Vēsturiski apkaimes teritorija bija mežaina un mazapdzīvota. Tā galvenokārt izveidojās teritorijā starp agrākās Zolitūdes muižas un Šampētera muižas zemēm. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā tika uzsākta intensīvāka teritorijas apbūve un ielu tīklojuma izveide. Apkaimes urbanizācija strauji norisinājās 20. gs. otrajā pusē, kad padomju otrreizējās okupācijas periodā tika īstenota tipveida dzīvojamo ēku celtniecība. Mūsdienās Zolitūdes apkaimi raksturo blīva dzīvojamā apbūve ar padomju okupācijas perioda daudzdzīvokļu paneļu mājām, ierobežotas publiskās zaļās zonas un labi attīstīta sabiedriskā transporta infrastruktūra.

Zolitūdes kopējā platība ir 288,8 ha jeb 2,888 km². Iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 16 301.

Apkaimes nosaukums ir atvasināts no Solitūdes muižas nosaukuma (franču solitude ’vientulība’; uzsvēra tās apkārtnes klusumu un mieru ārpus blīvi apdzīvotās pilsētas). Muižas vēsturiskā atrašanās vieta ir mūsdienu Imantas apkaimes rietumu daļā, netālu no dzelzceļa stacijas “Imanta”, kura atrodas Zolitūdes apkaimes ziemeļu daļā.

Zolitūde ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Zemgales priekšpilsētā. Ziemeļrietumu–ziemeļu–ziemeļaustrumu robežu izteikti iezīmē Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnija, rietumu–dienvidrietumu daļu – Kārļa Ulmaņa gatve, bet dienvidu–dienvidrietumu un austrumu daļu – Jūrkalnes iela. Zolitūde robežojās ar vairākām Rīgas apkaimēm: Imantu, Šampēteri, Pleskodāli, Mūkupurvu un Beberbeķiem.

No 1924. gada līdztekus citām Pārdaugavas teritorijām mūsdienu apkaimes apkārtne tika iekļauta Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. Padomju okupācijas periodā Zolitūde administratīvi atradās Rīgas pilsētas Ļeņina rajona sastāvā, no 1969. gada Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajonā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Zolitūde tika iekļauta Rīgas pilsētas Zemgales rajonā. No 2008. gada – Zolitūdes apkaime.

Viduslaikos apkaimes vēsturisko teritoriju lielākoties aizņēma meži, smilšaini līdzenumi un purvāji.

Viduslaikos un jauno laiku sākumā (15.–16. gs.) turīgie Rīgas iedzīvotāji Pārdaugavā ierīkoja muižas, kas laika gaitā tika gan dalītas, gan apvienotas, piedzīvojot gan īpašnieku, gan nosaukumu maiņas. Pirmsākumos muižām bija izteikti saimnieciskas funkcijas, kuru ietvaros tika gūti ienākumi no lauksaimniecības produkcijas ražošanas un tirdzniecības. Pirmās ziņas par Zolitūdes muižu (sākotnēji – Gulbjukalna muižu, Schwanenbergshof), ir konstatējamas 17. gs. – zviedru laikā Vidzemē.

Atpūtas muižu uzplaukums Pārdaugavā sākās 18. gs. pēc Lielā Ziemeļu kara (1700–1721). Zolitūdes muižas kompleksā ietilpa kungu māja, saimniecības ēkas, parks un oranžērija. 18. gs. beigās muižas īpašnieks bija vācbaltiešu muižnieks un Krievijas Impērijas valdības padomnieks Oto Hermans fon Fītinghofs (Otto Hermann von Vietinghoff). Muižu par Solitūdi, iespējams, nodēvējusi O. H. fon Fītinghofa sieva Anna Ulrika fon Fītinghofa, kurai vēlāk piederēja arī citas apkārtnes muižas – Anniņmuiža un Šampētera muiža.

19. gs. vidū rūpnieciskais apvērsums sasniedza Krievijas Impērijas rietumu guberņas un, palielinoties iedzīvotāju skaitam, muižu teritorijas pakāpeniski tika sadalītas gruntsgabalos un apbūvētas. 1877. gadā Zolitūdes muižas teritorija nonāca pilsētas pārvaldes pakļautībā, un daļa muižas zemes tika sadalīta gruntsgabalos un nodota ilgtermiņa nomā.

19.–20. gs. mijā izveidojās vairākas mazsaimniecības mūsdienu Zolitūdes un Mūku ielas apkārtnē, dienvidu virzienā no Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnijas.

20. gs. sākumā Zolitūdes muižas teritorijā darbojās kūdras ieguves fabrika. Starp Zolitūdes, Rikšotāju, Apūzes un Gramzdas ielu tika veikta vienģimeņu māju apbūve.

No 19. gs. beigām līdz Pirmajam pasaules karam Zolitūdē darbojās hipodroms, kas aizņēma plašu teritoriju gar dzelzceļu. Hipodromam bija nozīmīga loma ne tikai zirgkopības attīstībā, bet arī aviācijas vēsturē, jo tajā ap 1910. gadu notika vieni no pirmajiem lidaparātu izmēģinājumiem Krievijas Impērijā.

1919. gada rudenī apkaimes vēsturiskajā apkārtnē norisinājās vairākas Latvijas armijas militāras operācijas, kurām bija izšķiroša nozīme Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju. Īpaši intensīva kaujas darbība noritēja laika posmā no 3. līdz 4. novembrim, kā arī 10. novembrī pie Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnijas un Šampētera muižas. Kauju gaitā Latvijas armijas vienībām pakāpeniski izdevās atgūt kontroli pār Pārdaugavu, radot priekšnoteikumus Rīgas atbrīvošanai no Rietumu brīvprātīgo armijas okupācijas.

1924. gada 24. februārī Saeimā tika pieņemts Likums par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām, tā rezultātā Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā tika iekļauta mūsdienu apkaimes teritorija, līdztekus citām Pārdaugavas apkaimēm (Daugavgrīva, Bolderāja, Kleisti un citas apkaimes).

1928. gadā Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnijas stacija “Zolitūde” tika pārsaukta par staciju “Imanta”.

20. gs. 30. gados Pārdaugavā, tostarp Zolitūdes apkārtnē, arvien vairāk tika veidoti zemes gabali individuālai apbūvei, kas piesaistīja gan rīdziniekus, gan iebraucējus no lauku apriņķiem. Papildus jau esošajai vienģimeņu māju apbūvei, arvien biežāk tika būvētas arī divstāvu daudzdzīvokļu mājas. 1938. gadā aptuvenajā Zolitūdes apkaimē dzīvojošo reģistrēto iedzīvotāju skaits bija 861 persona. Tajā pašā gadā apkaimes un apkārtnes dzīvojamā fondā tika reģistrēti 260 dzīvokļi.

1940.–1941. gada padomju okupācijas periodā vairākus desmitus apkaimes iedzīvotāju skāra 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā.

Pēc Otrā pasaules kara Imanta tika pievienota Rīgas pilsētas Ļeņina rajonam. 1969. gadā administratīvas izmaiņas piedzīvoja arī Ļeņina rajons, no kura tika atdalīta ziemeļu daļu un izveidots Ļeņingradas rajons, kurā tika iekļauta Zolitūdes apkaimes teritorija.

Sākotnēji Zolitūdes mikrorajona plānojumu izstrādāja 1971. gadā, taču projektam bija vajadzīgas vēlākas korekcijas saistībā ar 80. gados paredzēto Rīgas metro būvniecības plānu. Apkaimes apbūves projektu izstrādāja arhitekti Ainārs Āboliņš, Juris Gertmanis, Zane Kalinka un Vladimirs Neilands. Dzīvojamo un sabiedrisko ēku būvniecība tika īstenota 80. gados, galvenokārt izmantojot 119. sērijas mājas. Uzbūvētajam mikrorajonam raksturīgs regulārs plānojums, savstarpēja ēku un kompleksu sasaiste un grupēšana, veidojot daļēji slēgtus iekšējos pagalmus.

1989. gadā, pēc Zolitūdes mikrorajona pirmās celtniecības kārtas pabeigšanas, tika atklāta dzelzceļa stacija “Zolitūde”, kas ir viena no jaunākajām Rīgas dzelzceļa stacijām.

Zolitūdi kā dzīvojamo rajonu bija plānots paplašināt, sasniedzot apvienošanos ar Šampētera un Pleskodāles apkaimēm, taču šie projekti netika īstenoti Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukuma dēļ.

1990. gadā īsi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ļeņingradas rajons, kurā atradās Zolitūdes mikrorajons, tika pārsaukts par Zemgales rajonu.

2013. gada 21. novembrī Zolitūdes apkaimē notika viena no smagākajām traģēdijām neatkarīgās Latvijas vēsturē – iebruka lielveikala “Maxima XX” ēkas jumta konstrukcijas. Negadījumā gāja bojā 54 cilvēki, tostarp trīs ugunsdzēsēji glābēji, kuri zaudēja dzīvību glābšanas darbu laikā.

Mūsdienās apkaimes galvenās satiksmes artērijas ir Zolitūdes iela, Jūrkalnes iela, Ruses iela, Rostokas iela un Anniņmuižas iela. Zolitūdes apkaime lielākoties sastāv no piecu līdz sešpadsmit stāvu tipa ēkām, kas veido plašu dzīvojamo zonu ar blīvu apbūvi. 21. gs. īstenoti arī vairāki jauni dzīvojamo daudzdzīvokļu ēku projekti ar augstu energoefektivitāti, kas papildina apkaimes dzīvojamo fondu, atspoguļojot mūsdienu urbanizācijas tendences un modernizējot pilsētvidi.

Apkaimi raksturo labi attīstīta sociālā infrastruktūra, kas nodrošina iedzīvotāju pamatvajadzības un veicina dzīves kvalitātes uzlabošanos. Zolitūdes apkaime, tāpat kā citas Rīgas perifērijas dzīvojamās zonas, piedzīvo pakāpenisku apbūves atjaunošanu un infrastruktūras uzlabošanu. Tiek plānoti un realizēti sabiedriski nozīmīgi projekti, kas ietver apkaimes centra apzaļumošanu un publiskās telpas attīstīšanu.

Apkaimē pieejamas vairākas izglītības un medicīnas iestādes, piemēram, Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzija un SIA “Zolitūdes doktorāts”. Pieejamas vairākas pirmsskolas izglītības iestādes (“Ligzdiņa”, “Zvaniņš” un “Zelta atslēdziņa”). Apkaimē atrodas Bērnu un jauniešu centra “Altona” Zolitūdes filiāle.

Pieejamas dažādas sporta un atpūtas iespējas, kas nodrošina sociālo integrāciju un veselīga dzīvesveida veicināšanu. Piemēram, āra trenažieru laukums “OMNIGYM”, trenažieru zāle “Gym! Zolitūde”, tenisa centri “SMScredit.lv” un “Gulbis Academy”. Apmeklētājiem pieejams Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas sporta kompleksa peldbaseins.

Tirdzniecības sektoru pārstāv gan tirdzniecības centri un lielveikali, piemēram, tirdzniecības centrs “Gramzdas Hyper Rimi”, “Rimi Zolitūdes”, “Sky” un “Lidl”, gan mazāki pārtikas veikali, piemēram, “Mini Rimi”, “Maxima X”, “Mego” un citi, kas nodrošina ikdienas plaša patēriņa preču pieejamību. Ēdināšanas pakalpojumus nodrošina vairāki uzņēmumi. Apkaimē atrodas valsts akciju sabiedrības (VAS) “Latvijas pasts” Rīgas 29. pasta nodaļa.

2026. gadā satiksmi ar citām Rīgas apkaimēm nodrošina Rīgas Pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” autobusu satiksme. Piemēram, 8., 46., 53., 56. u. c. maršrutu autobusu kustība, kas savieno apkaimi ar Bolderāju, Daugavgrīvu, Centru, Āgenskalnu u. c. Rīgas apkaimēm. Savukārt Rīgas–Tukuma līnija nodrošina iespēju apmeklēt tuvākus un tālākus galamērķus ar dzelzceļa satiksmes starpniecību.

No apkaimes un tuvākās apkārtnes vēsturiskajām muižām līdz mūsdienām saglabājusies vienīgi Anniņmuiža.

Vācbaltiešu apgaismotājs, mākslinieks, etnogrāfs un vēsturnieks Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze) savos zīmējumos ir attēlojis arī Zolitūdes vēsturisko apkaimi, piemēram, Zolitūdes muižas kungu māju (1785). Zīmējumā attēlota grezna rokoko stila ēka ar franču muižu arhitektūras iezīmēm un atbilstošu telpisko elementu izkārtojumu ainavā.

Zolitūdes vārds vairākkārt pieminēts ebreju un latviešu publicista, žurnālista, rakstnieka un tulkotāja Franka Gordona romānā “Mijkrēslis mikrorajonā” (publicēts 1979.–1980. gadā laikrakstā “Laiks”).

Atsaucoties uz biedrības “Zolitūde 21.11.” lūgumu, VAS “Latvijas Pasts” izdeva speciālu aploksni, kas veltīta Zolitūdes traģēdijas piemiņai. Aploksnes dizainā izmantots traģēdijā bojāgājušās mākslinieces Dainas Skadmanes veidotā vides objekta “Vēja egles” motīvs.

Apkaimes iedzīvotāji, vēsture, arhitektūra un daba ir atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījuma “Ielas garumā” sērijās par Zolitūdi (1. un 2. daļa): “Ēnas, Ceriņu, Tāšu, Dunalkas, Ķiburgas, Mazās Zolitūdes, Zolitūdes iela”; “Objekti: privātmājas, bijušās Zolitūdes muižas aleja”.