Kodola iela atrodas Bolderājas apkaimes ziemeļu daļā un savieno Lielo ielu un Mencu ielu. Tai raksturīga 19. gs. otrās puses, kā arī 20. gs. pirmās un otrās puses vienstāvu un divstāvu vienģimeņu māju apbūve, galvenokārt koka vai kombinētā konstrukcijā. Apbūves dinamika pēdējās desmitgadēs bijusi lēna, notiek pakāpeniska dzīvojamo māju atjaunošana un nelieli infrastruktūras uzlabojumi.

Kodols ir objekta vai parādības iekšējā, centrālā un būtiskā daļa, kas nosaka tā raksturu un funkciju.

Sākotnējais ielas nosaukums bija Skolas iela. Rīgas administratīvajā teritorijā iekļauta saskaņā ar 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemto likumu, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 1925. gadā pārdēvēta par Kodola ielu, jo agrākais ielas nosaukums dublēja jau esošo ielas nosaukumu Rīgas pilsētas statistiskajos rajonos – Bulvāri un Vidzeme. Līdz 1940. gadam oficiālā numerācija desmit gruntsgabalos. Nacistiskās Vācijas okupācijas periodā nosaukums tika saglabāts, pielāgojot to vācu valodas lietojumam – Kodola iela (Kernstraße).

Precīzs ielas izveidošanas laiks un apstākļi nav zināmi.

19. gs. sākumā uz Bolderājas–Priedaines kāpu grēdas atzarojuma mūsdienu Kodola un Kangaru ielu krustojumā darbojušās Bolderājas vējdzirnavas.

1. gruntsgabalā 20. gs. 30. gadu beigās atradās Bolderājas–Daugavgrīvas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības mītne. Otrā pasaules kara laikā, 1943. un 1944. gadā, uz ēku tika pārcelti 34. pamatskolas skolēni, jo skolas telpās Miglas ielā Nr. 9 atradās Latviešu leģiona vada komandieru apmācību skola. Ēka nav saglabājusies līdz mūsdienām.

6. gruntsgabalā esošā ēka padomju otrreizējās okupācijas periodā, 1947. gadā, tika nodota Baltijas flotes Sevišķā jūras aizsardzības rajona rīcībā.

13. gruntsgabalā esošajai ēkai līdz 20. gs. 30. gadu beigām īpašnieks bija aktīvs Latvijas Neatkarības kara dalībnieks – Bolderājas sākumskolas direktors (1919) Jānis Samiljons. Piemēram, 1919. gada 1. novembrī J. Samiljons ar Latvijas armijas Apgādības pārvaldes rakstisku atļauju nogādāja Rīgas Latviešu skolotāju savienības saziedotās mantas uz Latvijas armijas vienību frontes pozīcijām Bolderājas–Priedaines kāpu grēdā.

20. gs. 30. gadu vidū šajā ēkā atradās Bolderājas zobārsta Arvīda Ozoliņa dzīvoklis un zobārstniecības kabinets (agrāk Lielā ielā 7). 30. gadu beigās šajā namā darbojās Darba kameras Bolderājas ēdināšanas nams.

Iela savieno Lielo ielu un Mencu ielu. Tās garums ir 200 metri, segums – grants un šķembu.

Kodola ielai, līdzīgi kā citām Bolderājas apkaimes centrālās, ziemeļu un ziemeļaustrumu daļas ielām, ir raksturīga vienstāvu un divstāvu 19. gs. otrās un 20. gs. pirmās puses vienģimeņu māju apbūve, bieži koka vai kombinētā konstrukcijā.

Bolderājas apkaimes ielas un iedzīvotāji Otrā pasaules kara laikā epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973) 2. daļā (1972).

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).