Piestātnes iela atrodas Bolderājas apkaimes dzīvojamās zonas ziemeļu daļā. Iela sākotnēji bija zināma kā Stacijas iela, bet 1925. gadā pārdēvēta par Piestātnes ielu. Mūsdienās iela savieno Flotes ielu (Daugavgrīvas apkaimē) ar Gaigalas ielu, pildot būtiskas lokālās satiksmes artērijas funkciju – savienojot Bolderājas un Daugavgrīvas apkaimes.

Piestātne ir ēka vai būve dzelzceļa vai ostas stacijā, kur pasažieri iekāpj un izkāpj no vilciena vai kuģa, kā arī iekrauj un izkrauj kravu. Tā ir galvenā pieturas vieta satiksmei un pakalpojumu sniegšanai transporta lietotājiem.

20. gs. sākumā ielas nosaukums bija Stacijas iela. Rīgas administratīvajā teritorijā iekļauta saskaņā ar 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemto likumu, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 1925. gadā pārdēvēta par Piestātnes ielu, jo agrākais ielas nosaukums dublēja jau esošo Stacijas ielas nosaukumu Rīgas pilsētas statistiskajā rajonā – Iļģuciems. Līdz padomju okupācijai 1940. gadā ielas oficiālā numerācija bija trijos gruntsgabalos (ielas nepāra pusē). Nacistiskās Vācijas okupācijas periodā nosaukums saglabājās, to pielāgojot vācu valodas lietojumam – Pieturas iela (Haltestellenstraße).

Precīzs ielas izveides laiks un apstākļi nav zināmi, taču tā ir cieši saistīta ar 1873. gadā atklāto Rīgas–Bolderājas dzelzceļa līniju un tajā pašā gadā atklāto Bolderājas dzelzceļa staciju (mūsdienās – stacijas ēka nav saglabājusies; Gaigalas ielas Nr. 4 apkārtne). Stacijas iela (kopš 1925. gada – Piestātnes iela) bija pirmā bruģētā iela Bolderājā, bruģēta 19. gs. beigās ar nekaltu laukakmeņu segumu.

5. gruntsgabala namā starpkaru periodā dzīvoja kapteinis Edgars Skrīveris.

7. gruntsgabals līdz 20. gs. 30. gadu beigām atradās Bolderājas–Daugavgrīvas kultūras biedrības īpašumā. Tajā esošajā namā kopš 1894. gada darbojās Bolderājas–Daugavgrīvas palīdzības biedrība (no 20. gs. 30. gadu vidus – Bolderājas–Daugavgrīvas kultūras biedrība), kuras telpās bija zāle ar 520 vietām un biedrības bibliotēka. Līdz 30. gadu sākumam ēkā darbojās arī 1904. gadā dibinātā Bolderājas krājaizdevumu sabiedrība, kas sākotnēji bija izvietota Bolderājas muižas ēkā. Padomju otrreizējās okupācijas periodā, 1947. gadā, ēka kopā ar blakus esošajām ēkām Piestātnes ielā Nr. 5, 5a un 7a tika nodota Baltijas flotes Sevišķā jūras aizsardzības rajona garnizona rīcībā. Apbūve līdz mūsdienām nav saglabājusies.

Mūsdienās iela sākas pie Flotes ielas pie 2003. gadā pabeigtā tilta pār Buļļupi, kas savieno Bolderāju ar Daugavgrīvu, un turpinās līdz Miglas ielai, kur pāriet Gaigalas ielā.

Ielas garums ir 479 metri, segums – dažādos periodos klāts asfaltbetons.

Piestātnes iela raksturojama kā būtiska lokāla satiksmes artērija, kas savieno Bolderājas un Daugavgrīvas apkaimes.

Bolderājas apkaimes ielas un iedzīvotāji Otrā pasaules kara laikā epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973) 2. daļā (1972).

Bolderājas apkaimes ielas un iedzīvotāji ir aprakstīti novadpētnieka Arvja Popes darbā “Galvenā Rīgas nomale” (izdevniecība “Zelta grauds”, 2005).

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).