Jānis Lendiņš starpkaru periodā ilgstoši ieņēma Ventspils kara apriņķa priekšnieka amatu, būdams atbildīgs par karaklausībai pakļauto pilsoņu uzskaiti, iesaukšanu, rezervistu un zemessargu reģistrāciju un citiem jautājumiem. Pēc tam kā Armijas štāba Karaklausības nodaļas priekšnieks pārzināja un koordinēja šos jautājumus visu bruņoto spēku līmenī.

Dzimis mūrnieka mācekļa Gustava Eduarda un Malvīnes (dzimusi Šalne) Lendīnu (Lendiņu) ģimenē. Kristīts Liepājas evaņģēliski luteriskajā Svētās Trīsvienības vācu draudzē. 06.1910. beidzis Kuldīgas tirdzniecības skolu, 06.1911. – Liepājas biržas komercskolu. Saskaņā ar paša liecību, 21.08.1912.–14.12.1914. mācījās Tiflisas karaskolā (Тифлисское пехотное юнкерское училище) un ar I šķiru beidza kara dēļ par pusgadu saīsināto kursu (uzvārds nav atrodams beidzēju sarakstos, skolas beigšana nav norādīta J. Lendiņa Krievijas armijas dokumentos, 14.12. minētās skolas kursu beidza 09.1913. iestājušos junkuru pēdējā daļa, taču avotos ir atrodama J. Lendiņa paaugstināšana par rezerves praporščiku 09.12.1914. pēc pārbaudījuma nokārtošanas, iespējams, ka karaskolā mācījās, taču nebeidza paredzētajā laikā). 09.1934.–05.1939. studēja Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu nodaļā un beidza to. Bija studentu korporācijas “Ventonia” filistrs.

Precējies 07.1918. Petrogradā (tagad Sanktpēterburga) ar Lidiju Josefu no Rīgas, meita Rūte Leonija (precējusies Zadziorska), pēc kara Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), skolotāja Vilmingtonas un apkārtnes evaņģēliski luteriskajā draudzes skolā.

19.09.1911. kā savvaļnieks iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā, 203. Suhumi kājnieku pulkā Suhumi pilsētā (tagad Gruzijā). Pēc mācību komandas kursa beigšanas no 07.1912. – jaunākais unteroficieris. Saskaņā ar paša sniegto informāciju, mācību laikā karaskolā, 14.08.1914., paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru rotas jaunāko unteroficieri). Pirmā pasaules kara laikā, saskaņā ar paša liecināto, pēc karaskolas beigšanas no 14.12.1914. bija virsnieks (praporščiks). Dokumentos redzams, ka 09.12.1914. paaugstināts par kājnieku rezerves praporščiku, nevis beidzot karaskolu, bet kā no rezerves Ventspilī iesaukts karavīrs. 23.01.1915. iedalīts 115. Vjazmas kājnieku pulkā Rietumu frontē Polijā (06.02. ieradās), 16. rotas jaunākais virsnieks, 16.–22.05.1915., vēl vairākkārt – rotas komandiera vietas izpildītājs. 25.08.1915. pārvietots uz 14. rotu. 26.09.1915. kontuzēts kaujās pie Dolginovas (tagad Viļejkas rajonā Baltkrievijā) un evakuēts uz Minsku, no turienes – uz hospitāli Gomeļā. Pēc izārstēšanās atgriezās pulkā. Podporučiks (19.01.1916.), poručiks (02.07.1916.), štābkapteinis (25.12.1916.). No 11.1916. bija 16. rotas komandieris, 13.03.–09.08.1917. bija 3. bataljona komandiera vietas izpildītājs, no 09.08. – pulka saimniecības priekšnieks. Piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Polijā un Baltkrievijā. Kapteinis (08.12.1917.; saskaņā ar paša apgalvojumu, likumīgas paaugstināšanas pavēles izdošana lielinieku varas apstākļos apšaubāma, kaut arī tai bija jānotiek pēc izdienas nosacījumiem; šī iemesla dēļ vēlāk paaugstināšanas datums mainīts uz 07.11.1917.). 30.12.1917. armijas sabrukuma procesā atvaļināts no 115. kājnieku pulka Helsinkos kā štābkapteinis, dzīvoja bez nodarbošanās Petrogradā. 03.08.1918. lielinieku režīma represīvo iestāžu apcietināts, apvainojot iesaistē “kontrrevolucionārā” darbībā. 12.08. atbrīvots pēc Vācijas konsulāta iejaukšanās, 25.08. no Petrogradas cauri vācu karaspēka okupētajai Latvijai, Rīgai, izbrauca uz Ukrainu pie bēgļu gaitās esošajiem vecākiem Čerņihivas guberņā. 01.10.1918. brīvprātīgi iestājās Ukrainas hetmaņa valsts armijā, Atsevišķās serdjuku divīzijas štāba saimniecības nodaļas vecākais adjutants. Hetmaņa varas gāšanas laikā, 12.12.1918., Ukrainas Tautas Republikas vienības Kijivā arestēja. 14.12.1918. kā Kurzemes iedzīvotājs atbrīvots, devās uz Latviju, 24.12. iebrauca Rīgā, kur pagaidām palika, no 01.1919. arī lielinieku režīma varas laikā dzīvoja bez nodarbošanās.

Pēc Padomju Latvijas armijas atkāpšanās no Rīgas 24.05.1919. brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (kapteinis), iedalīts Rīgas jaunformējamo spēku saimniecības komandā. 03.07.1919. pārvietots uz Rīgas pilsētas komandantūru, etapa (karaspēka kustības) nodaļas priekšnieks. 01.11.1919. komandēts Armijas virspavēlnieka štāba Inspekcijas daļas rīcībā, no 25.11. – Lejaskurzemes rajona komandantūras sevišķu uzdevumu virsnieks, 01.12.1919. iecelts par Ventspils apriņķa komandantu, 04.12.1919. – arī par Ventspils rajona apsardzības priekšnieka vietas izpildītāju, 31.12.1919. – par Ventspils–Kuldīgas apriņķa apsardzības priekšnieku. Piedalījās sadursmēs ar lielinieku partizāniem pie Dzirkaļu muižas Zlēku pagastā. Pulkvedis-leitnants (21.03.1921.; par nopelniem Latvijas neatkarības labā). 31.05.1921. apstiprināts par Ventspils kara apriņķa priekšnieku. Bija arī Ventspils garnizona priekšnieks. Pulkvedis (22.06.1925.). No 01.03.1928. arī militārās audzināšanas un apmācības kontrolieris Ventspils skolās. 09.09.1932. pārvietots uz Armijas štāba Administratīvo daļu Rīgā, no 26.09.1932. – Karaklausības nodaļas priekšnieks. 01.06.1935. nodaļa pārskaitīta Armijas štāba Organizācijas-mobilizācijas daļā. 12.08.1935. izteikta Armijas štāba priekšnieka palīga Jāņa Franča pateicība par “nenogurstošo darba mīlestību, pienākuma apziņu kopīgā armijas izveidošanas un noorganizēšanas darbā”. 31.05.1933.–25.01.1938. bija arī Armijas virsnieku kluba valdes priekšsēdētājs (sakārtoja kluba saimniecisko darbību, vadīja kluba telpu remontu un noformēšanu nacionālā stilā u. c.). 30.08.1938. pēc paša vēlēšanās atvaļināts, dzīvoja Rīgā, Valdemāra ielā 11, un Rīgas Jūrmalā. Starpkaru periodā darbojās arī Latvijas Skautu centrālajā organizācijā (LSCO), bija Ventspils nodaļas izveidotājs, Ventspils skautu novada inspektors, priekšnieks, līdz 10.1930. – arī novada skautu patronāta priekšnieks, bija arī organizācijas goda tiesas priekšsēdētājs, 30. gados bija LSCO sekretārs un starptautiskais pārstāvis.

Vācu okupācijas laikā, no 1941. gada vasaras, bija gumijas rūpnīcas “Kvadrāts” direktors Rīgā. 09.1944. devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Organizējis latviešu bēgļu nometni Bādzēgebergā. Bijis Zēgebergas pilsētas un apriņķa latviešu bēgļu aprūpes vadītājs, bēgļu nometnes komandants britu okupācijas zonā. 09.1945. ievietots Lībekas latviešu slimnīcā (kājas deformācija pēc dažus gadus iepriekš pārciestas autoavārijas), operācijas laikā miris ar infarktu.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijā Pirmā pasaules kara laikā J. Lendiņš apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par dienesta nopelniem Latvijas armijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), skautu Baltās Lilijas ordeni, skautu pateicības zīmi “Svastika”, Polijas “Polonia Restituta” ordeni (III šķira).