Nozīmīgākie darbi Darinājis krūšutēla formas pieminekļus literatūrkritiķim, dzejniekam, publicistam Nikolajam Dobroļubovam (Николай Александрович Добролюбов; 1918. gads, ģipsis, nav saglabājies) un politiskajam līderim Džuzepem Garibaldi (Giuseppe Garibaldi; 1919. gads, ģipsis, atliets bronzā 1955. gadā), abi atradās Petrogradā.
Berlīnē darināja stājformāta kompozīcijas ģipsī, divas ar nosaukumu “Galva” (“A. Dz. portrets”, “Portrejgalva”), “Dejotāja” (“Deja”), “Plastiskas formas” (“Masu kustība”; visas 1922. gadā, zināmas pēc fotoreprodukcijām), kuru formālā valoda atbilst tā laika ģeometrizējošā modernisma stilam.
K. Zāles nozīmīgākie darbi ir Rīgas Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa skulptūras.
Brāļu kapu ansamblim (1924.–1936. gadā, arhitekti Pēteris Feders, Aleksandrs Birzenieks, dārza arhitekts Andrejs Zeidaks) izveidojis skulptūru grupas un dekoratīvos elementus. Ansamblī ir 11 skulptūras, 10 no tām darinātas no Allažu šūnakmens: “Ievainotais jātnieks” (“Mirstošais jātnieks”, I., II., 1927), “Māte Latvija”, jātnieku grupas pie ieejas (visas 1930. gadā), heraldiskie tēli – “Zemgale”, “Kurzeme”, “Vidzeme”, “Latgale” (visi 1931.–1932. gadā) –, “Senči” pie Strēlnieku vārtiem (1941); grupa “Kritušie brāļi” (1937) izkalta no travertīna. No Allažu šūnakmens darināta arī ansambļa dekoratīvā tēlniecība un arhitektūras apjomu apšuvums.
Brīvības piemineklim Rīgā (1931.–1935. gadā, arhitekts Ernests Štālbergs) K. Zāle darināja Brīvības alegorijas skulptūru (vara kalums, zeltījums), grupas, kas aptver obeliska apakšējo daļu – “Māte Latvija”, “Lāčplēsis”, “Važu rāvēji”, “Vaidelotis” (pelēks granīts) –, alegoriskas grupas postamenta stūros – “Darbs”, “Tēvzemes sargi”, “Gara darbinieki”, “Ģimene” (sarkanbrūns granīts) –, divus ciļņus uz postamenta plaknēm – “1905. gads”, “Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta” – un divus ciļņus uz terases ārējām virsmām – “Dziesmusvētku gājiens” un “Karavīru gājiens” (travertīns).
K. Zāle darinājis skulpturālu frīzi piemineklim Sudrabkalniņā, kas veltīts Rīgas pulka karavīriem-Rīgas aizstāvjiem 1919. gadā (1929.–1937. gadā, arhitekts E. Štālbergs), pieminekli Latvijas brīvības cīņās kritušajiem brāļu kapos Jaunpiebalgā (1930. gads, arhitekts A. Birzenieks), Pirmajā pasaules karā kritušajiem strēlniekiem pie Smārdes stacijas (1936), 1941. gadā pie Raganas nogalinātajiem iedzīvotājiem un kritušajiem pašaizsardzības vienības dalībniekiem Inčukalna kapos (1944. gads, iznīcināts, 1988. gadā atjaunots)
Darinājis kapa pieminekļus: pulkvedim Oskaram Kalpakam Visagala kapos Meirānu pagastā (1927. gads, kopā ar A. Dzirkalu), Jēkabam Mūrniekam Trikātas kapos (1928), Andrejam Pumpuram Lielajos kapos Rīgā (1929), Jurim Leimanim Katrīnas kapos Viļķenes pagastā (1929). Par kapa pieminekli izmantotas divas Brāļu kapiem paredzētas skulptūras “Izirušās rozes” (1939–1940): A. Birzgalim Dīvala kapos Valmierā (uzstādīts 1950. gadā), M. un E. Zārdiņām Meža kapos Rīgā (uzstādīts pēc 1952. gada).
Stājtēlniecībā K. Zāle strādāja nedaudz. Darinājis dažus portretus (“Rainis”, 1927. gads, “Dace Akmentiņa”, 1930. gads) un galvu studijas, pēdējos gados veidoja nelielas zvejnieku un strādnieku statuetes.
K. Zāle ir viens no modernisma ieviesējiem Latvijas mākslā 20. gs. 20. gados. Berlīnes posmā stilu veidoja, sintezējot radniecīgās vēlā kubisma, futūrisma un konstruktīvisma formālās kvalitātes. Aktīvi darbojās Berlīnes avangarda sabiedriskajā dzīvē, bija pirmais, kurš piedalījās ārzemju izstādē pēc Latvijas Republikas proklamēšanas. Berlīnē uzturēja kontaktus ar mākslinieku Ivanu Puni (Иван Альбертович Пуни), Rūdolfu Bellingu (Rudolf Belling), izdevējiem un galeriju īpašniekiem Hervartu Valdenu (Herwarth Walden), Paulu Vestheimu (Paul Westheim) un itāļu futūristu Rudžero Vazari (Ruggero Vasari) un daudziem citiem. Ģeometrizācija saglabājās K. Zāles plastiskajā stilā arī turpmāk, saplūstot ar neoklasicistiskām, Art Deco vai arhaizējošām stila pazīmēm.
