Pirmā simfonija ir daudzdaļīgs skaņdarbs simfoniskajam orķestrim, kas tapa kā komponista Romualda Grīnblata Latvijas Valsts konservatorijas (kopš 1990. gada Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) kompozīcijas klases absolvēšanas darbs 1955. gadā.

Pirmajos studiju gados R. Grīnblatam piemita miniatūrā domāšana, kas rezultējās ar vairākiem instrumentāliem un vokāliem darbiem: solodziesmām “Linča tiesa” (1950/1951) un “Miers uzvarēs” (1950/1951). Savukārt absolvēšanas gadā (1955) tapa pirmā monumentāla simfoniskā kompozīcija: Pirmā simfonija e-moll četrās daļās ar programmatisku ievirzi nosaukumā “Mūzikas Saulei”. Tas ir unikāls gadījums, ņemot vērā, ka studiju noslēgumā obligāta bija tikai pirmā (allegro) daļa. Jau savos radošos pirmsākumos R. Grīnblats pieteica un pierādīja sevi galvenokārt kā simfoniķi. To viņš turpināja apliecināt arī turpmāk, uzrakstot vēl trīs simfonijas: Otro simfoniju (1957), Trešo simfoniju (1964), Ceturto simfoniju (1967), kā arī vairākus programmatiskus darbus: “Jaunatnes uvertīra” (1961), “Poēma par Daugavu” (1966), “Balāde” (1966), “Noktirne” (1966). Daži simfoniskās mūzikas opusi tapa arī pēc R. Grīnblata izceļošanas uz Krieviju: Piektā simfonija (1983) un Sestā simfonija “Intervāli” (1989). Simfonijas žanrs R. Grīnblata daiļradē saglabājis lielu nozīmi un vienmēr bijis aktuāls jau kopš studiju laikiem.

Pirmā simfonija ir mūzikas tēlu un domu bagāts darbs, kas rāda komponista īpatnējo dzīves parādību uztveri un vērtējumu. Pirmās daļas liriski patētisko noskaņu nomaina viegli rotaļīgā, ar humoru tvertā otrās daļas tēma un filozofiskas pārdomas ar dramatisku kulmināciju trešajā daļā. Finālā komponists iezīmē iepriekšējo daļu mūzikas tēlus liriski patētiskā noskaņā. Šāda romantiski trauksmaina, bet liriska noskaņa saglabājas līdz pat pēdējām taktīm.

Simfonijas melodika un harmoniskā valoda ir skaidra un svaiga. Spilgti izjūtama Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) un Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) mūzikas valodas ietekme, kas diezgan noteicoši parādās arī simfonijas tēlu un noskaņu pasaulē. No vienas puses, R. Grīnblatam raksturīga iztēle, radošums un muzikalitāte, no otras – jūtami arī laikmetīgās domāšanas pirmsākumi kompozicionālajā pieejā.

Kompozīcijas partitūra ir zudusi. Pastāv iespēja, ka savulaik tā tika aizvesta un šobrīd atrodas Krievijas arhīvos. Lai arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bibliotēkas audiovizuālā ierakstu nodaļā pieejams Pirmās simfonijas ieraksts, tas sniedz informāciju tikai par izpildītāju – Latvijas Radio orķestris. Ieraksta laiks, vieta un diriģents nav zināmi.

20. gs. Latvijas mūzikas stilistiskajā kopainā iezīmē daudzveidīgu attīstību. Vienlīdz pastāvošs ir gan nacionālais romantisms (20. gs. sākumā, piemēram, Pētera Barisona, Jāzepa Mediņa, Alfrēda Kalniņa daiļradē), gan radikālākas idejas, kas iestājās pret inertu sekošanu dažām nacionālā romantisma tradīcijām (20. gs. vidū, piemēram, Edmunda Goldšteina, Valtera Kaminska, Artūra Grīnupa, vēlāk arī R. Grīnblata daiļradē), gan spilgtas neoklasicisma un neoromantisma izpausmes (20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados, piemēram, Romualda Kalsona un Pētera Plakida daiļradē).

R. Grīnblata simfoniskie darbi tapuši laikā, kad Latvijas muzikoloģijā mākslas mūzikai bija raksturīgs programatisms un modernisma ietekme. Šajā kontekstā R. Grīnblata jaunrade skaidri atspoguļoja eksperimentēšanu un novatoriskumu skanējuma izteiksmes meklējumos, savukārt programmatiskas idejas atrodamas vien atsevišķos opusos.

Pirmā simfonija tikai aizsāk R. Grīnblata daiļradei raksturīgos mūzikas izteiksmes eksperimentus. Tā vēl saglabā gan stabilo klasiskās simfonijas pamatu, gan romantisma stilam raksturīgo izteiksmi.

R. Grīnblata Pirmo simfoniju atskaņojis Latvijas Radio orķestris.