Latvju sieviešu nacionālā līga (LSNL) sākotnēji dibināta 1917. gadā Petrogradā (mūsdienās Sanktpēterburga), bet Latvijā tās darbību atjaunoja 12.02.1922. LSNL bija viena no lielākajām un nozīmīgākajām sieviešu sabiedriskajām organizācijām Latvijā, kas iesaistījās bērnu un sieviešu tiesību aizsardzībā, veselības uzlabošanā, nacionālās pašapziņas un kultūras izkopšanā un veicināja sieviešu kopdarbību, darbojoties Starptautiskajā sieviešu savienībā (International Council of Women).

LSNL statūti noteica, ka biedrības mērķi bija: 1) celt sieviešu sabiedrisko, saimniecisko un tikumisko līmeni; 2) izkopt sieviešu pilsonisko apziņu; 3) rūpēties par jaunatnes audzināšanu tēvijas mīlestībā; 4) veicināt sieviešu arodniecisko izglītību, garīgo attīstību nacionālā un valstiskā garā; 5) izplatīt sievietēm derīgas zinātnes un apziņu par sievietes specifiskiem pienākumiem un tiesībām ģimenē, aroda un sabiedriskā dzīvē; 6) nostiprināt sievietes politiskās un civiltiesības; 7) gādāt par mātes un bērna aizsardzību; 8) ierosināt un izstrādāt likumprojektus un priekšlikumus valsts un komunālām iestādēm par līgas mērķiem un uzdevumiem; 9) cīnīties pret alkohola lietošanu.

LSNL pārvaldi veidoja pilnsapulce, padome, valde un revīzijas komisija. Pilnsapulce notika reizi gadā, kurā biedrus informēja par iepriekšējā darbības gadā paveikto, apstiprināja turpmākās darbības plānu un budžetu, ievēlēja padomi, valdi un revīzijas komisiju. Padome uzraudzīja LSNL statūtu un pilnsapulces lēmumu ievērošanu, apstiprināja darbības pārskatus un budžeta projektus, dibināja sekcijas, pieņēma un atlaida LSNL algotos darbiniekus. Padome sastāvēja no 15 locekļiem, kurus ievēlēja uz trim gadiem. Reizi gadā no padomes izlozes kārtībā izstājās pieci locekļi.

LSNL augstākā izpildvara bija valde, kas vadīja biedrības ikdienas darbu. Valdē bija septiņas amatpersonas, kuras ievēlēja uz trim gadiem: priekšniece, divi vietnieki, sekretārs, kasieris un divi palīgi. Pirmajā ievēlēšanas gadā no valdes izlozes kārtībā izstājās trīs valdes locekļi, otrajā ievēlēšanas gadā – divi. Valdē varēja ievēlēt abu dzimumu personas, bet par valdes priekšnieci varēja ievēlēt tikai sievieti. Biedrībai bija četras priekšnieces: Berta Ašmane (1917–1918), Zelma Cēsniece-Freidenfelde (1922), Klāra Vītole (1923–1925) un Berta Pīpiņa (1925–1940).

LSNL struktūru veidoja nodaļas un sekcijas. Statūti noteica, ka LSNL var veidot vienu nodaļu jebkurā Latvijas pilsētā, miestā un pagastā. LSNL bija Rīgas, Pārdaugavas, Alsungas, Bauskas, Jelgavas, Jūrmalas, Kuldīgas, Klosteres, Matkules, Siguldas, Smiltenes un Valkas nodaļas. LSNL pastāvēja astoņas sekcijas, kuras organizēja pēc darbības principa: Mākslas-rūpniecības, Līdzekļu vākšanas, Juridiskā, Veselības kopšanas, Audzināšanas, Preses, Kino un radio sekcijas un sekcija “Māte un bērns”.

1922. gadā LSNL tika uzņemta Starptautiskajā sieviešu savienībā. LSNL bija viena no Latvijas Sieviešu organizāciju padomes dibinātājām 08.1925. un tās dalīborganizācija.

Lai veicinātu latviešu bēgļu nacionālo pašapziņu un uzturētu latviešu kultūru pēc Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas darbinieku iniciatīvas 1917. gada rudenī Petrogradā tika dibināta Latvju sieviešu nacionālā līga. Organizācija darbu pārtrauca 1918. gadā, bet ideja atjaunot LSNL tika aktualizēta pēc neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanas. Biedrības dibināšanas sapulce notika 12.02.1922., Rīgas apgabaltiesā LSNL statūtus reģistrēja 03.05., bet 28.10. Latvijas Konservatorijā (mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) notika biedrības atklāšanas svinības.

LSNL tika slēgta pēc Latvijas padomju okupācijas 07.08.1940. Biedrības darbība īslaicīgi tika atjaunota vācu okupācijas laikā 1941. gadā.

LSNL varēja iestāties abu dzimumu personas ne jaunākas par 18 gadiem, kā arī juridiskas personas. Biedru gradācija: aktīvie biedri, goda biedri, mūža biedri, biedri-veicinātāji un biedri-korespondenti. Par mūža biedru varēja kļūt persona, kura veica vienreizēju maksājumu vismaz 200 latu apmērā.

Par goda biedriem varēja ievēlēt personas, kurām bija sevišķi nopelni biedrības, latviešu tautas, īpaši latviešu sievietes labā. Ievērojamākie goda biedri – rakstnieces Aspazija, Anna Brigadere un Elza Stērste, pedagoģes Marta Rinka un Natālija Draudziņa, aktrise Dace Akmentiņa, izdevēja Emīlija Benjamiņa, sabiedriskā darbiniece Anna Rūmane-Ķeniņa, ārste Klāra Hibšmane, Latvijā dzīvojoša britu filantrope Mjūriela Pedžeta (Lady Muriel Paget), zvērināts notārs Jānis Kreicbergs un citi.

Biedrība bija skaitliski viena no lielākajām sieviešu organizācijām Latvijā. 1924. gada sākumā LSNL bija vairāk nekā 350 biedres, bet 20. gs. 20. gadu beigās – vairāk nekā 600 biedres. LSNL apvienoja daudzas pazīstamas sabiedriskās un kultūras darbinieces un profesionāles; līgā bija, piemēram, pedagoģe Milda Liepiņa, ārste Marija Mežance-Kronenberga, zvērināta advokāte Ļubova Stiprā, grāmatniece Elfrīda Rapa, sabiedriskās darbinieces Milda Salnā un Olga Znotiņa, u. c.

LSNL bija liela nozīme sociālās palīdzības sniegšanā, kā prioritāti izvirzot bērnus, mātes un maznodrošinātos. Ar Rīgas pilsētas un Tautas labklājības ministrijas finansiālu atbalstu LSNL Rīgā ierīkoja speciālus bērnu veselības kopšanas punktus, nodrošinot regulāru zīdaiņu un mazu bērnu veselības pārbaudi un ārstēšanu, grūtnieču un māšu apmācību bērnu kopšanas, barošanas un audzināšanas jautājumos. Biedrība 11.19125. Valmieras ielā, Rīgā, atklāja veselības kopšanas punktu – ambulanci, kur mazturīgie Latvijas iedzīvotāji varēja saņemt ārstēšanu par pieejamu samaksu. 1927. gadā ambulancē tika atvērts arī LSNL zobārstniecības kabinets, ko 1931. gadā pārvietoja uz Brīvības ielu. Sabiedrības izglītošanai par medicīnu un veselības kopšanas jautājumiem LSNL regulāri rīkoja populārzinātnisku lekciju ciklus un diskusiju vakarus.

Būtiska bija LSNL līdzdalība sieviešu politiskā aktīvisma veicināšanā un līdzdalība likumprojektu izstrādē un apspriešanā. Iestājoties par mātes un bērna aizsardzības un sievietes tiesību (civiltiesības, darba tiesības) paplašināšanu un aizsardzību, LSNL aicināja uz sieviešu sabiedrisko organizāciju kopdarbību. Pēc LSNL iniciatīvas lielākās sieviešu organizācijas Rīgā 26.–27.09.1925. sasauca Pirmo Latvijas sieviešu konferenci, kur tik izvērtēta sievietes loma sabiedrībā un tiesiskais stāvoklis, kā arī tika apstiprināta Latvijas Sieviešu organizāciju padomes organizēšana.

Nozīmīga bija LSNL darbība rokdarbu un tekstilmākslas jomā, veicinot tautas lietišķās mākslas popularitāti un nacionālās kultūras uzplaukumu. LSNL Mākslas-rūpniecības sekcija organizēja rokdarbu (aušanas, šūšanas, adīšanas u. c.) darbnīcas un kursus, bet 08.10.1929. gadā izveidoja Mākslas aušanas skolu (sākot ar 1936. gadu – Daiļaušanas skola). Ar sagatavotajiem darbiem apģērba un interjera dizaina jomā LSNL sekmīgi piedalījās vietējās nozīmes un starptautiskās izstādēs Francijā, Beļģijā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Šveicē un Lielbritānijā, sekmējot izpratni par latviešu nacionālo lietišķo mākslu.

LSNL sniedza būtisku ieguldījumu sieviešu izglītības veicināšanā. Biedrība regulāri rīkoja valodu kursus, bezmaksas rokdarbu kursus bezdarbniecēm, sniedzot iespēju apgūt praktiska aroda prasmes. Līga organizēja pieaugušo svētdienas kursus, sniedzot iespēju sievietēm iegūt pamatskolas izglītību.