Jānis Kūlmanis 1921.–1940. gadā ieņēma Latvijas Kara tiesas prokurora amatu, piedaloties šai iestādei nodoto smagāko politisko un kriminālo lietu izskatīšanā. Autoritārās iekārtas laikā ievērojami pieauga J. Kūlmaņa sabiedriski politiskās darbības nozīme, aktīvi piedaloties pasākumos (piemiņas vietu atklāšana u. c.).

Dzimis bijušā Bauskas pagasta zemnieka, fabrikas strādnieka Jāņa un Trīnes (dzimusi Kramiņa) ģimenē, kristīts Rīgas Svētās Ģertrūdes draudzē. 06.1911. beidzis Nikolaja I ģimnāziju Rīgā, 09.1912.–09.1916. studēja Maskavas Universitātes (Императорский Московский университет) Juridiskajā fakultātē (beidza trīs kursus, 4. kursa students). 15.12.1916.–11.04.1917. mācījās Aleksandra karaskolas (Александровское военное училище) kara laika saīsinātajā mācību kursā Maskavā un ar I šķiru beidza to. 04.1920. nokārtoja studiju nobeiguma eksāmenus Latvijas Augstskolā (mūsdienās Latvijas Universitāte). Studiju laikā Maskavas Universitātē darbojās latviešu studentu korporācijā “Fraternitas Moscoviensis” (no 1920. gada Latvijā kā “Fraternitas Lettica”).

Precējies 06.1923. ar Annu Liliju Viesīti. No 1928. gada atraitnis.

02.09.1916. studentu mobilizācijas gaitā Maskavā ieskaitīts Krievijas armijas 192. rezerves kājnieku pulkā. Mācību laikā karaskolā no 14.02.1917. – vecākais portupejjunkurs (junkuru rotas vecākais unteroficieris). Pēc karaskolas beigšanas no 11.04.1917. – virsnieks (praporščiks), no 14.05. pēc atvaļinājuma ieradās dienesta vietā – 12. Sibīrijas strēlnieku rezerves pulkā Irkutskā, rotas jaunākais virsnieks. 28.06.1917. pārvietots uz 282. kājnieku rezerves pulku Rostovā, 25.07.1917. – 742. kājnieku Panevēžas pulkā Ziemeļu frontes Rīgas iecirknī, rotas jaunākais virsnieks, no 31.08. – pulka adjutanta vietas izpildītājs, no 12.09. –  pulka štāba Operatīvās daļas adjutanta vietas izpildītājs. Piedalījās Rīgas aizstāvēšanās kaujās pie Daugavas 01.–03.09.1917., 01.09. kontuzēts un saindēts ar kaujas gāzēm, palika ierindā, izglāba pulka komandieri no nāves, par ko 12.09. izvirzīts apbalvošanai ar Svētā Vladimira ordeni (nepaspēja saņemt). Pēc lielinieku režīma izveidošanās 02.01.1918. pulks izformēts, atlaists atvaļinājumā līdz 15.02., 01.1918. iestājās 12. armijas tranšeju (ierakumu) artilērijas kursos. 24.02.1918. pēc vācu karaspēka ienākšanas Tērbatā (mūsdienās Tartu Igaunijā) aizturēts. 15.03.1918. pēc personības pārbaudes atbrīvots, vācu okupācijas apstākļos dzīvoja Rīgā. 04.12.1918. strādāja par darbvedi Latviešu palīdzības komitejā, iestājās Latvju kareivju nacionālajā savienībā (darbojās Rīgas Latviešu biedrības namā).

No 20.11.1918. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (leitnants), dienēja 1. Latgales virsnieku rotā, no 02.01.1919. – Atsevišķajā (Studentu) rotā, kuras sastāvā atkāpās uz Jelgavu, no turienes – uz Liepāju. 06.04.1919. pārvietots Latvijas Kara tiesas priekšsēdētāja rīcībā, prokurora sekretārs. 15.04. komandēts tieslietu ministra rīcībā, sakarā ar 16.04. Liepājā notikušo vācu apvērsumu ierašanās aizkavējās. No 15.05.1919. – tieslietu ministra sekretārs. 24.08.1919. iecelts par kandidātu uz kara tiesu amatiem Latvijas armijas Kara tiesā. 09.–10.1919. izveidotās virsnieku rotas sastāvā piedalījās Daugavas koka tilta aizstāvēšanā pret Bermonta armiju. No 01.11.1919. – Latvijas Kara tiesas sekretārs, virsleitnants (19.12.1919.; par nopelniem Latvijas neatkarības labā). No 14.04.1920. – Latvijas Kara tiesas prokurora palīga vietas izpildītājs (09.06.1921. apstiprināts amatā), no 15.07.1921. – kara prokurors, no 04.10.1921. – Latvijas Kara tiesas pastāvīgais loceklis. 19.10.1922. apstiprināts kara prokurora amatā. Kapteinis (17.11.1924.), pulkvedis-leitnants (18.11.1927.). Vairākkārt bijis Kara tiesu pārvaldes priekšnieka un kara virsprokurora vietas izpildītājs. 01.1933. Kara tiesu pārvalde likvidēta. Pulkvedis (18.11.1934.). 17.07.–01.09.1939. armijas tieslietu dienesta priekšnieks un virsprokurora vietas izpildītājs. No 1929. gada darbojās Latvijas Tiesnešu biedrībā, bija Andreja Pumpura biedrības valdes loceklis.

Pēc valsts okupācijas 20.07.1940. “pēc paša vēlēšanās” (patiesībā – pēc armijas politiskā vadītāja priekšlikuma) atvaļināts ar tiesībām nēsāt formu. Dzīvoja Rīgā, Kalnciema ielā. 14.01.1941. apcietināts, izvests uz Soļikamskas (Usoļlaga) soda nometnēm Molotovas apgabalā, Krievijā. 14.03.1942. PSRS Tautas komisāru padomes (Совет народных комиссаров СССР) Sevišķā apspriede piesprieda nāvessodu.

Kopš studiju gadiem Maskavā ar kara tiesu resora vadītāju Verneru Tepferu personiski pazīstamais J. Kūlmanis bija viens no Latvijas armijas Kara tiesas vadošajiem virsniekiem, gandrīz visu starpkaru posmu ieņēma Latvijas Kara tiesas prokurora amatu. Kā apsūdzētājs uzstājās arī apsūdzēto komunistu un Padomju Savienības spiegu, bet autoritārā režīma laikā – apsūdzēto sociāldemokrātu un pērkoņkrustiešu prāvās, tādējādi iegūstot zināmu politisku atpazīstamību. 20. gs. 20. gados arī piedalījās ar Padomju Savienību realizējamajās ieslodzīto apmaiņās robežpārejas punktā.

Par nopelniem Latvijas armijas dienestā J. Kūlmanis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Zviedrijas Vāsas ordeni (III šķira), Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.