Andrejs Skroderēns starpkaru periodā Latvijā pakāpeniski virzījās pa dienesta kāpnēm Bruņoto vilcienu divizionā (vēlāk pulkā), Vidzemes artilērijas pulkā un Artilērijas inspektora štābā, bet 20. gs. 30. gados kļuva par vadošo zenītartilērijas speciālistu armijā. 1939.–1940. gadā komandēja atbilstoši modernā kara prasībām izveidoto Zenītartilērijas pulku.

Dzimis strādnieka Andreja un Līnas (dzimusi Sermola) Skroderu ģimenē. Kristīts Liepājas Svētās Annas draudzē. Dokumentos kā dzimšanas datums figurē 06.03., jo tas nav pārrēķināts uz jauno stilu. 06.1914. beidza Liepājas pilsētas reālskolu. 18.09.1914.–14.02.1915. mācījās un ar I šķiru beidza Vladimira karaskolas (Владимирское военное училище) saīsināto kara laika mācību kursu Petrogradā. 03.01.–25.11.1921. mācījās un beidza Latvijas armijas bateriju komandieru kursus, 08.11.1924.–08.11.1926. – Virsnieku akadēmiskos kursus.

Precējies 11.1924. ar Lidiju Vilmani (dzimusi Sviestiņa), dēli Andrejs, Pēteris. Ģimene pēc Otrā pasaules kara bēgļu gaitās Vācijā, pēc tam trimdā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Pirmā pasaules kara sākumā 18.09.1914. kā savvaļnieks iestājās karadienestā Krievijas armijā. Pēc karaskolas pabeigšanas no 14.02.1915. virsnieks (praporščiks) 30. kājnieku rezerves bataljonā Harkivā, no 03.05.1915. – 232. kājnieku rezerves bataljonā turpat Harkivā, rotas jaunākais virsnieks. 28.05.1915. pārvietots uz 147. kājnieku Samaras pulku Dienvidrietumu frontē Galīcijā pret Austroungārijas armiju, ložmetēju komandas jaunākais virsnieks, no 28.06.1915. komandas priekšnieka vietas izpildītājs. 30.07.1915. ievainots ar šautenes lodi sejā, 28.09.1915. – kaujās pie Ternopiļas ar šautenes lodi ievainots abās gūžās, evakuēts uz lazareti Petrogradā. Podporučiks (26.01.1916.). Izrakstīts kā izveseļojies 15.02.1916. No 02.03.1916. virsnieks latviešu strēlnieku rezerves bataljonā Tērbatā (tagad Tartu Igaunijā), bataljona komandiera palīgs štābā, no 10.06.1916. – 2. rotas komandieris. 10.06.1916. iecelts par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona ložmetēju komandas priekšnieku frontē (11.1916. bataljons pārformēts par pulku). Poručiks (08.02.1917.), štābkapteinis (18.08.1917.). Pēc atkāpšanās no Rīgas uz Vidzemi 07.10.1917. pārvietots uz 6. atsevišķo Kaukāza mortīru artilērijas divizionu turpat, 1. baterijas saimniecības priekšnieks, no 20.10. – vecākais virsnieks, no 31.10. – baterijas komandiera vietas izpildītājs. 09.12.1917. slimības dēļ evakuēts uz Latviešu strēlnieku pulku apvienoto lazareti Tērbatā. 15.01.1918. slimības dēļ piešķirts trīs mēnešu atvaļinājums veselības uzlabošanai. Aizbrauca uz Sibīriju. 03.04.1918. Tjumeņā pavisam atvaļināts no armijas. 15.06.1918. brīvprātīgi iestājās Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijas 1. Sibīrijas stepju atsevišķajā smagās artilērijas baterijā kā strēlnieks, no 09.08. – tādā pašā amatā 4. atsevišķajā vieglajā baterijā. No 11.1918. dienēja Aleksandra Kolčaka (Александр Васильевич Колчак) komandētajos Krievijas Bruņotajos spēkos, baterijas jaunākais virsnieks Omskas kadra artilērijas divizionā, no 01.12.1918. – 1. Sibīrijas stepju smagās artilērijas divizionā. 18.06.1919. iecelts par baterijas vecāko virsnieku, bet 21.06. – par Sibīrijas armijas Dienvidu grupas artilērijas darbnīcu pārzini. No 27.07.1919. bija 3. atsevišķā smagās artilērijas diviziona parka komandieris, 21.08.1919. šī diviziona baterijas komandieris. Piedalījās kaujās ar Sarkano armiju.

12.01.1920. ieskaitīts 1. Latvijas (Troickas) strēlnieku bataljonā Sibīrijā (kapteinis), ložmetēju komandas jaunākais virsnieks. 28.–29.01.1920. piedalījās kaujā ar Sarkano armiju pie Ņižņeudinskas. 20.06.1920. bataljona sastāvā izbrauca no Vladivostokas uz Latviju, 04.10. tvaikonī “Voroņež” atgriezās Latvijā. Pēc piešķirtā atvaļinājuma 09.11.1920. iedalīts Bruņoto vilcienu divizionā, 3. bruņotā vilciena baterijas komandieris. Pēc atgriešanās no baterijas komandieru kursiem no 11.1921. bija 2. bruņotā vilciena komandieris. Pulkvedis-leitnants (18.11.1924.). 01.07.1926. divizions pārformēts par Bruņoto vilcienu pulku. 08.05.1927. iecelts par pulka saimniecības priekšnieku. 01.02.1927.–08.03.1928. un 03.12.1928.–14.09.1929. bija Vidzemes divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs. 01.–15.07.1929. dienesta komandējumā Polijā (delegācijas sastāvā; Polijas Augstākās karaskolas (Wyższa Szkoła Wojenna) apmeklējums Varšavā). 15.11.1929. iecelts par Artilērijas inspektora štāba sevišķo uzdevumu vecāko virsnieku, vairākkārt štāba priekšnieka vietas izpildītājs. 13.01.1931. piekomandēts Vidzemes artilērijas pulkam diviziona komandēšanas cenza iegūšanai, 1., no 13.10.1931. – 2. diviziona komandiera vietas izpildītājs. Vienlaikus 08.07.–01.11.1931. bija Vidzemes artilērijas pulka komandiera palīga vietas izpildītājs. 24.01.1932. iecelts par Bruņoto vilcienu pulka 3. bruņotā vilciena komandieri, 08.07.1932. – par Artilērijas inspektora štāba apgādības daļas priekšnieka vietas izpildītāju. No 23.01.1933. bija Artilērijas inspektora štāba sevišķo uzdevumu vecākais virsnieks – zenītartilērijas speciālists, no 13.10.1934. – Vidzemes artilērijas pulka komandiera palīga vietas izpildītājs, no 29.01.1935. – Artilērijas inspektora štāba priekšnieks. Pulkvedis (13.05.1935.). 01.–06.1937. bija Kara virstiesas pagaidu loceklis. 18.09.–01.10.1937. dienesta komandējumā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS; ģenerāļa Hugo Rozenšteina vadītās delegācijas sastāvā, novērotājs Sarkanās armijas manevros Baltkrievijā), 12.–25.08.1938. – Čehoslovākijā, 13.–21.08.1939. – Vācijas ieņemtajā Čehijā (Prāgā un Pilzenē). 19.09.1939. iecelts par jaunizveidotā Zenītartilērijas pulka komandieri Rīgā. 07.–27.12.1939. un 16.05.–16.06.1940. dienesta komandējumā ārzemēs Apgādes pārvaldes uzdevumā (bruņojuma iegāde). No 1933. gada darbojās “Pulkveža Brieža fondā”. No 12.1935. Latvijas Kara skolu beigušo virsnieku apvienības goda biedrs.

Pēc padomju okupācijas 21.10.1940. atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”. Dzīvoja Rīgā. 23.04.1941. atteicās sadarboties informatora statusā ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) drošības iestādēm. 14.06.1941. apcietināts un izvests uz Soļikamskas soda nometnēm Krievijā. Miris pirms sprieduma pasludināšanas.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijas sastāvā A. Skroderēns apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par dienesta nopelniem Latvijas armijā ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Viestura ordeni (II šķira), Aizsargu Nopelnu krustu.