10.1915.–07.1917. Krievijas armijas pusloka formas aizsardzības pozīcijas bija apmēram 3 km garumā un 1,5 km dziļumā. Ar aizmuguri tās piekļāvās Daugavai, veidojot “salu” starp Vācijas armijas pozīcijām un Daugavu. Ņemot vērā salīdzinoši lielos dzīvā spēka zaudējumus, karavīri šo frontes sektoru iesauca par Nāves salu.

Rīgas Hidroelektrostacijas būvniecības rezultātā Pirmā pasaules kara pozīcijas daļēji appludinātas, izveidojot salu Daugavā, apmēram 2,5 km no Ikšķiles (56.83620 ģeogrāfiskais platums un 24.43754 ģeogrāfiskais garums).

1915. gada rudenī, Krievijas armijai atkāpjoties aiz Daugavas līnijas, tā vairākās vietās centās saglabāt priekštilta pozīcijas Daugavas kreisajā krastā – pie Ogres, Lielvārdes un Skrīveriem, kā placdarmus iespējamiem uzbrukumiem. Tas izdevās tikai pie Ikšķiles. Šādas pozīcijas apgrūtināja Vācijas armiju – izstiepa tās fronti, neļāva plānot Daugavas forsēšanu šajā iecirknī un bija papildus jānodrošinās pret iespējamiem Krievijas armijas uzbrukumiem.

Krievijas armijā lēmums nostiprināties Daugavas kreisajā krastā tika pieņemts 1915. gada oktobra sākumā, kad 7. Sibīrijas strēlnieku korpusa komandieris ģenerālleitnants Gotlībs Rode (Готлиб-Вильгельм Карлович Роде) 05./18.10.1915. pavēlēja 15. Sibīrijas strēlnieku pulkam aizstāvēt Ikšķiles priekštilta pozīcijas “par katru cenu”. Sākās pozīciju izbūves darbi, un jau 10./23.–11./24.10.1915. 141. Možaiskas kājnieku pulka karavīri atvairīja vairākus Vācijas armijas mēģinājumus sasniegt Daugavas krastu. Krievijas armija 26.10./08.11. ar uzbrukumu paplašināja priekštilta placdarmu līdz tiem izmēriem, kas saglabājās līdz 07.1917. Lielākais Vācijas uzbrukums šajā frontes iecirknī notika 25.09./08.10.1916., kas kļuva arī par pirmo lielāko ķīmisko ieroču izmantošanas gadījumu Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā. Šajā dienā trīs Vācijas armijas kājnieku uzbrukumos Krievijas armijas pozīciju virzienā tika izmantota fosgēna gāze. Neskatoties uz lielajiem zaudējumiem (173. Kameņeckas kājnieku pulks, kas tajā brīdī atradās pozīcijās zaudēja apmēram 33 % no personālsastāva – nosmaka 240 karavīri, saindējās – 958), Krievijas armijas karavīriem izdevās šos uzbrukumus atsist.

07.1917. Krievijas armijas vadībai nācās secināt, ka disciplīnas trūkuma un demoralizācijas dēļ Ziemeļu frontes 12. armija uzbrukumu operācijām vairs nav izmantojama. Šo apstākļu dēļ Ikšķiles priekštilta nocietinājumiem kā uzbrukuma placdarmam vairs nebija jēgas. Ar Ziemeļu frontes komandiera ģenerāļa Vladislava Kļembovska (Владислав Наполеонович Клембовский) atļauju 130. Hersonas kājnieku pulks naktī uz 14./27.07.1917. atgāja uz Daugavas labo krastu, atstājot Ikšķiles priekštilta pozīcijas.

1916. gadā, periodiski mainoties, pozīcijās Nāves salā atradās 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljoni. Dienests Nāves salā karavīriem saistījās ar nemitīgu abpusēju apšaudīšanos – šauteņu, ložmetēju, mīnmetēju un artilērijas uguni, kā arī biežiem izlūkgājieniem un pozīciju izbūves darbiem. Latviešu strēlnieki šeit piedalījās divos lielākos uzbrukumos, kam gan bija demonstratīvs raksturs, atbalstot citos frontes sektoros notiekošos uzbrukumus. Tā apmēram 100 strēlnieki no 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona piedalījās uzbrukumā 19.06./02.07.1916. un 3. Kurzemes bataljona strēlnieki naktī uz 05./18.07.1916. ielauzās Vācijas armijas ierakumos. Mainoties ik pēc trim nedēļām, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons Nāves salā bija četras reizes, kopā 89 dienas, bet 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons divas reizes, kopā 50 dienas. Šajā laikā latviešu strēlnieku vienības zaudēja 149 strēlniekus – krituši un miruši no ievainojumiem, 665 strēlnieki tika ievainoti un kontuzēti.

Nāves salā saglabājies 27.07.1924. atklātais arhitekta Eižena Laubes veidotais piemineklis, kas bija pirmais Pirmā pasaules kara notikumiem veltītais piemineklis Latvijā. 1936.–1937. gadā šeit tika uzbūvēts strēlnieku muzejs, kas nav saglabājies, jo 1965. gadā nodega.

Mākslinieku darbos, kuros risināta strēlnieku tēma, var saskatīt motīvus, kas saistāmi ar Nāves salu, tomēr tikai Kārļa Baltgaiļa glezna “Nāves sala” (1934) ir mākslas darbs, kam ir tieši attiecināms sižets.

Nāves sala kā latviešu strēlnieku cīņu vieta bieži minēta literatūrā un dzejā. Latviešu strēlnieku darbība Nāves salā attēlota Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” (1933–1934) un Aleksandra Čaka varoņpoēmā “Mūžības skartie” (1937).