Latvijas Nacionālās operas baleta solists (1980–2005). Strādājis par klasiskās dejas pedagogu Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (2004‒2008). Bijis Dženovas privātās baleta skolas Krievu baleta koledžas (Russian Ballet College) pedagogs (2009‒2011). Starp viņa audzēkņiem ir arī Milānas operas un baleta (Teatro alla Scala) solists Timofejs Andrijašenko, kurš ir arī XII Maskavas Starptautiskā baleta mākslinieku un horeogrāfu konkursa (XII Московский международный конкурс артистов балета и хореографов) 1. vietas ieguvējs.
A. Rumjanceva skatuves darbības sākumposmu raksturo spilgtas un daudzveidīgas raksturlomas, kas būtiski atšķiras no viņa vēlākajiem romantisko varoņu un prinču tēliem. Šīs pirmās lomas ļāva viņam apliecināt ne tikai tehnisko meistarību, bet arī spēju veidot atšķirīgus raksturus un strādāt ar dažādu stilistiku. Vēlāk A. Rumjanceva repertuārā nozīmīgu vietu ieņēma romantiskā baleta varoņi un klasiskā repertuāra vadošās lomas, savukārt profesionālās darbības noslēgumā viņš atkal pievērsās spilgtiem, raksturā izteiksmīgiem tēliem.
Starp pirmajām nozīmīgajām lomām bija Spānis Morisa Ravela (Maurice Ravel) “Bolero”, (Boléro, 1983), Sindbads, Putns Ruhs Fikreta Amirova (Fikrət Məşədi Cəmil oğlu Əmirov) “Tūkstoš un viena nakts” (Тысяча и одна ночь, 1985), Berendo Valtera Kaminska “Kam skanēs zvans” (1987), Toreadors Žorža Bizē (Georges Bizet) un Rodiona Ščedrina (Родион Константинович Щедрин) “Karmena” (1987), Klaidonis Bēlas Bartoka (Bartók Béla) “Brīnišķīgajā mandarīnā” (A csodálatos mandarin, 1989), Ļaunais gars Hesusa Guridi (Jesús Guridi Bidaola), Pedro Iparragirre (Pedro Antonio Iparraguirre), Karmena Amaijas (Carmen Amaya) un Henrija Madinas (Henry Medina) “Gernika” (Gernika, 1990). Šie tēli atklāja A. Rumjanceva agrīno interesi par raksturīgiem, temperamentīgiem un stilistiski atšķirīgiem skatuves tēliem, kas vēlāk papildināja viņa romantisko varoņu un klasiskā baleta vadošo lomu galeriju.
Nozīmīgs posms A. Rumjanceva mākslinieciskajā attīstībā bija pāreja pie romantiskā baleta varoņu un klasiskā repertuāra prinču lomām. Šajā posmā īpaši izpaudās A. Rumjanceva spēja apvienot klasiskā baleta tehniku ar tēla psiholoģisko interpretāciju, veidojot gan romantiskus un cēlus varoņus, gan emocionāli sarežģītus, dramatiskus tēlus. Viens no pirmajiem nozīmīgajiem prinča tēliem bija Zigfrīds Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) baletā “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1987), kurā īpaši izcēlās A. Rumjanceva plastika un psiholoģiskais sniegums. Tam sekoja plaša romantisko un klasiskā repertuāra varoņu galerija: Princis Riekstkodis P. Čaikovskis “Riekstkodī” (Щелкунчик, 1988), Konrāds Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārā” (Le corsaire, 1990), Princis Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Pelnrušķīte” (Золушка, 1991), Alberts Ā. Š. Adāna “Žizelē” (Gizel, 1991), solists Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Septītajā simfonijā” (1993), Žans de Briens Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimondā” (Раймонда, 1993), Bazils, Espada Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Donā Kihotā” (Don Quixote, 1993), Džeimss Hermana Lēvenšelda (Herman Severin Løvenskiold) “Silfīdā” (La Sylphide, 1994), Šopēns Friderika Šopēna (Fryderyk Franciszek Chopin) un Ferenca Lista (Ferenc Liszt) “Noktirnē mīlestībai” (1995), Francis Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1994), Paolo P. Čaikovska “Frančeska da Rimini” (Франческа да Римини, 1995), Dezirē P. Čaikovska “Apburtajā princesē” (Спящая красавица, 1995), Francis Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) “Kopēlijā” (Coppélia, 1997), Jauneklis F. Šopēna (Fryderyk Franciszek Chopin) “Šopeniānā” (Chopiniana, 1998), solists Jāņa Ivanova “Atlantīdā” (1998).
Profesionālās darbības vēlīnajā posmā A. Rumjanceva repertuārā atkal nozīmīgu vietu ieņēma spilgtas, emocionāli piesātinātas un raksturā daudzveidīgas lomas, kas ļāva pilnībā atklāt viņa dramatiskā aktiera talantu. Šajā periodā tapušie tēli apliecina viņa spēju atteikties no iepriekš dominējošā romantiskā varoņa tipa un pievērsties sarežģītiem, ekspresīviem un psiholoģiski niansētiem raksturiem: Čaikovskis P. Čaikovska “Čaikovskis” (Чайкoвский, 1998), Zelta vergs Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Šeherezādē” (Шехеразада, 1998), Targals Jura Karlsona “Sidraba šķidrautā” (2000), Vīrietis Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) “Svētpavasarī” (Веснa свящeнная, 2001), Štālbauma kungs P. Čaikovska “Riekstkodī” (2001), Hortenzio Karla Goldmarka (Karl Goldmark) “Spītnieces savaldīšanā” (The Taming of the Shrew, 2002), Trakulīgais tirgonis I. Stravinska “Petruškā” (Петрyшка, 2003), Dons Kihots L. Minkusa “Donā Kihotā” (2004). Šīs lomas, kas tika augstu novērtētas arī kritikā, spilgti apliecina A. Rumjanceva māksliniecisko briedumu un spēju ar lielu emocionālo intensitāti veidot atšķirīgus skatuves tēlus. Īpaši nozīmīga ir atgriešanās pie raksturlomām, kurās līdzās kustību meistarībai būtiska kļuva aktieriskā izteiksmība, personāža individualitāte un psiholoģiskā interpretācija.
Filmējies Klaidoņa lomā televīzijas baletfilmā “Brīnišķīgais mandarīns” (1992). Filmas libreta autore un horeogrāfe Janīna Pankrate (iestudējums tapa kā baletdejotājas Litas Beiris benefices izrāde).
