hitsinglu trūkumam, Red Sails in the Sunset kļuva par grupas pirmo Nr. 1 albumu Austrālijā, turklāt izpelnījās ievērību arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Red Sails in the Sunset ieskaņošanas laikā P. Gerets pirmoreiz startēja Austrālijas senāta vēlēšanās – vokālista aizņemtības dēļ divas dziesmas (When the Generals Talk un Kosciusko) tajā iedziedājis bundzinieks R. Hērsts.

1986. gadā Midnight Oil veica Austrālijas koncertturneju ar aborigēnu grupu Warumpi Band (tās pirmos ieskaņojumus izdeva Midnight Oil ierakstu kompānija), uzstājoties gan pilsētās, gan aborigēnu apdzīvotās tuksnešu teritorijās, kur pirmoreiz nonāca tiešā saskarē ar kontinenta pirmiedzīvotāju bieži vien dramatiskajiem eksistences apstākļiem un sociālo situāciju. Šie iespaidi, kā arī atklāsme, ka ārpus pilsētu baltās publikas viņu dziesmas bieži negūst cerēto rezonansi, mūziķus mudināja nākamajā albumā Diesel and Dust (1987) vairāk koncertēties uz Austrālijas dabas resursu saglabāšanas un pirmiedzīvotāju problemātiku.

Paradoksāli, bet līdz ar fokusēšanos uz specifiski “austrālisku” tematiku sākās grupas lielākās starptautiskās slavas periods. Melodiskām, aizrautīgi enerģiskām dziesmām bagātais Diesel and Dust ilgstoši noturējās Austrālijas tabulas līderpozīcijā, sasniedza 21. vietu ASV, saņēma Grammy balvas (Grammy Award) nomināciju un padarīja grupu pazīstamu arī daudzviet Eiropā, tostarp Apvienotajā Karalistē, kur ierindojās Top 20. Cita starpā Diesel and Dust dzirdams arī Midnight Oil vispazīstamākais skaņdarbs Beds Are Burning, kurā pieprasīta savulaik piespiedu kārtā pārvietoto aborigēnu apdzīvoto teritoriju atgriešana vēsturisko īpašnieku pēctečiem.

Panākumu periodu turpināja vēl viens rokdziesmu albums Blue Sky Mining (1990) un balādiskāku noskaņu caurstrāvotais Earth and Sun and Moon (1993). Pirmā tituldziesmā runāts par vairākas desmitgades ilgušu strādnieku pakļaušanu smagam, bieži letālam, veselības apdraudējumam Vitenumas azbesta raktuvēs Rietumaustrālijā (80. gados “Vitenumas lieta” tika izskatīta lielu uzmanību piesaistījušā tiesas procesā), savukārt otrais veicināja sabiedriskās domas diskusiju par kontinenta koloniālās pagātnes seku pārvarēšanu un sabiedriskā izlīguma nepieciešamību, kā arī albuma autoru pilsonisko un māksliniecisko pozīciju attiecībās ar aborigēnu vēsturi un kultūru.

Midnight Oil popularitāti veicināja arī spilgtais koncertpriekšnesums, kurā citām slavenām rokgrupām raksturīgos vērienīgos, tehnoloģiski izsmalcinātos skatuviskos risinājumus kompensēja P. Gereta atraktīvais tēls: liela auguma vīrs ar gludi skūtu galvu, augstas emocionālas intensitātes dziedājumu un hiperenerģisku dejojumu.

Kaut arī pēc Earth and Sun and Moon grupa radīja vairākus augstvērtīgus darbus (īpaši pieminams politiska niknuma, agresīvas rokmūzikas un elektronisku faktūru piesātinātais 1998. gada albums Redneck Wonderland), tās popularitāte ārpus Austrālijas kritās, turklāt kolektīvo darbību bremzēja P. Gereta sabiedriski politiskā aktivitāte. 2002. gadā P. Gerets mūziķa gaitas pārtrauca un nākamajos 15 gados Midnight Oil uzstājās tikai dažās labdarības akcijās, bet tās instrumentālisti muzicēja citās grupās (The Break; Ghostwriters; Jim Moginie & The Family Dog).

2017. gadā Midnight Oil ar panākumiem bagātu pasaules koncertturneju darbību atsāka – grupas atjaunošana kļuva iespējama, P. Garetam beidzot politisko karjeru. Turpmāk tā izdeva ar vairākiem aborigēnu mūziķiem ieskaņotu minialbumu The Makarrata Project (2020) un vides un klimata pārmaiņām veltītu albumu Resist (2022). Abi sasniedza Austrālijas topa virsotni, taču to tapšanas starplaikā pēc neilgas cīņas ar vēzi nomira grupas ilggadējais basģitārists Bounzs Hilmens (Bones Hillman), kurš 1987. gadā bija nomainījis P. Giffordu.

Pēc Resist grupa veica Austrālijas koncertturneju, ko pieteica kā pēdējo – tomēr mūziķi neizslēdz iespēju arī nākotnē kopā strādāt ierakstu studijā.

1989.–1994. un 1998.–2004. gadā P. Gerets bija Austrālijas dabas konservācijas fonda (Australian Conservation Foundation) prezidents. 2004. gadā dziedātājs no Leiboristu partijas tika ievēlēts federālā parlamenta Pārstāvju palātā, 2007. gadā kļuva par vides, sabiedriskā mantojuma un mākslu ministru, bet 2010. gadā par skolu izglītības, bērnu un jaunatnes lietu ministru – šajā amatā P. Gerets bija līdz 2013. gada parlamenta vēlēšanām, kurās vairs nebalotējās.

20. gs. 80. un 90. gados netrūka arī citu globāli pazīstamu austrāliešu mūziķu (AC/DC; INXS; Kailija Minoga, Kylie Minogue; Niks Keivs, Nick Cave; Men at Work), taču Midnight Oil bija vienīgie, kas mūziku konsekventi izmantoja politisku uzskatu paušanai, dažādos darbības periodos īpaši pievēršoties kodolatbruņošanās tematikai, Austrālijas vides un dabas resursu saglabāšanai, aborigēnu stāvoklim un sabiedriskās solidaritātes nozīmei masu komunikācijā ilgstoši noklusētu vēsturisko netaisnību novēršanā. Šīs ievirzes dēļ Midnight Oil reizēm dēvēta par “aģitroka” grupu un “Austrālijas balsi” starptautiskajā mūzikas apritē.

Neraugoties uz īpašo statusu dzimtenē grupas pilsoniskā aktivitāte ne vienmēr uztverta viennozīmīgi. 20. gs. 90. gadu sākumā pirmiedzīvotāju organizācijas atzinīgi vērtēja Midnight Oil centienus panākt vēsturisku kļūdu atzīšanu un labošanu valstiskā līmenī, taču pārmeta balto kolonizatoru radītu naratīvu izmantošanu, un uzsvēra, ka, aicinot uz starprasu dialogu, grupa popularizē vienpusējus vēstures traktējumus un, runājot “zaudētāju” vārdā, izmanto maldinošus, “uzvarētāju” aprobētus stereotipus, nepietiekami ieklausoties pašu aborigēnu viedoklī. Šos pārmetumu ietekmē mūziķi uzlaboja komunikāciju ar pirmiedzīvotāju kopienām, taču politisko aktivitāti nemazināja. 

2000. gadā par spilgtu un bieži pieminētu austrāliešu populārās kultūras epizodi kļuva Midnight Oil uzstāšanās Sidnejas Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā: reaģējot uz valsts premjerministra Džona Hauarda (John Howard) atteikumu atvainoties par vēsturiskajām valsts pirmiedzīvotājiem nodarītajām pārestībām un izpildot dziesmu Beds Are Burning, mūziķi bija ģērbušies melnos tērpos ar baltu uzrakstu “SORRY” (no angļu ‘piedodiet’). 

Midnight Oil uzņemta Austrālijas Ierakstu industrijas asociācijas (Australian Recording Industry Association, ARIA) Slavas zālē (ARIA Hall of Fame, 2006) un saņēmusi ARIA gadskārtējās balvas (ARIA Awards) dažādās kategorijās, ieskaitot Balvu par izciliem sasniegumiem (Outstanding Achievement Award, 1991).

Diesel and Dust ierindots žurnāla Rolling Stone 20 gs. 80. gadu 100 labāko albumu saraksta 13. vietā (100 Best Albums of the Eighties, 1989).

P. Garets apbalvots ar Austrālijas ordeni (Order of Australia, 2003) un Francijas Mākslas un literatūras ordeni (Ordre des Arts et des Lettres, 2009), bet Pasaules dabas fonds (World Wide Fund for Nature) viņam piešķīris Dzīvās planētas līderu balvu (Leaders for a Living Planet Award, 2010).

R. Hērsts (sitamie instrumenti, vokāls, 1976–2002; kopš 2016)

Dž. Modžini (ģitāra, taustiņinstrumenti, 1976–2002; kopš 2016)

M. Rotsijs (ģitāra, 1977–2002; kopš 2016)

P. Gerets (vokāls, mutes harmonikas, 1976–2002; kopš 2016)

E. Džeimss (basģitāra, fona vokāls, 1976–1980)

P. Giffords (basģitāra, fona vokāls, 1980–1987)

B. Hilmens (basģitāra, fona vokāls, 1987–2002; 2016–2020; miris 2020)

Armistice Day; Beds Are Burning; Blue Sky Mine; Dreamworld; Forgotten Years; King of the Mountain; Kosciuszuko; Mountains of Burma; My Country; One Country; Put Down That Weapon; Power and Passion; Read About It; Redneck Wonderland; The Dead Heart; Truganini; US Forces; When the Generals Talk

Midnight Oil (Powderworks, 1978); Head Injuries (Powderworks, 1979); Place without a Postcard (Powderworks/CBS, 1981); 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1 (CBS, 1982); Red Sails in the Sunset (CBS, 1984); Diesel and Dust (CBS, 1987); Blue Sky Mining (CBS, 1989); Scream in Blue Live* (Columbia, 1992); Earth and Sun and Moon (Columbia, 1993); Breathe (Columbia, 1996); Redneck Wonderland (Columbia, 1998); The Real Thing* (Columbia, 2000); Capricornia (Columbia, 2001); Live at the Wireless* (Sony Music Australia, 2017); Punter Barrier BPM* (Sony Music Australia, 2017); Armistice Day: Live at the Domain, Sydney* (Sony Music Australia, 2018); Breathe Tour ‘97* (Mountain Man, 2019); The Makarrata Project (Sony Music Australia, 2020); Resist (Sony Music Australia, 2022); Live at the Old Lion, Adelaide, 1982* (Black Box, 2022) 

* koncertieraksti