“Salna pavasarī” (1955) ir melnbalta pilnmetrāžas filma, ko pēc Rūdolfa Blaumaņa noveļu (“Salna pavasarī”, “Raudupiete”, “Laimes klēpī”) motīviem Rīgas Mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studijā (kopš 1958. gada Rīgas kinostudija) kopdarbā uzņēma režisori Pāvels Armands un Leonīds Leimanis. “Salnu pavasarī” ir pirmā lielā mērā ar vietējiem resursiem uzņemtā latviešu spēlfilma pēckara padomju okupētajā Latvijā, un to par mākslinieciski augstvērtīgu atzina gan skatītāji, gan kino kritiķi, īpašu atzinību veltot filmas scenārijam, režisoru darbam, kā arī galvenās lomas atveidotājas Zigrīdas Stungures aktierdarbam. Filma digitāli restaurēta 2011. gadā.

Filmas režisori: P. Armands un L. Leimanis. Scenārija autori: Jūlijs Vanags un Semjons Nagornijs (Семён Григорьевич Нагoрный). Operators: Emīls Guļidovs (Эмиль Андреевич Гулидов). Otrais režisors: Rolands Kalniņš. Filmas mākslinieks: Herberts Līkums. Kostīmu mākslinieks: Imants Žūriņš. Grima māksliniece: Valentīna Ivanova. Mūzikas autors: Jānis Ivanovs. Mūziku ieskaņojis Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Radio simfoniskais orķestris diriģenta Teodora Vēja vadībā. Mūzikas redaktors: Nikolajs Zolotonoss. Skaņu režisors: Voldemārs Blumbergs. Kombinēto uzņēmumu mākslinieks: Viktors Šildknehts. Kombinēto uzņēmumu operators: Ļevs Dogvillo. Pirotehniķis: Egino Oškalns. Režisors pedagogs: Jurijs Jurevskis. Montāžas režisore: Ieva Ladiženska. Redaktors: Osvalds (Josifs) Kublanovs. Filmas direktors: Arnolds Serdants.

Filmas darbība risinās Latvijas laukos 19. gs. beigās, īpašu uzmanību pievēršot kalpu ļaužu smagajiem dzīves apstākļiem. Bagātajās Mālnieku mājās saimnieko vecais atraitnis Migla. Viņa saimē strādā čaklā un apķērīgā kalpone Madara, ko kā bāreni audzinājusi vecākā māsa Ilze. Madara mīl kalpu Andru, kurš vēlas viņu precēt, tomēr Madaru biedē mūžs, kas jāpavada nabadzībā. Viņa ļauj sevi apvārdot vecajam Miglam, kas piedāvā Madarai kļūt par Mālnieku saimnieci. Madara apprecas ar Miglu, un sāpinātais Andrs kopā ar veco māti Edu pamet Mālnieku mājas.

Paiet vairāki gadi. Andrs klīst pa pasauli, darīdams dažādus darbus, taču nomitināties kādā vietā uz ilgāku laiku neizdodas, jo neviens saimnieks negrib uzturēt Edu, kas kļūst arvien vārgāka un vairs nespēj strādāt. Pēc Edas nāves Andrs, meklēdams darbu, atgriežas Mālnieku pusē.

Madara pa šiem gadiem kļuvusi skarbāka un cietsirdīgāka. Viņa saimnieko Mālniekos un joprojām gaida vecā Miglas nāvi, lai kļūtu par brīvu un bagātu atraitni, taču Migla turas pie dzīvības. Viņiem piedzimis dēls Matīsiņš, ko Madara ļoti mīl un lolo. Atceļā no gadatirgus, ceļoties pāri upei ar plostu, Matīsiņš iekrīt upē. Andrs viņu izglābj. Andra atgriešanās Madarā atdzīvina vecās jūtas ar jaunu spēku. Viņa salīgst Andru par kalpu Mālniekos un mēģina atgūt viņa mīlestību, taču Andrs vairs Madaru nemīl un ir ieskatījies Ilzes meitā Lienā.

Vecais Migla beidzot nomirst, savā pēdējā gribā novēlot Mālniekus Matīsiņam. Madara lūdz Andru atgriezties pie viņas un kļūt par Mālnieku saimnieku. Andrs Madaru atraida, sakot, ka Mālnieku saimnieks ir viņas dēls. Kad aukstā ziemas dienā Matīsiņš aiziet rotaļāties uz upi, sāpju sagrauztā Madara neiet viņu meklēt. Matīsiņš iestieg putenī un, kaut arī Madaras svainis, vijolnieks Ješka, viņu izglābj, puisēns saslimst un nomirst.

Apglabājusi Matīsiņu, Madara cer atgūt Andru, taču viņš grasās precēties ar Lienu. Madara cenšas to novērst, vispirms mēģinot piedāvāt Lienai naudu, tad piedraudot atņemt Ilzei un viņas vīram mājas. Kaut arī draudus Madara īsteno, Lienas un Andra mīlestību tas neskar. Andrs ar Lienu un viņas ģimeni dodas meklēt laimi uz pilsētu. Madara lūdzas, lai Andrs paliek, sakot, ka viņa dēļ ziedojusi jaunību un savu dēlu. Andrs riebumā no viņas novēršas.

Madara kā nemaņā atgriežas Mālniekos. Mājas ir tukšas, jo saime devusies līgot – ir Jāņu vakars. Sveces liesma aizķer aizkarus, un tie uzliesmo, taču Madara to neievēro. Viņa dodas prom no degošajiem Mālniekiem un, nonākusi Daugavas krastā, izmisumā metas upē.

“Salna pavasarī” bija pirmā Rīgas Mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studijas spēlfilma, kas realizēta bez citu padomju kinostudiju iesaistes un gandrīz tikai ar vietējo kinodarbinieku spēkiem. Filmas iecere pieder studijas direktoram Pāvelam Jankovskim, kurš vēlējās ieinteresēt tieši Latvijas PSR skatītājus, piedāvājot tiem latviešu literatūras klasikas ekranizējumu. Sarakstīt scenāriju no R. Blaumaņa novelēm tika uzticēts J. Vanagam, kā arī no Maskavas pieaicinātajam S. Nagornijam. Inscenējuma veidošanā drošības labad tika piesaistīti divi režisori – L. Leimanis un P. Armands. Abiem tā bija pirmā reize režisora inscenētāja lomā. Ar P. Armanda labvēlību pie sava tobrīd lielākā darba – otrā režisora – amata tika R. Kalniņš. 

Filmas sagatavošanas darbi sākās 1954. gadā, un sākotnēji to bija plānots uzņemt krāsainu. Filmas budžets bija trīs miljoni rubļu. Dekorācijām kā materiāls tika nopirktas ēkas Raunā.

Kinoprovēs tika izmēģināti tādi aktieri kā Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Baiba Indriksone, Harijs Liepiņš, Velta Līne, Valdemārs Zandbergs un citi. Galvenajai – Madaras – lomai izraudzījās Liepājas teātra aktrisi Z. Stunguri. Andra loma tika piešķirta Gņesinu Valsts muzikāli pedagoģiskā institūta (Государственный музыкально-педагогический институт имени Гнесиных) studentam un vēlākajam Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra (kopš 2015. gada Latvijas Nacionālā opera un balets) solistam Oļģertam Krastiņam, jo Andra lomas atveidotājam bija jābūt “gara, stalta auguma puisim ar tīkamu izskatu”. Madaras dēlu Matīsiņu filmā atveidoja režisora L. Leimaņa dēls Gundars. Vairums filmas aktieru nekad nebija filmējušies, tādēļ ar viņiem strādāja pedagogs J. Jurevskis.

Filmēšana norisinājās 1955. gadā no februāra beigām līdz septembra vidum. Filma uzņemta Pļaviņās (ziemas ārskati; pie Daugavas krācēm – Matīsiņa slīkšanas un Madaras pašnāvības ainas), filmu studijas paviljonā Skolas ielā Rīgā (Mālnieku interjeri, krogs, kāzu, bēru un baznīcas iekšskati), pie Ķekavas iepretim Doles salai (prāmja epizode), Cēsu apkaimē (vasaras dabasskati, Jurģu gadatirgus), Raiskuma ezera tuvumā (pļaušanas ainas), Lodē, Liepas apkārtnē (Miglas un Madaras kāzas, Mālnieku eksterjeri, nakts skati), kā arī Āraišos (Andra un Edas Jurģu ceļš, baznīcas ārskati). Filmā iemūžināts Daugavas Oliņkalns un Amatas Zvārtas iezis.

Abu režisoru rokraksts un darba metodes bija izteikti atšķirīgas. L. Leimani galvenokārt interesēja spilgts un dinamisks vizuālais tēls: katru kadru režisors iepriekš sīki izdomāja un uzzīmēja uz papīra. R. Kalniņš savās atmiņās aprakstījis, ka sarežģītā un aktieriem fiziski grūtā Matīsiņa slīkšanas epizode veiksmīgi nofilmēta divu dienu laikā, pateicoties tieši L. Leimaņa precīzajam kadrējumam un darba apjoma plānojumam. P. Armandam kadra dinamika tapa impulsīvi uz laukuma, viņš vairāk ļāvās improvizācijai un koncentrējās uz reālpsiholoģisku aktieru tēlojumu. Neskatoties uz metožu atšķirībām, abu režisoru kopdarbs bija saskanīgs. Lielākās domstarpības abiem bijušas tieši par Matīsiņa slīkšanas ainas montāžu; virsroku guva L. Leimanis, un filmā saglabāts viņa variants. Laikraksts “Padomju Jaunatne” filmas tapšanas laikā 1955. gadā vēstīja, ka “lielākās nepatikšanas izrādījās galvenajam operatoram”, kuram, neskatoties uz ievērojamo darba pieredzi, pirmo reizi nācās filmēt uz melnbaltas, nevis krāsu lentes, un atšķirīgo gaismošanas principu dēļ vairākas ainas pēc filmas attīstīšanas nācies pārfilmēt.

Visu gadu uzņemšanas procesam līdzi sekoja preses izdevumi, publicējot gan intervijas ar aktieriem un uzņemšanas grupu, gan vēstot interesantu aizkadru informāciju, piemēram, to, ka filmēšanā izmantots mākslīgais sniegs (ainā, kur Madara izmet Ješkas vijoli sniegā) un putenis inscenēts ar lidmašīnas propelleru palīdzību.

Pēc filmas pieņemšanas skates Maskavā Gorkija studijai (Киностудия имени Горького) tika uzdots dublēt jauno latviešu kinofilmu ārpus kārtas, lai to pagūtu pirmizrādīt Latviešu mākslas un literatūras dekādē Maskavā. Filma tika pirmizrādīta 1955. gada 14. decembrī Maskavas Centrālajā kinonamā (vienlaikus šajā datumā seansi notika arī Rīgā) un tika atzinīgi novērtēta pēc seansa notikušajās debatēs ar krievu kino nozares darbiniekiem, īpaši slavējot Z. Stungures aktierdarbu.

Filma bija ļoti populāra skatītāju vidū. Pirmizrādes nedēļā Maskavā, kur filmu demonstrēja 24 kinoteātros un četros kultūras namos, nedēļas laikā to noskatījās vairāk nekā 700 000 skatītāju. 1968. gada 31. augustā laikraksts “Literatūra un Māksla” vēstīja, ka filmu “Salna pavasarī” Latvijā kopumā noskatījušies 637,2 tūkstoši skatītāju, bet visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā – 23,5 miljoni. “Salnu pavasarī” vairākkārt rādīja arī ārzemēs. 1956. gadā to ārpuskonkursa skatē demonstrēja Venēcijas kinofestivālā, kā arī pirmās Padomju kino nedēļas programmā Helsinkos; 1958. gadā filma izrādīta Latvijas PSR dienā Vispasaules izstādē Briselē. 1960. gada 27. novembrī laikraksts “Dzimtenes Balss” ziņoja, ka filma izrādīta Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Latīņamerikas valstīs “un daudzās citās zemēs”.

“Salna pavasarī” saņēma vienprātīgu atzinīgu novērtējumu Latvijas presē. Filma tika nosaukta par “jaunu sasniegumu nacionālās kinomākslas attīstībā”, īpaši cildināts Z. Stungures, K. Klētnieka, Ž. Kopštāla un L. Freimanes aktierdarbs, uzteikts filmas scenārijs un mizanscēnas, uzsvērts, ka filma pierāda – latviešu teātra aktieri var būt teicami kinoaktieri. Slavinoši vārdi veltīti arī J. Ivanova komponētajai filmas mūzikai. Režisors Eduards Smiļģis pozitīvi novērtēja filmas scenāriju, kurā “saglabāts R. Blaumaņa stils un raksturs”. Kritisks novērtējums lielākoties tika veltīts gan Andra tēlam scenārijā, gan tā atveidotājam, saucot O. Krastiņa aktierdarbu par statisku un samocītu. Kritizēta tika arī L. Bērziņa Edas lomā un M. Šneidere kā Liena.

Z. Stungure pēc pirmizrādes Maskavas kinonamā tika salīdzināta ar lēdiju Makbetu un presē nosaukta par pirmā traģiskā tēla radītāju latviešu kinomākslā.

1960. gadā G. Priede nosauca “Salnu pavasarī” par “mūsu kinostudijas pagaidām ražoto mākslas filmu kalngalu”, savukārt Gunārs Cīrulis un Valts Grēviņš rakstīja, ka “neviena no sekojošajām pēdējo gadu filmām satura un formas vienības ziņā nav pacēlusies līdz filmas “Salna pavasarī” līmenim”.

Par vienu no filmas spožākajām epizodēm gan sava laika kino apskatnieki, gan mūsdienu vērtētāji uzskata Andra un viņa mātes Jurģu ceļa ainu. I. Pērkone “Salnu pavasarī” vērtē kā izcilu klasiskā kino paraugu, sakot, ka vairākas filmas epizodes “bez kautrēšanās novietojamas līdzās pasaules klasiskā kino hrestomātiskajām ainām. Latviešu kinomākslā līdz “Salnai pavasarī” nav bijis tik izsvērtas kompozīcijas, kameras kustības un montāžas”. Viņa arī norāda, ka “Madaras tēla traģisms ir īpaši pārsteidzošs, jo balstīts sievietes nepiepildītajā seksualitātē”.

Filma “Salna pavasarī” Latvijas kinomākslā pieteica divus spēcīgus režisorus, kas kļuva par Latvijas klasiskā kino meistariem. Režisors L. Leimanis, kura ceļš mākslā sākās kā aktierim uz teātra skatuves un kurš līdz debijai režisora inscenētāja lomā “Salnā pavasarī” bija strādājis par otro režisoru filmās “Mājup ar uzvaru” (1947) un “Rainis” (1949), šajā darbā iezīmēja sev raksturīgo stilu – spilgtu, sakāpinātu vizuālu tēlu, romantisku, pat traģisku formu.

J. Vanags vairākus gadus pēc filmas iznākšanas scenāriju pārstrādāja lugas materiālā, to 1963. gadā Liepājas teātrī iestudēja Irmgarde Mitrēvice. Madaras lomā sevi pirmoreiz uz teātra skatuves spoži pieteica aktrise Astrīda Kairiša.

Ar J. Ivanova komponēto filmas “Salna pavasarī” muzikālo pavadījumu aizsākās regulāra izcilu latviešu komponistu (Marģera Zariņa, Ādolfa Skultes, Romualda Karlsona, vēlāk arī Raimonda Paula un Imanta Kalniņa) piedalīšanās Latvijas kinofilmu veidošanā. J. Ivanovs no filmai komponētās mūzikas izveidoja simfonisku svītu. Klausītāju vidū īpašu popularitāti izpelnījās Madaras un Andra kāzu valsis, kā arī Ješkas vijoles solo pie kapsētas vārtiem.