Rodas Apollonija devums, pētot un komentējot arhaiskā perioda dzejas tekstus, kā arī pašam sarakstot episko poēmu, kas rada monumentālu sasauci ar Homēra mantojumu, izgaismo sengrieķu kultūrtelpas dažādu periodu literāros procesus, kā arī diskusijas par tiem.
“Palatīnas antoloģijā” iekļautā neskaidrās autorības epigramma, kurā izzobots Kallimahs, tiek vērtēta kā viens no veidotājelementiem idejai par Rodas Apollonija konfliktu ar Kallimahu, kā rezultātā Apollonijam bija jāpamet Aleksandrija. Idejas attīstība vērojama jaunlaiku zinātniski pētnieciskajā domā, kas lielā mērā balstās antīko dzejas tekstu un Kallimaha biogrāfiskajā tradīcijā atrodamo norāžu interpretācijā. Konflikta pamatā pretēji uzskati par literārajām vērtībām. Vienā pusē Kallimahs, kura tekstos nolasāma dzejnieka noraidošā attieksme pret arhaiskās poēmas formu, kas jau ir noiets un līdz ar to pārāk izzināts ceļš, bet otrā pusē Apollonijs, kurš strādā pie savas episkās poēmas teksta. Taču visai iespējams, ka šāda interpretācija un notikumu rekonstrukcija neatbilst patiesībai. Turklāt hellēnisma dzejas pētniecība uzrāda līdzības Rodas Apollonija un Kallimaha dzejas praksē, kas liek domāt par tradīcijas pēctecību (Kallimahs kā Apollonija skolotājs).
Rodas Apollonijs savas episkās poēmas dēļ neizbēgami tiek salīdzināts ar Homēru, savā ziņā atrodoties Homēra ēnā. Mūsu ēras 1. gs. literatūrkritiskas ievirzes darbā “Par cildeno” (Περì Ὕψους), kas piedēvēts Longīnam (Λογγῖνος), izskan retorisks jautājums, vai tu labāk gribētu būt Homērs vai Apollonijs (33, 5). Atbilde ir skaidri nolasāma. Izvēle, bez šaubām, būtu par labu Homēram. Lai gan Longīns norāda, ka Homēra dzejā saskatāmi kādi trūkumi, tie neietekmē viņa devuma vispārējo kvalitāti un lielo nozīmi, kas ir arī visnotaļ likumsakarīgi, jo Homērs antīkās literatūras kontekstā kopumā turēts pat dievišķas virsotnes vērtē. Hellēnisma laika literatūra var būt dažādi vērtēta, arī akcentējot tās kāpināto zinātniskumu, kas tekstā var radīt tādu kā samākslotības iespaidu. Tajā pašā laikā Rodas Apollonija ietekme uz antīkās literatūras (tajā skaitā antīkā eposa) attīstību ir ievērojama. To iespējams uzskatāmi novērtēt, aplūkojot vēlāko laiku sasauces ar Apollonija episko poēmu “Argonautika”. Tā, piemēram, 4. gs. romiešu autors Makrobijs (Macrobius Ambrosius Theodosius.) savā darbā “Saturnāliji” (Saturnalia) par romiešu dzejnieku Vergiliju (Publius Vergilius Maro) tēlaini raksta, ka viņš, sacerot episko poēmu “Eneīda” (Aeneis, apmēram 30. līdz 19. gadas p. m. ē.), savu vīnu neizgatavoja no kāda viena vīnogulāja, bet gan iepazina dažādus avotus, kurus, kā noprotams, atzina par sev noderīgiem un atdarināšanas vērtiem. Makrobijs norāda, ka Vergilija “Eneīdas” ceturtā grāmata veidota, balstoties Apollonija “Argonautikas” ceturtajā grāmatā (Saturnalia, V, 4).