Augstākais artilērijas virsnieks Edgars Jākobsons 1926.–1932. gadā bija Latvijas armijas Zemgales artilērijas pulka komandieris, pirms un pēc tam arī ieņēma amatus divīziju artilērijas pulkos.

Dzimis sīkpilsoņu kārtai piederīga komija jeb pārdevēja Voldemāra Aleksandra un Marijas Annas (dzimusi Štrauha) Jākobsonu ģimenē. Kristīts Cēsu pilsētas evaņģēliski luteriskajā vācu draudzē. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolas 7. klasi, 06.1908.–06.1913. studēja būvniecību Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI; sasniedza 3. kursu). 1914. gadā nokārtoja Krievijas armijas vieglās artilērijas rezerves virsnieka pārbaudījumu. 24.11.1924.–25.10.1925. mācījās un ar I šķiru beidza Latvijas armijas artilērijas virsnieku kursus, 29.11.1929.–01.08.1930. – astoņu mēnešu kursus Kara akadēmiskajos kursos.

Precējies ar Annu Ladanovu, dēls Egons, pēc Otrā pasaules kara Vācijā.

14.07.1913. kā savvaļnieks iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā, iedalīts 26. artilērijas brigādē Grodņā. Pēc pārbaudījuma nokārtošanas 14.07. paaugstināts par vieglās artilērijas virsnieku (praporščiku) un iecelts par 3. baterijas jaunāko virsnieku – posma (nodaļas) komandieri. Pirmā pasaules kara sākumā 13.08.1914. brigādes sastāvā nosūtīts uz fronti, piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Polijā. 25.11. kaujās pie Lodzas kontuzēts, evakuēts ārstēšanai uz aizmuguri. 01.1915. pēc izārstēšanās atgriezās brigādē. Podporučiks (02.1915.; par kaujas nopelniem pie Grodņas). No 09.1915. bija 3. baterijas vecākais virsnieks un saimniecības priekšnieks. Poručiks (11.1915.). No 07.1916. baterijas komandiera vietas izpildītājs (01.1917. apstiprināts šajā amatā). Štābkapteinis (09.1916.). 1917. gadā brigādes sastāvā piedalījās kaujās Rumānijas frontē. Pēc lielinieku režīma nodibināšanas, armijas sabrukuma procesā 05.01.1918. atlaists atvaļinājumā, no kura karaspēka daļā neatgriezās saistībā ar iekšpolitisko situāciju, dzīvoja Ņižņijnovgorodā kā privātpersona. 10.1918. atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā, 18.12. pieteicās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, 31.12. ar apsardzības ministra rīkojumu pagaidām atlaists rezervē artilērijas vienību trūkuma dēļ. Dzīvoja Rīgā un Cēsīs. Lielinieku režīma apstākļos 02.05.1919. mobilizēts Padomju Latvijas armijā, iedalīts Vecgulbenē formējamajā 6. vieglās artilērijas divizionā. 25.05. dezertēja, no Vecgulbenes devās uz Rīgu.

06.06.1919. brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (kapteinis), dienēja Rīgas Jaunformējamajo spēku 4. rotā, 21.06. pēc paša vēlēšanās pārvietots uz 3. atsevišķā bataljona 1. (studentu) rotu, no 28.06. bija 2. rotas vada komandieris. 22.07. pārvietots uz 1. bruņoto vilcienu, tā artilērijas priekšnieks. 24.07.–26.08. komandējumā Valkā kā armijas pārstāvis Latvijas un Igaunijas Satiksmes un attiecību komisijā. 28.08. iedalīts armijas Artilērijas rezervē, no 30.09. bija 1. Jaunformējamā diviziona komandieris, 28.10. iecelts par armijas 5. diviziona komandieri Vidzemes artilērijas pulkā. Piedalījās kaujās ar Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) armiju Rīgas aizstāvēšanas kaujās, pēc tam ar Padomju Krievijas Sarkano armiju Latgalē. 28.02.–04.04.1920. pulka komandiera vietas izpildītājs. 17.08.1920., mainot armijas artilērijas divizionu numerācijas kārtību, divizions pārdēvēts par pulka 2. divizionu. Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma 10.1920. pulks no bijušās Latgales frontes pārvietots uz Rīgas garnizona Krustabaznīcas ielas kazarmām. 22.02.1921. pārvietots uz Latgales artilērijas pulku Krustpilī, no 01.04. bija tā 1. diviziona komandieris. Pulkvedis-leitnants (09.03.1921.; par kaujas nopelniem un nopelniem Latvijas neatkarības labā). Vairākkārt īslaicīgi pulka komandiera un Krustpils-Jēkabmiesta (no 1924. gada Jēkabpils) garnizona priekšnieka vietas izpildītājs. Pēc atgriešanās no artilērijas virsnieku kursiem no 10.1924. pulka saimniecības priekšnieks. 30.06.1925. pārvietots uz Vidzemes artilērijas pulku Rīgā, pulka komandiera palīgs. 30.07. komandēts Artilērijas inspektora štāba rīcībā Rīgā saistībā ar šo pārvietošanu, aizturēts dienestā šajā štābā kā piekomandēts no Vidzemes artilērijas pulka, vairākkārt štāba priekšnieka vietas izpildītājs. No 05.10.1926. Zemgales artilērijas pulka komandieris Daugavpilī (18.10. ieradās jaunajā dienesta vietā). Pulkvedis (18.11.1926.). 09.06.1932. iecelts par Vidzemes artilērijas pulka 1. (Ziemeļlatvijas) diviziona komandieri Rīgā, 29.07. – pēc paša vēlēšanās pārvietots uz Kurzemes artilērijas pulku Liepājā, no 26.08. pulka 2. diviziona komandieris, no 26.09. – pulka saimniecības priekšnieks. 19.08.1936. piekomandēts Kurzemes divīzijas pārvaldei, divīzijas intendanta vietas izpildītājs, 22.08. pieņēmis divīzijas veļas mazgātavas, virsnieku un instruktoru pirts pārzināšanu. 02.03.1937. atgriezās no komandējuma divīzijas štābā savā Kurzemes artilērijas pulkā, atkal pulka saimniecības priekšnieks. 02.04.1939. atvaļināts saistībā ar dienesta pakāpei pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanu ar tiesībām valkāt karavīra ietērpu. Dzīvoja Liepājā, piešķirta pensija. Kopš studiju gadiem RPI bija studentu korporācijas “Selonija” filistrs, no 1929. gada darbojās Austrumlatvijas filistru biedrībā Daugavpilī (bija biedrības seniors).

Nacistiskās Vācijas okupācijas perioda sākumā 07.1941. iecelts par Liepājas pilsētas latviešu pašaizsardzības spēku priekšnieku, vēlāk bija latviešu sakaru virsnieks un latviešu kārtības sargu vienību instruktors Liepājas apgabala vācu SS (Schutzstaffel) un policijas vadītāja rīcībā. 12.1943. Latvijas ģenerālapgabala SS un policijas vadība iecēla E. Jākobsonu par aizgādības virsnieku. Kara beigās bija saimnieciskos amatos latviešu leģionā. Pēc kara ar dzīvesbiedri un savu māti Mariju Annu bēgļu gaitās Vācijā, bēgļu nometnē Zēdorfā. 06.1951. ar ģimeni izceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), dzīvoja un strādāja dažādos darbos Sībrukā, Ņūdžersijas pavalstī. Darbojās Sībrukas latviešu draudzes kopas valdē. Pēc pensijas nopelnīšanas un ASV pilsonības iegūšanas 10.1958. kopā ar dzīvesbiedri devās uz Vāciju apciemot piederīgos (dēlu un māsu), smagi saslima (insults). Miris pēc ilgstošas slimošanas.

E. Jākobsons, Pirmā pasaules kara laika artilērijas virsnieks ar šīs ieroču šķiras jaunākajam virsniekam neikdienišķi bagātu kaujas pieredzi, ieņēma diviziona komandiera amatu arī Latvijas Neatkarības kara laikā un pēc tā, bet 1926.–1932. gadā bija Zemgales artilērijas pulka komandieris. Pirms un pēc tam arī ieņēma atbildīgus, taču līmenī zemākus amatus divīziju artilērijas pulkos, tomēr pēc pulka komandiera amata minētais uzskatāms par zināmu pazeminājumu.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijā Pirmajā pasaules karā E. Jākobsons apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira).