Novembra revolūcijas cēloņi meklējami vairāk nekā četrus gadus ilgušajā karā, tā izraisītajās sociālekonomiskās sekās, Vācijas nespējā uzveikt savus pretiniekus, kā arī valdošo aprindu nevēlēšanās mainīt un modernizēt valsts pārvaldes sistēmu.

Novembra revolūcijas sākums 04.11.1918. Ķīlē bija Vācu Impērijas kara flotes matrožu izraisītā sacelšanās, kad matroži nevēlējās turpināt bezjēdzīgo karu un pieprasīja ķeizara atteikšanos no troņa. Dažu dienu laikā revolucionārie nemieri izplatījās visā Vācu Impērijā, kļūstot par masu kustību, kurā apvienojās karavīri un civilisti. Varas iestādes neveica būtiskus pretpasākumus. Vācijas sociāldemokrāti, kas bija sašķelti starp vairākumu (Vācijas Sociāldemokrātiskā partija, Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD) un ievērojami kreisākajiem un mazskaitlīgākajiem tā dēvētajiem “neatkarīgajiem” sociāldemokrātiem (Vācijas Neatkarīgā sociāldemokrātiskā partija, Unabhängige Sozialdemokratische Partei Deutschlands) kļuva par Novembra revolūcijas galvenajiem organizatoriem. 09.11.1918. Vācijas jaunieceltais kanclers Bādenes Maksis (Max von Baden, Prinz Maximilian Alexander Friedrich Wilhelm von Baden) paziņoja par Vilhelma II (Wilhelm II.) un viņa dēla troņmantnieka Prūsijas Vilhelma (Friedrich Wilhelm Victor August Ernst von Preußen) atteikšanos no Vācu Impērijas ķeizara troņa un nodeva savas kanclera pilnvaras vēlākajam Vācijas prezidentam, “vairākuma” sociāldemokrātu pārstāvim Frīdriham Ebertam (Friedrich Ebert). Šis notikums uzskatāms par Novembra revolūcijas kulminācijas brīdi. Tajā pašā dienā “vairākuma” frakciju pārstāvošais sociāldemokrāts Filips Šeidemans (Philipp Heinrich Scheidemann) bez īpašam pilnvarām no Reihstāga loga proklamēja republiku. Dažas stundas vēlāk neatkarīgo sociāldemokrātu pārstāvis Karls Lībknehts (Karl Paul August Friedrich Liebknecht) proklamēja Vācijā “brīvu sociālistisku republiku”.

Vairākuma sociāldemokrāti vēlējās visdrīzākajā laikā sasaukt Nacionālo sapulci (Nationalversammlung), kas lemtu par valsts pārvaldes formu, turpretim neatkarīgie sociāldemokrāti vēlējās valstī īstenot sociālistisku padomju sistēmas pārvaldes modeli. Pretrunas par politiskā režīma izvēli pavadīja visu revolūcijas gaitu. Vairākuma sociāldemokrāti iestājās par to, lai jautājumus, kas skartu valsts pārvaldes iekārtu un ekonomikas modeli, izlemtu demokrātiski ievēlēta Nacionālā sapulce. Šī partija bija gatava arī sadarbībai ar monarhijas laika valsts darbiniekiem.

10.11.1918. notika vienošanās starp vairākuma sociāldemokrātiem un neatkarīgajiem sociāldemokrātiem, kuras rezultātā tika izveidota Tautas pilnvaroto padome (Rat der Volksbeauftragten), kur katru frakciju pārstāvēja trīs dalībnieki. Berlīnes strādnieku un zaldātu delegātu sapulce, kas sastāvēja no apmēram 3000 dalībniekiem, apstiprināja Tautas pilnvaroto padomi par Vācijas pagaidu valdību. 30.12.1918. Tautas pilnvaroto padome noteica Nacionālās asamblejas sasaukšanas datumu 19.01.1919. Vairākuma un neatkarīgo sociāldemokrātu koalīcija izjuka 28.12.1918. – neatkarīgie pameta Tautas pilnvaroto padomi. Neatkarīgo sociāldemokrātu galēji kreisā nometne (Spartaka savienība, Spartakusbund) – vēlākā Vācijas komunistu partija (Kommunistische Partei Deutschlands) – iestājās par sociālistiska parauga valsti un izprovocēja bruņotu konfliktu. 04.–15.01.1919. cīņā pret bruņotajiem komunistiem sociāldemokrātu veidotā valdība iesaistīja Vācijas brīvprātīgo militāro formējumu (Freikorps). 15.01.1919. šī militārā organizācija arestēja un nogalināja abus ievērojamākos komunistu ideologus K. Lībknehtu un Rozu Luksemburgu (Rosa, Rozalia Luxemburg).

19.01.1919. Nacionālās sapulces vēlēšanas pavērsa Vāciju parlamentārās demokrātijas virzienā. Vēlēšanās uzvaru guva vairākuma sociāldemokrāti, kas kļuva par ietekmīgāko politisko spēku Veimāras republikā. Jaunievēlētā Nacionālā sapulce uz pirmo sēdi sanāca 06.02.1919. un 11.02.1919. par pirmo prezidentu ievēlēja F. Ebertu. Pirmā demokrātiskās Vācijas valdība izveidojās 12.02.1919. vairākuma sociāldemokrāta F. Šeidemaņa vadībā. Tā sastāvēja no Vācijas sociāldemokrātiskās partijas, Centra partijas (Deutsche Zentrumspartei) un Vācijas Demokrātiskās partijas (Deutsche Demokratische Partei). Vairākums iepriekš izveidoto sociālistisko strādnieku un zaldātu padomju beidza pastāvēt 1919. gada vasarā. Atsevišķi revolucionāri nemieri Vācijā turpinājās līdz 31.07.1919., kad Veimārā tika pieņemta jaunā konstitūcija, kas bija spēkā līdz nacionālsociālistu kanclera Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšanai pie varas 30.01.1933. Plašas labējo spēku un militārās aprindas asi kritizēja Novembra revolūciju un tās rezultātā pasludināto republiku. Neapmierinātība ar Novembra revolūcijas rezultātiem spilgti izpaudās Veimāras republikas laikā, kad uzplauka vācu armijas ģenerālštāba izplatītais uzskats par t. s. dunča dūrienu mugurā. Saskaņā ar šo uzskatu, mūsdienās sauktu par leģendu (Dolchstoßlegende), Vācu Impērijas armija nebija uzvarēta Pirmajā pasaules karā, bet nāvējošu dūrienu mugurā tai veica sociāldemokrātu līderi, pasludinot republiku un sekmējot kaunpilnu Vācu Impērijas zaudējumu un smagu, netaisnīgu atbildības nastu par Pirmā pasaules kara izraisīšanu. Leģendai par “dunča dūrienu mugurā” bija liela nozīme Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas popularitātes kāpumā.