Starp Latvijas baleta māksliniekiem Modrim Ceram ir īpaša vieta gan kā dejotājam, gan kā pedagogam un repetitoram – galvenokārt kā dejotājam ar savu tikai viņam raksturīgo “cerisko” dejas stilu un lomu traktējumu. Iemantojis daudzu sava laika dejotāju atzinību un mīlestību, M. Cers vairāk nekā 50 gadus bija baleta pedagogs-repetitors, kurš darbā īstenoja sava skolotāja Igora Koškina mācīto patiesību – mākslā vajadzīgs pacietīgs darbs.
Modris Cers
baletdejotājs, pedagogs-repetitors, baleta trupas vadītājs
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Izcelšanās, ģimene, izglītība un profesionālā darbība
M. Cers ir dzimis strādnieku ģimenē. Baletdejotājam bērnība pagāja laukos Alsungas apkaimē, Gudeniekos, Zvirgzdu ezera krastā, mātes Matildes Maldas Uplejas dzimtas mājās. Vēlāk ar ģimeni M. Cers pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur viņš mācījās Rīgas 36. vidusskolā (1951–1957) un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (RHV, 1957–1966). 1963. gadā, mātei apprecoties, M. Cers pieņēma jauno ģimenes uzvārdu – Cers.
RHV viņš mācījās pie Tamāras Vītiņas, Artūra Ēķa, Valentīna Bļinova un Igora Koškina. M. Cers ir beidzis Maskavas Valsts A. Lunačarska teātra mākslas institūta (Государственный институт театрального искусства имени Анатолия Васильевича Луначарского) pedagogu-repetitoru kvalifikācijas celšanas kursus (1987), mācījies pie Asafa Meserera (Асаф Михайлович Мессерер) un Marinas Semjonovas (Марина Тимофеевна Семёнова).
Latvijas Nacionālās Operas (LNO) baleta solists (1963–1986), repetitors no 1977. gada, LNO baleta trupas vadītājs (1990–1992), Rīgas horeogrāfijas vidusskolas pasniedzējs (1973–1987).
M. Cers bija precējies ar LNO solisti Ināru Ābeli (Ceru); dēls Vents Cers.
Mākslinieciskā darbība
M. Cera nodejoto lomu spektrs bijis ļoti plašs – gan akadēmiski klasikā, gan raksturlomas oriģinālhoreogrāfijās. Pie nozīmīgākajām lomām LNO baletu iestudējumos minams Hosē komponistu Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) un Rodiona Sčedrina (Родион Константинович Щедрин) “Karmenā” (1971), kur veidoja tēlu, nepavisam ne lirisku skaistuli un Seviljas čigānu meiteņu sajūsmas objektu, bet vīrieti karavīru, kura vīrišķīgajā kaislē dzīvoja tieksme pēc jauneklīgas tīrības un jūtu patiesīguma. Radniecīgs šim tēlam, vienkāršs un iejūtīgs, bija Pjērs Grenguārs komponistu Čezāres Punji (Cesare Pugni), Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) un Riharda Glāzupa baletā “Parīzes Dievmātes katedrāle” (Notre-Dame de Paris, 1970). Savukārt Huligāns Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) “Jaunkundzē un huligānā” (Баришня и хулиган, 1968), Bazils Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Donā Kihotā” (1971), Inku ieroču nesējs Oļega Barskova “Inku zeltā” (1966) un Vergs Ādolfa Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārā” (Le Corsaire, 1975) – tie visi bija spēcīgi un kaisli tēli, kuros varēja iztikt vien ar ārējo spožumu, tomēr viņš spēja tiem iedot tieksmi pēc dvēseles skaidrības un tiešuma attiecībās. Arī akadēmiskajā klasikā M. Cera Zilais putns Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Apburtajā princesē” (Спящая красавица, 1967), princis Riekstkodis P. Čaikovska “Riekstkodī” (Щелкунчик, 1968) bija no šīs pasaules, nevis naivi romantiskas pasakas varoņi. Turpretim Sprīdītis Arvīda Žilinska “Sprīdītī” (1967) un Fabricio Sergeja Vasiļenko (Сергей Никифорович Василенко) “Mirandolīnā” (Мирандолина, 1974) bija pavisam puiciski, bet Alēns Lugviga Hertela (Peter Ludwig Hertel) “Veltīgajā uzmanībā” (La Fille mal gardée, 1978) smīdināja skatītājus līdz asarām.
Starp viņa atveidotajiem tēliem bija visdažādākie raksturi: traģiski, komiski, traģikomiski, pastorāli, piemēram, Viktors Heils Jāņa Ķepīša “Turaidas Rozē” (1966), Andris Ādolfa Skultes “Negaisā pavasarī” (1968), Huligāns D. Šostakoviča “Jaunkundzē un huligānā” (Баришня и хулиган, 1968), Nurali Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) “Bahčisarajas strūklakā” (Бахчисарайский фонтан, 1972), Tibalts Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) baletā “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1982), Antonijs Eduarda Lazareva (Эдуард Леонидович Лазарев) “Antonijā un Kleopatrā” (Антоний и Клеопатра, 1973) un citi.
M. Cers ir filmējies detektīva lomā Rīgas kinostudijas spēlfilmā “Ceplis” (rež. Rolands Kalniņš, 1972), kā arī iestudējis dejas Zigmunda Skujiņa lugā “Jauna cilvēka memuāri” (rež. Jānis Vītoliņš, Latvijas Dailes teātris, 1983).
Apbalvojumi un novērtējums
Padomju okupācijas laikā M. Cers saņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka balvu (1976). Pēc neatkarības atjaunošanas – Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmi (2003), A/S “Latvijas Gāze” balvu par mūža ieguldījumu baleta mākslā (2010) un Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu (2013).
Pateicoties M. Cera uzņēmībai, LNO kapitālā remonta laikā (1990–1995) tika saglabāta un atjaunota baleta trupa. Pastāvēja pamatotas bažas, ka baleta trupa varētu izjukt; daudzi dejotāji devās strādāt ārpus Latvijas. Arī paaudžu maiņa trupā šādos apstākļos noritēja daudz grūtāk. Uz laiku LNO baleta trupa pārcēlās uz Dailes teātri, kurā notika izrādes un tika sagatavoti pat jauniestudējumi.
Kā pedagogs un repetitors – zinošs, domājošs, saprotošs, fanātisks savas profesijas pārstāvis – viņš ir strādājis ar visiem LNOB solistiem: Aivaru Leimani, Inesi Dumpi, Zitu Errs, Litu Beiris, Guntu Bāliņu, Zani Lieldidžu, Aleksandru Rumjancevu, Andreju Rumjancevu, Genādiju Gorbaņovu, Marianu Butkēviču, Viesturu Jansonu, Jūliju Gurviču, Alekseju Avečkinu, Sergeju Neikšinu, Viktoriju Jansoni, Margaritu Demjanoku, Elzu Leimani, Raimondu Martinovu, Baibu Kokinu, Arturu Sokolovu, Juku Mijaki Sokolovu, Zigmāru Kirilko u. c. baleta māksliniekiem.