Romis Bēms 20. gs. otrajā pusē bija pazīstams kā baltvāciešu mākslas pētnieks un eksperts, daudzu akvareļglezniecības izstāžu un plenēru organizators. Kā daudzpusīgi radošs cilvēks viņš īstenoja sekmīgu karjeru glezniecībā, mākslas zinātnē, mākslas pedagoģijā.

R. Bēms piedzima Latvijas armijas virsnieka Kārļa Bēma un Nellijas Bēmas-Maršandas (dzimusi Norkevica) ģimenē. 1934. gadā vecāki šķīra laulību un turpmāk R. Bēms auga mātes jaunajā ģimenē ar Alfonu Rūdolfu Maršandu.

Pirmo izglītību viņš ieguva Liepājas pilsētas Kalpaka pamatskolā (1932–1939). Izglītību turpināja Talsu Valsts pamatskolā (1940–1941) un Talsu Valsts ģimnāzijā (1941–1944). Pirmās zīmēšanas iemaņas R. Bēms apguva pie Talsu gleznotājiem un pedagogiem Žaņa Sūniņa un Jēkaba Spriņģa. No 1948. gada līdz 1952. gadam viņš mācījās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas Pedagoģijas nodaļā. No 1952. līdz 1958. gadam neklātienē studēja Ļeņingradas I. Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta (Ленинградский институт живописи, скульптуры и архитектуры имени И. Е. Репина) Mākslas vēstures un teorijas fakultātē, kuru absolvēja ar diplomdarbu “Teodora Ūdera daiļrade” pie vadītājas Cecīlijas Neselštrausas (Цецилия Генриховна Нессельштраус). 1973. gadā viņš institūtā ieguva mākslas zinātņu kandidāta grādu ar darbu “Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu attīstība latviešu padomju akvareļglezniecībā” pie vadītājas Sofijas Korovkevičas (Софья Владимировна Коровкевич). Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) laikā iegūtā zinātņu grāda nostrifikācijas procesā 1992. gadā R. Bēmam tika Latvijas Mākslas akadēmijā piešķirts mākslas zinātņu doktora grāds.

R. Bēms bija precējies divas reizes. Pirmā sieva bija skolotāja Vilma Bēma (dzimusi  Bārzdiņa), otrā sieva – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Mākslinieku savienības referente Tatjana Rade-Bēma (dzimusi Rancus).

No 1945. gada līdz 1948. gadam R. Bēms strādāja par rēķinvedi Kandavas mašīnu un traktoru stacijā. Strādāja par pedagogu Rīgas pilsētas strādnieku jaunatnes 23. vidusskolā (1952–1954); par rasēšanas, zīmēšanas, mākslas vēstures skolotāju Rīgas 6. vidusskolā (1953–1960); par LPSR Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūta Mākslas vēstures kabineta vadītāju (1957–1961). Sākot ar 1956. gadu publicēja rakstus un recenzijas un piedalījās 1. LPSR jauno mākslinieku izstādē, kas izvērtās par zīmīgu notikumu LPSR kultūras dzīvē, jo šajā laikā mākslā ienāca mākslinieku paaudze ar jaunu modernisma turpinājumu – sociālistisko modernismu jeb skarbo stilu.

1956. gadā R. Bēms sāka izkopt akvareļglezniecības tehniku un aktīvi piedalīties izstādēs Latvijā un ārzemēs. No 1959. gada viņš bija LPSR Mākslinieku savienības biedra kandidāts Mākslas vēstures sekcijā un organizēja un piedalījās visās LPSR republikāniskajās akvareļu izstādēs.

R. Bēma personālizstādes notika: Liepājā (1963, kopā ar Edvīnu Andersonu un Kārli Cīruli), Madonā (1964), Rīgā (1980, 1987, 1992), Jelgavā un Jūrmalā (1981), Ļvivā (1971, kopā ar Borisu Bērziņu un Aleksandru Dembo), Maskavā (1989), Vācijā (1992/1993).

1968. gadā R. Bēms organizēja pirmo Baltijas republiku akvareļu izstādi un turpmāk piedalījās visās Baltijas republiku akvareļu izstādēs. 1963. gadā viņš no LPSR Mākslinieku savienības Mākslas vēsturnieku sekcijas pāriet uz Gleznotāju sekciju. No 1972. gada līdz mūža beigām viņš darbojās LPSR Mākslinieku savienības valdē.

No 1961. gada R. Bēms strādāja Latvijas Mākslas akadēmijā; sākotnēji par mākslas vēstures vecāko pasniedzēju, docentu (no 1975), profesoru (no 1989). No 1991. gadā bija Latvijas Mākslas akadēmijas Maģistrantūras nodaļas vadītājs.

Kopš 1956. gada, darbojoties mākslas zinātnē, R. Bēms ir vairāk nekā 200 rakstu autors periodikā, veidojis mākslas katalogus, metodiskos materiālus, popularizējis mākslu radio un televīzijas pārraidēs.

Izveidojis un ir ievada autors šādiem reprodukciju albumiem: “Alberts Kronenbergs” (1961), “Ādams Alksnis” (1961/1961), “Latviešu padomju akvarelis” (1961), “Valdis Kalnroze” (1963), “Jānis Liepiņš” (1964), “Edgars Iltners” (1964), “Aleksandrs Zviedrs” (1965), “Kārlis Sūniņš”  (1966), “Mārtiņš Ozoliņš” (1968), “Latviešu padomju akvareļglezniecība” (1974), “Mūsdienu latviešu akvareļglezniecība” (1984), “Zigurds Zuze” (1969) un citus.

R. Bēma kā mākslas zinātnieka lielākā aizraušanās bija 18. gs. beigu 19. gs. mākslinieciskās norises, kas apkopotas monogrāfija “Apceres par Latvijas mākslu simt gados. 18. gs. beigas–19. gs. beigas” (1984), kas kļuva par Latvijas mākslas vēstures hrestomātiju. R. Bēms publicēja rakstus krājumos “Latviešu tēlotāja māksla” (1957, 1958, 1960, 1968, 1975, 1977, 1978); R. Bēms ir piedalījies “Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas” veidošanā; ar gleznotāju Induli Zariņu uzrakstījis anekdošu krājumu “Ēverģēlības, ģeķības un atmiņu sīkumi iz mākslinieku dzīves” (1993).

Strādājot akvareļa glezniecībā, R. Bēms galvenokārt pievērsās ainavas žanram, jo īpaši ar jūru, zvejnieku lomu un darbarīku saistītiem motīviem. Viņa darbos dominē emocionāli tvertas, viegli plūstošas impresijas apvienojumā ar racionālu, stingri ģeometrizētu lakonismu. R. Bēma akvareļiem piemīt stingri definētas koncepcijas un iepriekš izstrādātas tēmas. Vienlaikus būtiski ir eksperimenti ar ģeometriski lineārām, abstraktām, fakturētām krāsu plūsmām un laukumiem, kas reizēm atgādina par dabu kā iedvesmas avotu, sniedzot iespēju gleznās izbaudīt pārdomāti emocionāli un nedaudz intuitīvu skatījumu uz pasauli. Gleznojumi svārstās no bagātīgiem, spilgtiem, piesātinātiem toņiem līdz delikātiem, atturīgiem tonālajiem risinājumiem. Kompozīcijās prasmīgi izmantota izkliedētu punktu perspektīva un tukšas telpas izmantošana, lai uzsvērtu harmonijas un līdzsvara meklējumus. Katrai R. Bēma gleznas detaļai ir dziļa nozīme, kas var atšķirties atkarībā no mākslinieka interpretācijas.

R. Bēma darbi ir nozīmīga daļa no Latvijas 20. gs. otrās puses modernisma vēstures. Viņš tiek atzīts par vienu no nozīmīgākajiem latviešu akvareļu gleznotājiem, kura atstātais radošais mantojums joprojām spilgti un savdabīgi iezīmējas mūsu kultūrā un pierāda, ka akvarelis var būt augstvērtīgs mākslas darbs ar garīgu slodzi.

Vienlaikus R. Bēms būtiski daudzveidojis akvareļa tehnisko paņēmienu diapazonu un tēmu interpretāciju. Monogrāfija “Apceres par Latvijas mākslu simt gados 18. gs. beigas–19. gs. beigas” ir pirmais vispusīgais ieskats baltvācu mākslā un latviešu mākslas kontekstos 19.  gs. pēc Otrā pasaules kara Latvijā.

Padomju okupācijas laikā R. Bēms saņēma: LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu (1977), LPSR Mākslinieku savienības medaļu par labāko gada jaunrades sniegumu (1985), PSRS Mākslinieku savienības diplomu un prēmiju par grāmatu “Apceres par Latvijas mākslu simt gados” (1986). Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas: Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa nosaukumu (1990).