Terbijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Tb un atrodas 6. perioda f-blokā. Terbija relatīvā atommasa ir 158,925, un tā atoms sastāv no 65 protoniem un 65 elektroniem (elektronu konfigurācija [Xe]4f⁹6s²). Terbijs pieder pie lantanīdu jeb retzemju elementu grupas. Terbijs ir sudrabaini spīdīgs metāls, un, līdzīgi kā zelts, tas ir pietiekami mīksts, lai to varētu sagriezt ar nazi. Terbijs ir viens no retāk sastopamajiem retzemju elementiem un Zemes garozā ieņem apmēram 55. vietu pēc izplatības. Terbija metāls ir salīdzinoši stabils gaisā, jo uz tā virsmas veidojas cieša un tumša jaukto oksīdu kārta (Tb₂O₃ un TbO₂), kas pasargā metālu no tālākas oksidēšanās. 

Terbiju atklāja 1843. gadā Stokholmā, un to paveica zviedru ķīmiķis Karls Gustavs Mūsanders (Carl Gustaf Mosander). Viņš jau iepriekš bija pētījis cērija oksīdu un no tā atdalījis jaunu elementu – lantānu. Tagad viņš pievērsās jaunam minerālam, kas saturēja itrija oksīdu (Y₂O₃), jo uzskatīja, ka arī tajā varētu slēpties jauns elements. Analizējot itrija oksīdu, K. G. Mūsanders secināja, ka šis oksīds var saturēt arī citus vēl neatklātus elementus. Viņš no itrija oksīdu saturoša minerāla ieguva divus jaunus oksīdus: terbija oksīdu (dzeltens) un erbija oksīdu (rozā). Šos elementus ķīmiķis nodēvēja par godu Iterbijai Zviedrijā, pēc kuras tika nosaukts arī minerāls itrijs. Tur šie minerāli bieži tiek atrasti. K. G. Mūsanders tiek uzskatīts par terbija atklājēju, lai gan viņam nekad neizdevās iegūt tīru elementu. Tikai 1886. gadā šveiciešu ķīmiķis Žans Šarls Galisārs de Mariņaks (Jean Charles Galissard de Marignac) pirmo reizi izdalīja tīru terbija metāla paraugu. 

Terbijs dabā sastopams tikai savienojumu veidā. Terbiju pārsvarā iegūst no minerāliem (monacīta un bastnazīta), izmantojot jonu apmaiņu un šķīdinātāju ekstrakciju. Terbijs ir viens no retāk sastopamajiem lantanīdiem. Tas ieņem aptuveni 55. vietu pēc izplatības Zemes garozā. Terbijs ir apmēram tikpat bieži sastopams kā molibdēns un volframs, bet biežāk sastopams nekā jods, sudrabs un zelts. Terbijs sastopams kopā ar citiem lantanīdiem minerālos, piemēram, monacītā, ceritā, gadolinītā, ksenotīmā un eiksenītā. Terbiju iegūst no rūdām (monacīta, bastnazīta un eiksenīta), kurās tā saturs ir attiecīgi ap 0,05 % monacītā, 0,02 % bastnazītā un 1 % eiksenītā. Neskatoties uz tik zemu koncentrāciju, terbija ieguve ir ekonomiski izdevīga. Galvenās terbija ieguves un ražošanas teritorijas ir Ķīnā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Brazīlijā, Indijā, Šrilankā un Austrālijā. 

Dabā sastopamais terbijs sastāv no viena stabila izotopa – terbija-159. Taču ir raksturoti vairāk nekā 30 radioizotopi, no kuriem visstabilākie ir terbijs-158 ar pussabrukšanas periodu 180 gadi, terbijs-157 ar pussabrukšanas periodu 70 gadi un terbijs-160 ar pussabrukšanas periodu 70 dienas. Pārējo radioaktīvo izotopu pussabrukšanas periodi ir īsāki par 10 dienām, un lielākajai daļai no tiem tie ir īsāki par minūti. Terbijam ir četri klīniski nozīmīgi radioizotopi, kurus iespējams izmantot kodolmedicīnā: terbijs-149, terbijs-152, terbijs-155 un terbijs-161. To līdzīgās ķīmiskās īpašības ļauj sintezēt radiofarmaceitiskos preparātus ar vienādu farmakokinētisko raksturu, savukārt atšķirīgās sabrukšanas īpašības padara tos vērtīgus gan attēldiagnostikas, gan terapeitiskām pielietojuma iespējām. 

Terbijs ir sudrabaini spīdīgs metāls, un, līdzīgi kā zelts, tas ir pietiekami mīksts, lai to varētu sagriezt ar nazi. Terbijam piemīt luminiscences īpašības. Tā savienojumi izstaro zaļganu gaismu, kad tiek ierosināti ar elektroniem. Zemā temperatūrā terbijs kļūst feromagnētisks. Terbija viršanas temperatūra ir 3230 ºC, tā kušanas temperatūra ir 1356 ºC. Terbija blīvums ir 8,23 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Terbija atoma kovalentais rādiuss ir 181 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība nav zināma. 

Terbijs ir ķīmiski aktīvs lantanīds, tas reaģē ar daudziem nemetāliem un skābēm. Terbija metāls ir salīdzinoši stabils gaisā, jo uz tā virsmas veidojas cieša un tumša jaukto oksīdu kārta (Tb₂O₃ un TbO₂), kas pasargā metālu no tālākas oksidēšanās. Savienojumos terbijs visbiežāk sastopams ar oksidēšanās pakāpi +3, taču retāk arī ar oksidēšanās pakāpi +4 (piemēram, TbO₂). Terbijs lēni reaģē ar aukstu ūdeni, bet aktīvi ar karstu ūdeni, veidojot terbija hidroksīdu. Tas reaģē ar atšķaidītām skābēm, veidojot terbija sāļus. Terbijs tieši reaģē ar halogēniem (F₂, Cl₂, Br₂, I₂), veidojot terbija halogenīdus (TbBr₃, TbCl₃); augstā temperatūrā tas reaģē ar sēru un slāpekli. 

Iespējams, visizplatītākais terbija un tā savienojumu pielietojums ir fosforos. Fosfori, kas satur terbiju, izstaro zaļu gaismu, kad tiek ierosināti ar elektroniem. Terbijs tiek lietots medicīnisko rentgena staru drošības uzlabošanai, jo tas ļauj iegūt tādas pašas kvalitātes attēlu ar daudz īsāku ekspozīcijas laiku. Terbijs tiek izmantots kalcija fluorīda, kalcija volframāta un stroncija molibdāta leģēšanai. Visi šie materiāli tiek lietoti cietvielu ierīcēs. To izmanto arī zemas enerģijas spuldzēs. Sakausējums no terbija, disprozija un dzelzs (Tb–Dy–Fe) rada spēcīgu magnetostriktīvu efektu. Tas pagarinās un saīsinās magnētiskajā laukā. Šo īpašību pielieto speciālos skaļruņos. Terbiju leģējot ar cirkonija oksīdu (ZrO₂), to izmanto kā kristālu stabilizētāju degšūnās (crystal stabiliser of fuel cells). Degvielas šūna ir jebkura sistēma, kas izmanto ķīmiskās reakcijas, lai ražotu elektrību. Terbija degvielas šūnas efektīvi darbojas ļoti augstā temperatūrā.