Riņķīšu bruņas ir viens no visilgāk pastāvējušiem vēsturisko bruņu tipiem, kas Eiropā pazīstams kopš mūsu ēras sākuma. Tās nodrošināja labu aizsardzību pret cirtieniem, vienlaikus saglabājot iespēju brīvi kustēties, tādēļ tās viduslaikos kļuva par dominējošo bruņu veidu. No 14. gs. riņķīšu bruņas bieži kombinēja ar metāla plāksnītēm vai plāksnēm. Latvijas teritorijā riņķīšu bruņas arheoloģiski droši konstatējamas vēlā dzelzs laikmeta beigās (12. gs.), taču atsevišķos gadījumos tās, iespējams, sāka lietot jau 11. gs. otrajā pusē.

Riņķīšu bruņu taktiskā vērtība balstījās to elastībā, – tās ļāva karotājam brīvi kustēties gan ejot kājām, gan zirga mugurā. Lai gan tās bija ļoti efektīvas pret griezieniem, tomēr nepasargāja no spēcīgiem dūrieniem, tādēļ riņķīšu bruņas parasti tika lietotas kopā ar zembruņu polsterējumu (romiešiem saukts par subarmalis vai thoracomachus, persiešiem jivrak, viduslaikos – gambezons vai aketons).

Pirmās drošās arheoloģiskās liecības Eiropā par riņķīšu bruņu lietojumu saistītas ar ķeltu apdzīvotajām teritorijām, piemēram, ar Latēnas (La Tène) kultūru saistāmo un 3. gs. p. m. ē. datējamo atradumu Čumeštē (Rumānija), kur atrasts gan riņķīšu bruņukrekls, gan bruņucepure ar putna figūru un Horni Jatovā (Slovākija) 3.–2. gs. p. m. ē. Romiešu autori Marks Terencijs Varrons (Marcus Terentius Varro) un Gajs Fanijs Strabons (Gaius Fannius Strabo) aprakstījuši ķeltu bruņojumu un to, ka romieši atsevišķus bruņojuma veidus, tajā skaitā bruņukreklus, pārņēmuši no ķeltiem. Romas armijā riņķīšu bruņukrekli (lorica hamata, burtiski ‘saāķēts’, ‘sasiets’) kļuva par standarta ekipējumu. Tie saglabājās lietojumā līdz pat 4.–5. gs. m. ē. – vairāk nekā sešus gadsimtus.

Viduslaikos riņķīšu bruņas plaši izmantoja gan kājnieki, gan jātnieki. Ar 13. gs., sākot izplatīties plāksnīšu bruņām, riņķīšu bruņukreklus sāka lietot mazāk. 15.–16. gs., izplatoties ugunsieročiem, riņķīšu bruņu nozīme mazinājās, tomēr tās saglabājās kombinēto bruņu kompleksos, atsevišķos retos gadījumos to lietojums fiksēts vēl 20. gs. sākumā (piemēram, Kaukāzā, kur izmantotas vēsturiskās bruņas, vai Pirmā pasaules kara karavīru aprīkojumā, kur no riņķīšu pinuma no jauna veidoti atsevišķi aizsargelementi, piemēram, ložmetējnieku acu aizsardzībai u. c.).

Riņķīšu bruņas veidoja no dzelzs vai tērauda stieples gatavoti riņķīši, kas tika savstarpēji savienoti un pēc tam lielākoties sakniedēti. Izplatītākais pinuma veids bija “četri vienā”, retāks “seši vienā”, bet austrumos zināmi arī sarežģītāki varianti (bizantiešu, persiešu, japāņu varianti). No riņķīšu pinuma varēja izgatavot bruņukreklus (ar īsām vai garām piedurknēm), bruņubikses, bruņucepuru apkakles (aventail) un bruņukapuces (coif).

No 14. gs. īpaši Tuvajos Austrumos un Eiropas austrumu daļā izplatījās kombinētās bruņas, kur riņķīšu pinumā tika iestrādātas metāla bruņu plāksnītes, uzlabojot aizsardzību pret dūrieniem. Nereti no citas krāsas metāla (piemēram, misiņa sakausējumiem) varēja tikt veidotas dekoratīvas joslas piedurkņu galos u. c.

Bruņukreklu un to fragmentu atradumi Latvijā ļauj nosacīti izdalīt divas hronoloģiskas grupas:

1. vēlā dzelzs laikmeta otrajā pusē (11.–12. gs.) bruņu riņķīši pārsvarā bija no griezumā apaļas stieples ar pusapaļām kniedēm; vienā bruņukreklā varēja atšķirties arī stieples diametrs un riņķīšu izmērs. Lielākais zināmais vietējo karotāju apbedījumā līdzi dotais bruņukrekla eksemplārs saglabājies kuršu Zlēku Pasilciema kapulaukā (glabājas Valsts Ermitāžā, Государственный Эрмитаж, Pēterburgā);
2. viduslaikos (13.–15./16. gs.) stieple biežāk bija daļēji placināta, segmentveida griezumā; kniedes nereti daļēji iedziļinātas, kas dažkārt ļāva atšķirt bruņukrekla iekšpusi no ārpuses; kopumā vērojama tendence riņķīšu diametram samazināties.

Mūsdienās riņķīšu bruņu atdarinājumus (replikas) plaši lieto vēstures rekonstrukcijas (history reenactment) kustībā, teātrī, kino, sportā, piemēram, Eiropas vēsturisko cīņu mākslās (Historical European martial arts, HEMA). Dažāda veida interpretācijas par vēsturiskajām bruņām, kā arī bruņas, kas izgatavotas pēc kāda fantāzijas literatūras darba, spēlfilmas, datorspēles utt. motīviem, lieto arī brīvdabas lomu spēļu (live action role playing games, LARPG) dalībnieki.

Reizēm metāla riņķīšu pinumu izmanto arī pārtikas nozarē (cimdi vai priekšauti), kas paredzēti aizsardzībai pret griezumiem, strādājot ar asiem piederumiem, piemēram, zivjrūpniecībā.

Riņķīšu bruņas vēsturiski galvenokārt kalpojušas kā militārs aizsardzības līdzeklis, tomēr vienlaikus bijis arī sociālā statusa un prestiža atribūts. Antīkajā pasaulē tās ilgstoši pazīstamas kā Romas leģionāru standarta ekipējuma daļa, savukārt viduslaikos tās plaši izmantojuši dažāda sociālā statusa karotāji. Līdztekus praktiskajai funkcijai atsevišķos gadījumos, tostarp Latvijas arheoloģiskajā materiālā, riņķīšu bruņu fragmentiem varēja piemist arī simbolisks raksturs, par ko liecina nelielu riņķīšu bruņu fragmentu, kā piekariņu, līdzi došana vairākos vēlā dzelzs laikmeta apbedījumos.

Konkrēts riņķīšu bruņu izgudrotājs nav zināms, – šis princips pazīts dažādās kultūrās un attīstījās pakāpeniski. Pētnieki ir diezgan vienisprātis, ka Eiropā riņķīšu bruņu izcelsme meklējama ķeltu kultūras areālā. Viduslaikos to ražošana koncentrējās lielos metālapstrādes un militārajos un varas centros, kaut gan vienkārša bruņu labošana varēja notikt arī parastās kalēju darbnīcās. Latvijas atradumi, piemēram, Cēsu pilī liecina, ka šeit varēja būt veikta vietēja dažāda tipa bruņu labošana.

Viduslaikos daudzviet bija aizliegts ienākt pilsētās pilnā bruņojumā, tas attiecās arī uz riņķīšu bruņām. Mūsdienās riņķīšu bruņu nēsāšana civilpersonām parasti nav aizliegta, tomēr dažās valstīs pastāv ierobežojumi publiskai to nēsāšanai sabiedriskās drošības dēļ.

Riņķīšu bruņas (brynja, ringbrynja) bieži pieminētas senskandināvu sāgās, piemēram, Egila Skalagrīmsona sāgā (Egil Skallagrimssons saga, Egilssoga), Njāla sadedzināšanas sāgā (Brennu-Njáls saga, Njála), Grettes Āsmundsona sāgā (Grettis saga Ásmundarsonar, Grettla), Volsungu sāgā (Völsunga saga) u. c. gan kā dārgs aizsargbruņojums, gan kā augsta sociālā statusa simbols. Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) aprakstītas epizodes, kur bruņukrekli redzami kā dārga dāvana vai trofejas. Atskaņu hronikā (Älteste Livländische Reimchronik, 13. gs. beigas/14. gs. sākums) bruņukrekli pieminēti poētiskā kontekstā.

Bruņukrekli minēti daudzos ievērojamos viduslaiku literārajos darbos, piemēram, senangļu eposā “Beovulfs” (Beowulf, 8. gs.), senfranču eposā “Rolanda dziesma” (La Chanson de Roland, ap 1129‒1165), angļu viduslaiku dzejnieka Džefrija Čosera (Geoffrey Chaucer) “Kenterberijas stāstos” (The Canterbury Tales) u. c. Viens no spilgtākajiem viduslaiku ikonogrāfiskajiem avotiem, kur plaši atspoguļots bruņukreklu lietojums, ir ar 11. gs. beigām datējamais Bajē (Bajeux) gobelēns, kur atveidots Normandijas Viljama (William of Normandy) iebrukums Anglijā un Heistingsas kauja (1066). Bruņukrekli detalizēti atveidoti t. s. Morgana ilustrētajā Bībelē (Morgan Picture Bible, 13. gs.). Tajā atveidoti Bībeles personāži un materiālā kultūra 13. gs. Francijas vidē, un ilustrācijas sniedz detalizētu ieskatu šī laika posma bruņojumā.

Bruņukrekls bija viduslaiku bruņinieka un karotāja ekipējuma būtiska sastāvdaļa, kas plaši izmantota un dažādos kontekstos atspoguļota gan vēsturiskajā, gan fantāzijas kino un literatūrā.

Režisora Pītera Džeksona (Peter Jackson) veiktajā Dž. R. R. Tolkīna (J. R. R. Tolkien) darba “Gredzenu pavēlnieks” (The Lord of the Rings, 1954–1955) kino adaptācijā (2001–2003) mūsdienu skatītājiem zināma aina ar pārāk lielo bruņukreklu; šī epizode gan ir režisora interpretatīvs papildinājums un nav atrodama literārajā pirmavotā.