Disprozijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Dy un atrodas 6. perioda f-blokā. Disprozija relatīvā atommasa ir 162,500, un tā atoms sastāv no 66 protoniem un 66 elektroniem (elektronu konfigurācija [Xe]4f¹⁰6s²). Disprozijs pieder pie lantanīdu jeb retzemju elementu grupas. Tas ir sudrabaini spīdīgs metāls, 42. visizplatītākais elements Zemes garozā. Disprozijs lēni oksidējas skābekļa ietekmē, ātri šķīst skābēs un reaģē ar aukstu ūdeni.

Vairāk nekā gadsimta garumā ķīmiķi diskutēja par minerāla itrija sastāvu. 1787. gadā zviedru armijas virsnieks un mineraloģijas amatieris Karls Aksels Arrēniuss (Carl Axel Arrhenius) atrada iezi Iterbijas raktuvē, apvidū netālu no Stokholmas. To vēlāk nosauca par itriju. Galu galā ķīmiķi vienojās, ka itrijs patiesībā ir deviņu dažādu, līdz tam nezināmu elementu maisījums. Viens no šiem elementiem ir disprozijs. Disproziju 1886. gadā atklāja franču ķīmiķis Pols Emīls Lekoks de Buābodrāns (Paul-Emile Lecoq de Boisbaudran), analizējot minerālā itrijā esošo erbija oksīda paraugu. Šajā paraugā P. E. L. de Buābodrāns atrada divus jaunus retzemju oksīdus: holmija oksīdu un tūlija oksīdu. Analizējot jaunatklātos oksīdus, viņš atklāja vēl vienu jaunu retzemju oksīdu: disprozija oksīdu. Pēc ilgstošiem mēģinājumiem atdalīt šo jauno elementu P. E. L. de Buābodrāns guva panākumus un nosauca to par disproziju. Jaunajam elementam viņš izvēlējās grieķu valodas vārdu δυσπρόσιτος, dysprósitos ‘grūti iegūstams’. Tīru disprozija paraugu izdevās iegūt tikai ap 1950. gadu, kad kanādiešu izcelsmes amerikāņu ķīmiķis Frenks Spedings (Frank Spedding) un viņa kolēģi Aiovas pavalsts universitātē (Iowa State University) izstrādāja jonu apmaiņas hromatogrāfijas metodi. Kopš tā laika retzemju elementus bija iespējams attīrīt efektīvā veidā, lai gan šī metode vēlāk tika aizstāta ar šķidruma-šķidruma apmaiņas tehnoloģiju. 

Tāpat kā daudzi citi lantanīdi, disprozijs sastopams pārsvarā minerālos monacītā un bastnazītā. Monacīts un bastnazīts ir arī komerciāli nozīmīgi disprozija avoti. Šie minerāli sastopami Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Austrālijā, Brazīlijā, Kanādā un Indijā. Disproziju iegūst no šiem minerāliem ar jonu apmaiņas un šķīdinātāju ekstrakcijas metodēm. Disproziju arī iegūst, reducējot disprozija trifluorīdu ar kalcija metālu. Mazākos daudzumos disprozijs atrodams arī citos minerālos, piemēram, ksenotīmā un fergusonītā. Zemes garozā ir ne vairāk kā astoņas daļas disprozija uz miljonu. Tas tomēr padara šo elementu par biežāk sastopamu nekā, piemēram, broms, alva un arsēns.

Dabā sastopamais disprozijs sastāv no septiņiem stabiliem izotopiem: disprozija-156 (0,056 %), disprozija-158 (0,095 %), disprozija-160 (2,33 %), disprozija-161 (18,89 %), disprozija-162 (25,48 %), disprozija-163 (24,90 %) un disprozija-164 (28,26 %). Disprozijam ir raksturoti aptuveni 30 radioaktīvie izotopi, no kuriem visstabilākie ir disprozijs-154 ar pussabrukšanas periodu 1,4 miljoni gadu, disprozijs-159 ar pussabrukšanas periodu 145 dienas un disprozijs-166 ar pussabrukšanas periodu 80 stundas. Visi pārējie radioaktīvie izotopi ir ar pussabrukšanas periodu, kas ir īsāks par 10 stundām, un lielākajai daļai no tiem pussabrukšanas periods ir īsāks par vienu minūti. Nevienam no disprozija radioizotopiem nav komerciālā pielietojuma.

Disprozijs ir sudrabaini balts, mīksts un spīdīgs metāls. Tas ir pietiekami mīksts, lai to varētu sagriezt ar nazi. Metāls ir ļoti spēcīgs paramagnēts temperatūrā virs −93 °C. Tas paliek antiferomagnētisks temperatūras diapazonā no −183 °C līdz −93 °C un feromagnētisks zem −183 °C. Disprozija viršanas temperatūra ir 2567 ºC, tā kušanas temperatūra ir 1412 ºC. Disprozija blīvums ir 8,55 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Disprozija atoma kovalentais rādiuss ir 180 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,22. 

Disprozijs lēni reaģē ar ūdeni un ātri šķīst atšķaidītās skābēs, izņemot fluorūdeņražskābi (HF), kurā tas veido aizsargkārtu no nešķīstoša disprozija fluorīda (DyF₃). Tas oksidējas gaisā, tāpēc tiek uzglabāts inertā atmosfērā vai eļļā. Disprozijs viegli reaģē ar skābekli, veidojot disprozija oksīdu (Dy₂O₃). Disprozijs reaģē ar halogēniem (F₂, Cl₂, Br₂, I₂), veidojot attiecīgos disprozija halogenīdus. Disprozijs reaģē ar minerālskābēm (piemēram, HCl, H₂SO₄), veidojot atbilstošos disprozija sāļus. Ar sēru disprozijs veido disprozija sulfīdu (Dy₂S₃). Ar slāpekli augstā temperatūrā veidojas disprozija nitrīds (DyN). Savienojumos disprozijs ir sastopams ar oksidēšanās pakāpi +3. 

Disprozijam ir vairāki izmantošanas veidi, un bieži vien tam ir grūti atrast aizstājēju. Kā tīrs metāls tas tiek izmantots reti, jo tas viegli reaģē ar ūdeni un gaisu. Disprozija galvenais pielietojums ir sakausējumos ar neodīmu, kas tiek izmantoti magnētos. Visbiežāk tas sastopams Nd-Fe-B magnētos, kur disprozija pievienošana novērš magnētisma zudumu augstās temperatūrās. Šādi magnēti tiek izmantoti augstas veiktspējas motoros, energoefektīvā sadzīves elektronikā un vēja enerģijas ģeneratoros. Dažiem disprozija sakausējumiem piemīt ļoti labas magnētiskās īpašības, kas tos padara noderīgus, piemēram, CD atskaņotājos. Disprozijam ir tendence absorbēt neitronus. Metāla stieņi (kontroles stieņi), kas satur disproziju, tiek izmantoti kodolreaktoros, lai regulētu neitronu daudzumu. Kodolreaktoros disprozijs tiek izmantots kā kompozītmateriāls, kas sastāv no keramiskā materiāla un metāla. Disprozija un oksīda-niķeļa keramikas un metāla kompozītmateriāls tiek izmantots kodolreaktoru kontroles stieņos. Tas viegli absorbē neitronus un nemaina savu izmēru, pat ja tiek ilgstoši bombardēts ar neitroniem. Disprozija jodīds tiek izmantots halogenīdu izlādes lampās. Tas ļauj lampām izstarot ļoti intensīvu balto gaismu. Disproziju var sakausēt ar speciāliem nerūsējošajiem tēraudiem, arī izmantot lāzeru materiālos.