Mājputnu asinssūcējērces ir parazītiskas ērces, kas galvenokārt barojas ar mājputnu asinīm, bieži izraisot stresu, anēmiju un produktivitātes samazināšanos. Tās pārnēsā infekcijas slimību izraisītājus.

Pieaugušas mājputnu asinssūcējērces ir 0,6–1 mm garas. Ķermenis ir ovāls, muguras-vēdera virzienā saplacināts. Asinis nepiesūkušās ērces ir dzeltenīgos līdz pelēcīgos toņos, bet paēdušas tās ir tumši sarkanas vai melnas. Ķermeņa apvalks (kutikula) ir ar hitinizētiem vairodziņiem. Mugurpusi sedz viens nedalīts vairodziņš. Uz ķermeņa vēderpuses aptuveni otrā kāju pāra līmenī atrodas krūšu vairogs. Tā priekšpusē ir raksturīgs tritosternums, ko parasti veido pamata daļa un divi vai trīs izaugumi. Uz leju no krūšu vairoga atrodas ģenitālais vairodziņš un dzimumatvere. Mātītēm tā parasti ir spraugas veidā; to nosedz vārsts. Aiz tās atrodas anālā atvere un anālais vairodziņš. Mājputnu asinssūcējērču ķermeņa apvalks ir elastīgs, lai, sūcot asinis, tas varētu izplesties. Uz ķermeņa apvalka atrodas matiņi. Daudzi no tiem pilda sajūtu orgānu funkcijas. Mājputnu asinssūcējērču gnatosomu veido heliceras, pedipalpas un hipostoms. Gnatosoma ir kustīga un var ievilkties idiosomā. Idiosoma ir pārējā ķermeņa daļa ar iekšējiem orgāniem. Mājputnu asinssūcējērču mutes orgāni ir pielāgoti asins sūkšanai. Pieaugušajām mātītēm, protonimfām un deitonimfām ir garas stiletveida heliceras. Ar helicerām ērces pārdur saimniekorganisma ādu un barojas ar asinīm. Tēviņiem heliceras ir salīdzinoši lielas ar garu spermodaktilu. Gremošanas sistēma sākas ar priekšzarnu, kas sastāv no mutes (pāriet rīklē) un barības vada. Rīklē atrodas muskuļi, kas nodrošina asiņu sūkšanu. Tālāk ir viduszarnas, kas sastāv no centrālās zarnas un sānu izaugumiem. Viduszarnā notiek asiņu sagremošana un barības vielu uzsūkšanās. Viduszarnas šūnas izdala gremošanas fermentus. Galazarna sastāv no taisnās zarnas un anālās atveres, pa kuru no ķermeņa izvada nesagremotās barības vielas un vielmaiņas galaproduktus. Izvadfunkcijas veic Malpīgija vadi. Tie no hemolimfas filtrē vielmaiņas galaproduktus un izvada urīnskābi. Izvadfunkcijas pilda arī rektālie dziedzeri. Mājputnu asinssūcējērcēm ir vaļēja asinsrites sistēma, kas sastāv no cauruļveida sirds un hemolimfas. Ķermeņa dobumā brīvi plūst hemolimfa, kas transportē barības vielas un hormonus un piedalās vielmaiņā. Elpošanas sistēmu veido trahejas un traheolas. Gaisu no apkārtējās vides ērces uzņem ar stigmām, kuras ar ārējo vidi savieno peritrēmas. Tās atrodas ķermeņa vēderpuses sānos aptuveni III–IV kāju pāra līmenī. Nervu sistēma sastāv no centrālās nervu sistēmas, ko veido saplūduši gangliji, kas atrodas pie gnatosomas, un perifērās nervu sistēmas. Nervu sistēma ir cieši saistīta ar ērču kustībām, mutes un maņu orgāniem. Galvenie maņu orgāni ir mehanoreceptori, kas uztver vibrācijas un pieskārienus, ķīmijreceptori, kas uztver oglekļa dioksīdu, siltumu, smaržvielas, un gaismas jutīgi laukumi ar fotoreceptoriem. Mājputnu asinssūcējērču kustību orgāni – kā vairumam zirnekļveidīgo – ir četri posmotu kāju pāri. Uz kājām atrodas sajūtu matiņi, kas ļauj novērtēt apkārtējo vidi. Kāju galos atrodas piesūcekņi un nadziņi, ar kuru palīdzību ērces pārvietojas un turas pie saimniekorganisma. Kājas ir labi sklerotizētas, parasti 6–7 posmos. Šķērssvītrotie muskuļi ir piestiprināti pie hitīna ārējā skeleta un nodrošina ekstremitāšu un gnatosomas kustības. Muskuļi ir izvietoti pāros – saliecējmuskulis un atliecējmuskulis.

Mājputnu asinssūcējērcēm ir dzimumvairošanās un četras attīstības stadijas: ola, kāpurs, nimfas un imago. Mātīšu dzimumsistēmu veido pāra olnīcas, olvadi, dzemde un dzemdes atvere. Tēviņu dzimumsistēma sastāv no sēkliniekiem, sēklvadiem un helicerām ar spermodaktilu. Spermodaktils atrodas uz heliceras kustīgā pirksta un nodrošina spermas pārvietošanu uz mātītes ģenitālo atveri. Mājputnu asinssūcējērcēm ir iekšējā apaugļošanās. Mātītes, kas piesūkušās asinis, dēj olas ligzdu materiālā, spraugās un citās paslēptuvēs. Olas ir ovālas, baltas vai pelēcīgas, 0,3–0,4 mm lielas. Mātīte vienā reizē var izdēt 4–8 olas, bet dzīves laikā – 30–50 olas. Optimālā attīstības temperatūra ir 20–30 °C. No olas pēc 1–2 dienām izšķiļas gandrīz nekustīgs kāpurs. Kāpuriem ir trīs kāju pāri, un tie nebarojas. Pēc novilkšanās (vecā ķermeņa apvalka nomaiņas) sasniedz protonimfas stadiju. Protonimfām ir četri kāju pāri, tās aktīvi kustas un barojas ar asinīm. Kad piesūkušās asinis, nokrīt. Pēc 1–2 dienām notiek novilkšanās, tiek sasniegta deitonimfas stadija. Deitonimfas ir lielākas par protonimfām, aktīvi barojas ar asinīm un ārēji ir līdzīgas imago. Pēc asins sūkšanas tās nokrīt no saimniekorganisma. 1–2 dienas pēc novilkšanās sasniedz imago stadiju. Ērces ir aukstasiņu dzīvnieki, un to attīstību ietekmē vides temperatūra. Pilns attīstības cikls labvēlīgos apstākļos var ilgt 7–14 dienas. Optimālos apstākļos (25–37 °C temperatūra, 80 % relatīvais gaisa mitrums) tas ilgst 5,5–7 dienas. Dzīves ilgums mājputnu asinssūcējērcēm ir no vairākām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem. Lielākā attīstības cikla daļa notiek apkārtējā vidē, un uz saimniekorganisma ērces atrodas tikai barošanās laikā. Tēviņi var pāroties līdz četrām reizēm dienā. Mātītēm auglīgais periods var ilgt aptuveni trīs nedēļas. Bez barošanās un saimniekorganisma mājputnu asinssūcējērces var izdzīvot 6–8 mēnešus.

Mājputnu asinssūcējērces ir sastopamas visā pasaulē, īpaši intensīvās putnkopības fermās un vistu saimniecībās. Šīs ērces ir aktīvas nakts laikā, kad barojas ar putnu asinīm. Dienā tās slēpjas ligzdu materiālā un citās slēptuvēs. Eiropā kopumā apmēram 80 % dējējvistu fermu ir konstatētas mājputnu asinssūcējērces. Tās ir izplatītas arī Latvijā un tiek uzskatītas par vienu no nozīmīgākajiem mājputnu ektoparazītiem.

Mājputnu asinssūcējērcēm ir veterinārmedicīniska nozīme. Plaši izplatīti mājputnu ektoparazīti, kas parazitē galvenokārt uz vistām, bet var baroties arī uz citiem putniem (tītariem, pīlēm, baložiem, zvirbuļiem, strazdiem, savvaļas putniem). Reizēm tās atrod arī uz suņiem, grauzējiem un rāpuļiem. Dažos gadījumos var īslaicīgi uzbrukt arī cilvēkiem. Pārsvarā šīs ērces sūc asinis uz kakla, muguras, pleciem un vietās, kur vēnas ir tuvu pie saimniekorganisma ādas. Putniem mājputnu asinssūcējērces izraisa anēmiju, kairinājumu un niezi, kas rada stresu. Putni kļūst vāji, slikti ēd un aug, samazinās dējība un olu kvalitāte. Spēcīgas ērču invāzijas gadījumā putni nobeidzas. Cilvēkiem šīs ērces var radīt ādas kairinājumu un ērču dermatītu. Mājputnu asinssūcējērces ir nozīmīgi infekcijas slimību pārnēsātāji. Tās var pārnēsāt baktērijas (Salmonella, Mycoplasma, Pasteurella, Chlamydia, Escherichia u. c.), vīrusus (putnu gripas vīrusu, Ņūkāslas putnu slimību, putnu bakas, encefalīta vīrusu u. c.) un Plasmodium spp. vienšūņus, kas izraisa putnu malāriju. Mājputnu asinssūcējērces kā šo slimību izraisītāju pārnēsātājas veicina slimības izplatīšanos. Dabā mājputnu asinssūcējērces ir daļa no parazītu ekosistēmas, kas regulē dažu putnu sugu populācijas. Tāpat šīs ērces ir barība sīkiem plēsējiem – citiem zirnekļveidīgajiem vai kukaiņiem. Invāzijas gadījumā ir nepieciešami ērču ierobežošanas pasākumi. Profilaktiski pasākumi ir regulāra vistu kūts tīrīšana un dezinfekcija, spraugu un plaisu likvidēšana, veco ligzdu materiāla un pakaišu nomaiņa, putnu aprīkojuma mazgāšana un dezinfekcija. Ķīmiskai apkarošanai izmanto akaricīdus; tos izsmidzina uz kūts virsmām, aprīkojuma un spraugās. Ērces iznīcina augsta temperatūra, karsts tvaiks un diatomīta zeme. Kā bioloģisku ierobežošanas metodi var izmantot plēsīgās mezostigmātu ērces Androlaelaps casalis vai Hypoaspis miles (Mesostigmata, Laelaptidae). Mājputnu asinssūcējērces ir sarežģīti pilnībā iznīcināt, jo tās slēpjas grūti pieejamās vietās un ātri vairojas.