Aina Vāvere pieder pie 20. gs. 50. gadu beigu un 60. gadu sākuma Austrālijas trimdas latviešu rakstošās paaudzes, kuras oriģināldarbi turpināja iznākt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. A. Vāveres darbi spēcīgi uzrunāja trimdas latviešu otro paaudzi, kuri aizbrauca no dzimtenes ļoti jauni vai arī dzima ārzemēs. Lai gan A. Vāvere aktīvi darbojās latviešu valodas kultūrvidē, viņa nenorobežojās no Austrālijas intelektuālās vides, rakstot daiļdarbus angļu valodā.

A. Vāvere rakstīja divām kultūrām gan latviešu, gan angļu valodā. Kopskaitā tika izdotas septiņas oriģinālgrāmatas. Trimdas posmā izdoti stāstu krājumi latviešu valodā “Laikmeta drupas” (1963) un “Svešatnes albums” (1989), angļu valodā “Zilaiskalns Mujāņos” (The Blue Mountain in Mujani, 1990), kā arī lugu krājums “Jauna, neprecējusies un baltu izcelsmes” (1982). A. Vāvere veiksmīgi iekļāvās 90. gadu literārajā plūsmā un bija viena no aktīvākajām pēctrimdas posma rakstniecēm Latvijā. Šajā posmā A. Vāvere vairāk pievērsās romānistikai. Tika izdoti romāni “Varbūt tā bija” (1992), “Kādēļ mīlestība?” (1994) un “Gadsimta gobelēns” (1988).

A. Vāvere piedzima skolotāju ģimenē. Māte Millija Pētersone. Agrā bērnībā zaudēja tēvu Pēteri Vērmani. Vidējo izglītību ieguva Jelgavas Valsts ģimnāzijā. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Baltijas Universitātē Pinnebergā studēja dabaszinātnes Lauksaimniecības fakultātē, kur ieguva agronomes diplomu. Profesora un dzejnieka Kārļa Ābeles (seniora) pamudināta pievērsās literatūrai. Apmeklēja K. Ābeles rīkotos studentu literāros vakarus, kur iepazinās ar dzejnieku Dzintaru Freimani un rakstnieku Modri Zeberiņu. Ar vīru entomologu Artūru Neboisu viņi dzīvoja bēgļu nometnē “Saule” Gēstahtā, pēc tam Pinnebergā (angļu okupācijas zona), 1950. gadā kopā ar vīru izceļoja uz Melburnu Austrālijā. Strādāja par dabaszinību skolotāju austrāliešu ģimnāzijās. 1955. gada 21. septembrī piedzima meita Ilze Alma Neboisa. Pēc šķiršanās no A. Neboisa iepazinās ar ekonomistu un nākamo dzīvesbiedru Gunti Vāveri. 1967. gadā A. Vāvere ieguva izglītību Melburnas Universitātē (The University of Melbourne). Vēlāk viņa turpināja studijas Flindersa Universitātē (Flinders University) Dienvidaustrālijā, kur no 1975. līdz 1978. gadam ieguva drāmas un teātra maģistra grādu. 1979. gadā papildināja zināšanas drāmas rakstniecībā Dienvidillinoisas Universitātē (Southern Illinois University) Amerikas Savienotajās Valstīts pie dramaturga Kristiana Mo (Christian Hollis Moe). 1979. gadā pirmo reizi pēc bēgļu gaitām ieradās padomju okupētajā Rīgā un iepazinās ar teātra zinātnieku Viktoru Hausmani, dramaturgu Paulu Putniņu un rakstnieku Hariju Gulbi, viesojoties Latvijas PSR Komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Latviešu sabiedrībā A. Vāvere Adelaides Latviešu vidusskolā mācīja Latvijas vēsturi un latviešu valodu.

1989. gada janvārī pie A. Vāveres Adelaidē ciemojās rakstnieks Zigmunds Skujiņš no okupētās Latvijas, bet no 23. līdz 30. jūnijam A. Vāvere Latviešu rakstnieku apvienības rīkotā rakstnieku nedēļā Losandželosā iepazinās ar literātiem Albertu Belu, Māri Čaklo un Māru Zālīti.

1990. gadā A. Vāvere tika uzņemta Latvijas Rakstnieku savienībā. Būdama Vērmaņu dzimtas piektās paaudzes atvase,  A. Vāvere piedalījās Annas Ģertrūdes Vērmanes pieminekļa atklāšanā 2000. gada 26. jūlijā Vērmanes dārzā. 

50. gadu sākumā A. Vāvere iepazinās ar rakstnieku un gleznotāju Jāni Sarmu, kurš Melburnā pulcēja kopā jaunos dzejniekus un prozistus. J. Sarma rakstīja, ka A. Vāveres dzeja atgādina ritmizētu epiku. Ar stāstu “Pēdējais ceļojums” A. Vāvere piedalījās 1955. gada Latvijas Preses biedrības rīkotajā prozas konkursā, kur saņēma pirmo godalgu. Savukārt pirmā publikācija bija stāsts “Tomāti”, kas publicēts 1956. gadā studentu vienības “Auseklis” izdevumā.

Dažādas politikās pārmaiņas attiecībā pret imigrācijas politiku 70. gadu beigās iezīmēja jaunas sociālas pārmaiņas austrāliešu sabiedrībā. No piespiedu asimilācijas politikas, kad no imigrantiem sagaidīja atsacīšanos no etniskās kultūras, Austrālijā lēnām pieņēma multikulturālisma politiku. Tādā veidā nomainot anglocentrisku politiku pret vairāk iekļaujošu nacionālo identitāti. Šāda pieeja veicināja A. Vāveri uzskatīt par tā saukto “etnisko rakstnieci”, kas sekmēja viņai atpazīstamību plašākā austrāliešu sabiedrībā. Trimdas latviešu sabiedrībā neviennozīmīgi tika uzņemta A. Vāveres literārā darbošanās citā kultūrā, nereti to pielīdzinot nodevībai un par nevēlamu uzskatīja piedalīšanos “etnisko rakstnieku” pasākumos, kur nerunāja latviešu valodā. Multikulturālisma politika arī veicināja dažādas godalgas, un 1986. gadā Melburnas literārais klubs A. Vāverei piešķīra Daudzsološa rakstnieka titulu.

Baltijas Universitātē darbojās studentu vienībā “Auseklis” un Adelaidē – akadēmiskajā vienībā “Atāls”. 

A. Vāveres kā dramaturģes radošā darbība sākās līdz ar 1959. gadā sarakstīto divcēlienu lugu “Mūžīgais vīrietis”. 1982. gadā tika izdots A. Vāveres 12 lugu krājums “Jauna, neprecējusies un baltu izcelsmes”, kur apkopotas lugas no 1961. līdz 1981. gadam. Lugas veltītas teātra ansambļu iestudējumiem. Mazākos dramaturģijas apjoma darbos attēloti humoristiski atgadījumi no trimdas latviešu ikdienas, bet lielākos darbos parādās redzīga vērotāja, psiholoģiskā raksturu izpratne, asprātīgu sižetu veidošana.

Vēsturiskā tematika izpaužas četru cēlienu lugā “Mačs Priekuls” (1966), kura pirmo reizi tika izrādīta 1972. gadā Adelaidē. A. Vāveres skatījumā tēlam jāpaceļas augstāk par savu vēsturisko nosacītību, tādēļ lugas vēsturiskie notikumi ir mazāk ticami. Lugas pamatā ir laikmetā valdošās pretrunas starp zemnieku beztiesiskumu un muižnieku patvaļu 17. gs. Vidzemē.

Īsā traģēdijas lugā “Vilkate” (1961) A. Vāvere sapludināja kopā vēsturisku motīvu un folkloras elementus. Darbība norisinās latviešu zemnieku mājā kāzu godu laikā Vidzemē. Pirmo reizi luga tika izrādīta Ņujorkā 1962. gadā Osvalda Uršteina iestudējumā.

Trimdas latviešu sabiedrības vecākās un jaunākās paaudzes problemātika atspoguļojas trīs cēlienu luga “Sabrukušais nams” (1973). Lugas centrā ir vecais biedrības nams, kura pamati ieslīdējuši zemē un sienas sākušas plaisāt. Tādēļ latviešu sabiedrība nolēmusi uzcelt jaunu namu. Vecākās paaudzes raksturu pārstāv būvniecības komitejas priekšsēdis Kārkliņš, kamēr jaunāko paaudzi jauneklis Māris un aktrise Vizma. Konflikts izpaužas par nākotnes nama veidolu. Kārkliņa redzējumā namam jābūt bez logiem, kamēr jauneklis Māris pretēji vēlētos to redzēt ar plašām logu ailēm, lai nams būtu vairāk atvērts ārpasaulei. Lugā A. Vāvere attīsta ideju, ka iznākums nav saistīts ar lugas raksturiem, bet likteņa negaidītiem pavērsieniem. Nama būvniecībai nauda tiek lūgta no Zaļkalnes kundzes, kura atrodas ārpus latviešu kopienas ikdienas. Negaidīti nomirst mecenāte, atstādama mantojumu sekretāres Ievas nedzimušajam bērnam, kurš, sasniedzot pilngadību, varēs izlemt kāds sabiedriskais nams būs nepieciešams. A. Vāvere uzskatīja, ka vienīgi nākamā paaudze uzceltu ideālo latviešu namu.

Krājuma titullugā “Jauna, neprecējusies un baltu izcelsmes” (sarakstīta 1981. gadā) A. Vāvere pievērsās trimdas tematikai un dzīvei svešumā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gada 17. novembrī luga piedzīvoja pirmizrādi Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī Lūcijas Ņefedova iestudējumā.

Nepublicētās lugas –  “Leģionāri”, “Divkauja torņa istabā”, “Ko dzirdēji, ko redzēji” un “Divi simti gadi”.

A. Vāveres (Neboisas) pirmais stāstu krājums ir “Laikmeta drupas”, kur viņa pievērsusies sadzīves un vēstures tematikai, veidojot psiholoģiski saspringtus vēstījumus. Stāstu krājumā “Svešatnes albums” ir groteski attēlota latviešu trimdas ikdiena, risināta latviešu un austrāliešu laulības tematika. Nozīmīgs ir trimdas paaudžu plaisas motīvs, kad vecākās paaudzes konservatīvā attieksme atgrūž jauniešus iesaistīties latviešu kopienā.

A. Vāveres stāstu krājums angļu valodā “Zilaiskalns Mujāņos” tika izdots izdevniecībā Penguin Books. Krājumā atrodami pārstrādāti darbi no “Svešatnes albuma” un divi līdz tam brīdim nepublicēti stāsti. A. Vāvere iebilda pret apgāda ieceri stāstu krājumu nosaukt par “Imigrantu albumu” (The imigrant album). Austrālijas latviešu kritika pārmeta A. Vāverei pārlieku izdabāšanu angļu valodas auditorijai.

A. Vāveres romāns “Varbūt tā bija” tika izdots Latvijā 15 000 eksemplāru tirāžā. Tas simboliski parādīja, ka turpinās agrākais trimdas latviešu literārais process un šie daiļdarbi var tikt izdoti Latvijā. A. Vāveres romāns kļuva par pirmo pēctrimdas romānu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Romāna vēstījuma pamatā ir dvīņu Edmes un Edmunda ceļojums no latviešu Austrālijas trimdas kopienas uz Latviju neatkarības atjaunošanas laikā.

Nākamais A. Vāveres romāns “Kādēļ mīlestība?” tika izdots salīdzinoši pieticīgākā 2 000 eksemplāru tirāžā. Romāna vēstījumā A. Vāvere pievērsās vēstures tematikai Kurzemē, Rīgā un Anglijā laika posmā no 19. gs. 90. gadiem līdz Pirmā pasaules kara sākumam. Romāna centrā ir jaunā Kurzemes stiklinieka Gusta un lībiešu meitenes Zentas nepiepildīta mīlestība.

Pēdējais A. Vāveres romāns “Gadsimta gobelēns” veltīts Vērmaņu dzimtas, vācbaltiešu un latviešu liktenim vēstures notikumu virpulī. Romāna tēlojumā autore ir ļāvusies brīvākām literārām izpausmēm, nevis turējusies pie konkrētiem vēstures faktiem. Darbā A. Vāvere izmantoja biogrāfiskus motīvus, vēstures notikumus un atmiņas. 

A. Vāvere pievērsās latviešu kopienas iekšējo problēmu un nesaskaņu tematikai, kas nebija populāra trimdas latviešu sabiedrībā. Valdīja uzskats, ka par šīm tēmām nav pieņemts runāt, tās uzskatot par neērtām un nepieklājīgām. Dramaturģiju izmantoja, lai apcerētu latviešu ikdienu, identitātes konfliktus starp vecāko un jaunāko paaudzi un arī lai satīriski kritizētu trimdas latviešu sabiedrības trūkumus un indivīdu slikto raksturu. Vēsturiskos tēlojumos A. Vāvere pievērsās tēlu ārējai rīcībai, mazāk viņu iekšējiem pārdzīvojumiem. Nozīmīga vieta prozā bija folkloras un vēstures motīvu sapludināšanai.