Vides filozofija kā salīdzinoši jauna zinātnes nozare ir starpdisciplināra filozofijas apakšnozare, kas mijiedarbībā ar vides zinātni, epistemoloģiju, antropoloģiju u. c. jomām rada filozofisku pamatu vides problēmu interpretācijā un risinājumos. Prioritāro vides filozofijas jautājumu lokā arvien svarīgāki kļūst bioloģiskās daudzveidības jautājumi, jo īpaši apdraudēto sugu aizsardzība, ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanas sociālie aspekti, kā arī akadēmiskas diskusijas par vides izpratni kopumā. Īpaši nozīmīgu vietu vides filozofijā ieņem vides ētika, kas pēta morālās attiecības starp cilvēku un dabu, visu dzīvo būtņu vērtībām, mūsdienu aktuālāko vides globālo problēmu risinājumu morālos aspektus. Vides ētika kā filozofijas apakšnozare sāka attīstīties 20. gs. 70. gados.

Vides filozofija ir starpdisciplināra zinātne, kuras pamatā ir ētika, epistemoloģija, ekoloģija, estētika, vides aizsardzības un politikas studijas, ilgtspējīgās attīstības pētniecība. Vides filozofijai ir liela nozīme globālo un lokālo vides problēmu izpratnē un risinājumos, visu līmeņu lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī lai prognozētu un izstrādātu atbildīgas rīcības modeļus, lai pilnveidotu vides izglītības un izglītības ilgtspējīgu attīstību (education for sustainable development), lai radītu videi draudzīgas rīcības un dzīves veida filozofiskos pamatojumus. Vides filozofijai ir liela ietekme uz vides politikas izstrādi, “zaļo” partiju un daudzveidīgo vides aizsardzības kustību un organizāciju darbību. Vides filozofija ir veicinājusi Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) konvencijas "Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem” jeb Orhūsas konvencijas ieviešanu, jo īpaši attiecībā uz tās pīlāru par sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā.

Vides filozofija sniedz visaptverošu analīzi par filozofiskām pieejām mūsdienu ekoloģisko problēmu identificēšanā, vides vērtībām un to ilgtspējību, cilvēka labklājības un patēriņa modeļiem, ekocentrismu un antropocentrismu. Vides filozofija ir cieši saistīta ar sociālajām un humanitārajām zinātnēm, vides zinātni, Zemes zinātnēm, bioloģiju un ekoloģiju.

Vides filozofijā Gajas teorija (Gaia theory; pazīstama arī kā Gajas hipotēze vai Gajas princips) pauž uzskatu, ka visi organismi un to neorganiskā vide uz Zemes ir cieši integrēti, veidojot vienotu un pašregulējošu kompleksu sistēmu, kas iekļauj biosfēru, atmosfēru, hidrosfēru, ģeosfēru, saglabājot apstākļus dzīvībai uz planētas. Gajas hipotēzi 20. gs. 70. gados formulēja ķīmiķis Džeimss Lavloks (James Ephraim Lovelock) un mikrobioloģe Linna Margulisa (Lynn Margulis). Gajas teorija nosaka, ka Zeme ir pašregulējoša kompleksa sistēma. Šī teorija ir izraisījusi dažādas analoģijas un daudzveidīgas interpretācijas reliģijā, filozofijā, politikā un sociālajās zinātnēs. Noosfēras (grieķu νοῦς σφαῖρα, nūs sfaira ‘prāta sfēras’) teorija radās 20. gs. 20. gados, un tās pamatā ir mineraloga un ģeoķīmiķa Vladimira Vernadska (Владимир Иванович Вернадский) un filozofa un paleoantropologa Pjēra Teijāra de Šardēna (Pierre Teilhard de Chardin) uzskati, ka planētas Zeme ģeosfēra un biosfēra evolūcijas procesā rada jaunu sistēmu – noosfēru. Saskaņā ar P. T. de Šardēna uzskatiem visā Visumā notiek kosmoģenēzes procesi. Mūsdienās arvien vairāk tiek aktualizēts jēdziens “Māte Zeme” (Mother Earth), kas sakņojas dažādu tautu folklorā un tradīcijās, izrādot cieņu un pielūgsmi mūsu planētas būtībai. Šis jēdziens nereti tiek atspoguļots filozofijas un antropoloģijas pētījumos, sabiedrības diskusijās, tiek lietots politikas dokumentos. Mūsdienu pasaulē plašu rezonansi ir ieguvusi Starptautiskā Mātes Zemes diena (International Mother Earth Day), ko ANO ikgadēji izsludina 22. aprīlī, kā arī Zemes stunda (Earth Hour), lai globālā mērogā aktualizētu uzmanības pievēršanu vides problēmām un aicinātu uz līdzdarbību šo problēmu samazināšanā.

Vides filozofijā kā starpdisciplinārā zinātnes nozarē izmanto daudzveidīgas pētniecības metodes: kvantitatīvās un kvalitatīvās metodes, argumentu zinātniskās validitātes metode, ar vides jautājumiem saistītu kultūru, reliģiju un pamatiedzīvotāju (Indigenous peoples) dzīves modeļa izpētes metode, ilgtspējīgas attīstības indikatoru izstrāde un mērījumu datu analīze, ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra, socioloģijas metodes datu iegūšanā, lai noteiktu sabiedrības līdzdalības efektivitāti, lēmumu teorijas izmantojums, videi draudzīgā dzīves veida modelēšana.

Vides filozofija kā akadēmiska disciplīna izveidojās 20. gs. 70.–80. gados, taču pirmsākumus var saskatīt daudzu pasaules tautu folkloras tradīcijās, reliģiju virzienos, kultūrā un filozofijas skolās. Vides filozofija attiecībā uz vides un cilvēka mijiedarbību līdzās kontinentālai filozofijai padziļināti pēta arī orientālos virzienus – daoisma, džainisma, budisma, hinduisma filozofijas un ētikas aspektus. Viena no vissenākajām pasaules reliģijām – džainisms, postulē īpašu askētismu un nevardarbību, aicinot maksimāli samazināt cilvēka ietekmi uz vidi, savā veidā kļūstot par vismazāko iespējamo patēriņa modeli cilvēces vēsturē. Arī antīkās un turpmākā perioda Rietumeiropas filozofijas mantojums ir ietekmējis vides filozofijas saturu. Svētā Asīzes Franciska (Franciscus Assisiensis), Mišela Monteņa (Michel Eyquem de Montaigne), Benedikta (Baruha) Spinozas (Benedictus de Spinoza) u. c. darbos atspoguļojas dabas izpētes nozīmīgums gnozeoloģijas procesos.

Saistībā ar 17. gs. Rietumeiropā aizsākušos zinātnes revolūciju strauji palielinājās dabas resursu ekspluatācija. Renē Dekarta (René Descartes), Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) filozofiskie raksti nostiprināja uzskatus par cilvēka dominējošo lomu pār dabu. Šis vēsturiskais laika posms vides filozofijas izpētē iezīmēts kā dabas resursu intensīvas izmantošanas sākums. Žanu Žaku Ruso (Jean-Jacques Rousseau) viņa domāšanai piemītošās vides apziņas, romantiskās dabas mīlestības un morālo aicinājumu dēļ rūpēties ne tikai par dzīvniekiem, bet arī par augiem un visām dzīvām būtnēm, var uzskatīt par vienu no pirmajiem vides filozofiem Eiropā. Imanuels Kants (Immanuel Kant) uzsvēra dabas nozīmi labklājības celšanā, bet Frīdrihs Šellings (Friedrich Wilhelm Joseph von Schelling) dabu interpretēja kā dzīvības veselumu. Vides filozofijas aspektā ievērojams ir Henrija Deivida Toro (Henry David Thoreau) darbs “Voldena jeb Dzīve mežā” (Walden or Life in the Woods, 1854). Džainisms ir spēcīgi iespaidojis Mohandasa Karamčanda Gandija (arī Mahatma Gandija; dēvanāgarī मोहनदास करमचन्द गांधी, gudžaratu મોહનદાસ કરમચંદ ગાંધી, angļu Mohandas Karamchand Gandhi) filozofisko pārliecību savā politiskajā darbībā izmantot nevardarbības (ahimsa) un patiesības spēka (satyāgraha; sanskritā सत्याग्रह) principus. Liels nopelns vides filozofijas attīstībā ir Alberta Šveicera (Albert Schweitzer) darbiem filozofijas un ētikas jomā, īpaši viņa sludinātajam pasaules uzskatam “godbijība pret dzīvību” (Ehrfurcht vor dem Leben), kas aptver visas dzīvās būtnes. A. Šveicers par savu filozofiju 1952. gadā ir saņēmis Nobela Miera prēmiju (Nobels fredspris). Ekologs un filozofs Oldo Leopolds (Aldo Leopold) vides filozofiju papildināja ar moderno ekocentrisko un holistisko pieeju. Martīna Heidegera (Martin Heidegger) priekšstati par dabiskās vides attiecībām ar mākslīgi veidoto vidi parādās arī mūsdienu vides filozofijā. Plašu rezonansi un strauju vērtību pārvērtēšanu vides filozofijā izraisīja Reičelas Kārsonas (Rachel Louіse Carson) grāmata "Klusais pavasaris” (The Silent Spring, 1962), kas akcentēja ķimikāliju radītos riskus videi un cilvēkam. Viens no mūsdienu ievērojamākajiem vides filozofijas pārstāvjiem Džons Bērds Kalikots (John Baird Callicott) darbojas komparatīvās vides filozofijas jomā, vides filozofijas enciklopēdisko izdevumu izdošanā. Latvijā vides filozofijā būtisks ir folkloras ieguldījums, Friča Bārdas panteisms, mūsdienu filozofu Jāņa Broka, Arta Sveces u. c. filozofu pētījumi.

20. gs. 80.–90. gados vides filozofijas ietvaros radušies vairāki atzari: dziļā ekoloģija (deep ecology), kas neatdala cilvēku vai citu dzīvu būtni no dabas, uzskatot, ka pasaule nav izolētu objektu kopums, bet savstarpēji atkarīgu un mijiedarbības procesā esošu fenomenu tīkls, kur cilvēks ir dabā, nevis pār to. Dziļā ekoloģija meklē jaunu paradigmu, kas nomainīs dominējošo mehānisko, reizē ar to dziļā ekoloģija izzina arī pieejas un uzskatus vides pārvaldības jomā. Domāšana dziļās ekoloģijas formā saistīta ar ekocentrisko pieeju, nevardarbības idejām un metodēm, miera saglabāšanas iespējām un ekoloģisko solidaritāti pasaulē. Dziļās ekoloģijas pazīstamākais pārstāvis ir Ārne Ness (Arne Dekke Eide Næss), kurš radījis arī jēdzienu “ekozofija” (ecosophy) – ekoloģijas harmonijas filozofija – un izstrādājis pamatus Dziļās ekoloģijas kustībai (Deep Ecology Movement). Sociālā ekoloģija (social ecology) pēta vides globālās problēmas un ekoloģiskās krīzes pazīmes, tostarp klimata pārmaiņas un piesārņojumu, analizē politiskās un sociālās institūcijas, kuras nosaka cilvēku attiecības ar dabu un tās resursu izmantošanu. Sociālās ekoloģijas pazīstamākais pārstāvis ir Marijs Bukčins (Murray Bookchin). Radikālā ekoloģija (radical ecology) ir jauna vides aizstāvju darbības forma, kas uzskata, ka ir vajadzīgas pārmaiņas, kas saistītas ar jauniem ētiskiem un sociāliem aspektiem. Dzīvnieku tiesību aizsardzība ir vides filozofijas daļa. Nozīmīgu ieguldījumu šajā jomā ir devuši filozofi Toms Rīgens (Tom Regan) un Pīters Singers (Peter Albert David Singer). Vides filozofija kā intelektuālā bāze spēcīgi ietekmējusi jo īpaši 20. gs. 80. gados izveidoto vides un sociālo kustību kopumu – envairomentālismu (environmentalism), kura mērķis ir aizsargāt vidi, veicināt politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību.

Vides filozofija ir nozīmīgs ideju avots un motivācija vides aizsardzības kustību, politisko un nevalstisko organizāciju izveidei un darbībai. Vienas no pirmajām vides aizsardzības organizācijām Sierra Club (kopš 1892. gada) pamatā bija naturālista Džona Mjūra (John Muir) izstrādāti nosacījumi, lai izveidotu nacionālos parkus, nepieļaujot industrijas interešu iejaukšanos. 1948. gadā tika izveidota pirmā globālā vides aizsardzības organizācija Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (International Union for Conservation of Nature), 20. gs. 60. gados radās “zaļās” politiskās kustības, “zaļās” partijas, globālās vides organizācijas Pasaules dabas fonds (World Wildlife Fund; kopš 1961. gada), Greenpeace (kopš 1971. gada), Zemes draugi (Friends of the Earth, International; kopš 1971. gada) u. c., savās darbības programmās izvirzot mežu, ūdeņu, gaisa, ekosistēmu, bioloģiskās daudzveidības, tostarp sugu un biotopu aizsardzību, pārtikas drošību, klimata pārmaiņu novēršanu, atkritumu, emisiju, patēriņa slodzes samazināšanu, videi draudzīgās industrijas attīstīšanu, integrējot arī vides filozofijas pieejas. Latvijā viena no visaktīvākajām organizācijām – Vides aizsardzības klubs (kopš 1987. gada) – jo īpaši akcentē vides filozofijas nozīmi vides aizsardzībā, piemēram, akcija “Lūgšana jūrai” u. c. Pasaulē daudzviet darbojas specifiskas vides kustības, piemēram, Čipko kustība (Chipko movement, arī Chipko andolan) Indijā, lai aizsargātu vietējos mežus u. c. Vides filozofija tiek plaši praktizēta ekociematos, piemēram, Aurovillā (Auroville), Findhornā (Findhorn) un citur.

Vides filozofija kā starpdisciplināra zinātne, lai arī attīstījusies no filozofijas disciplīnas, iekļauj daudzas jomas, taču mūsdienās tai ir tendence specializēties, iegūstot konkrētākas aprises un savu auditoriju – daudzviet ir vērojama tuvināšanās vides zinātnei. Mūsdienās vides filozofija ir daudz populārāka un nozīmīgāka akadēmiskajā vidē un pētniecībā, atbildot uz daudziem vitāliem jautājumiem, piemēram, ko nozīmē dzīvot harmonijā ar apkārtējo vidi; kāpēc ir jāaizsargā bioloģiskā daudzveidībā un ekosistēmu pakalpojumu ilgtspējība; kādi ir labākie iespējamie ekoloģiskie modeļi; kādas ir ekoloģiskās krīzes intelektuālās saknes; kāda prakse var piedāvāt alternatīvu. Vides filozofijas jomā darbojas: Starptautiskā vides ētikas biedrība (International Society for Environmental Ethics; kopš 1990. gada) un Starptautiskā vides filozofijas asociācija (International Association for Environmental Philosophy; kopš 1997. gada). Vides filozofijas aktualitātes mūsdienās ir antropocentristiskas un holistiskas vērtību sistēmas, filozofijas un zemes zinātņu mijiedarbība, pamatiedzīvotāju zināšanu sistēmas bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu ilgtspējīgā izmantošanā, pieejamie planētas resursi un patēriņa sabiedrības pieaugums, atjaunojamie energoresursi, dzīvnieku tiesības, bioētika, bioekonomika, gēnu inženierija, globālā sasilšana un pārapdzīvotība. Arvien vairāk vides filozofijas izziņas procesos ienāk jēdziens “vairāk nekā tikai cilvēku pasaule” (the more than human world). Pieaugot kosmosa pētniecības atklājumiem, vides filozofijā rodas jauns izaicinājums domāt par Zemi kā par daļu no kopējās kosmosa ekosistēmas.

Vides filozofijas galvenās pētniecības iestādes ir: Kentas Universitātes Biokulturālās daudzveidības centrs (Centre for Biocultural Diversity, University of Kent) Lielbritānijā; Oregonas Universitātes Filozofijas departaments (The Philosophy Department, University of Oregon) Eudženā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV); Ziemeļteksasas Universitātes Vides filozofijas centrs (Center for Environmental Philosophy, University of North Texas) Dentonā, ASV; Aidaho Universitāte (University of Idaho) Maskavā, ASV; Mičiganas Valsts Universitāte (Michigan State University) Īstlansingā, ASV; Montānas Universitātes Humanitāro zinātņu un zinātnes koledža (College of Humanities and Sciences, University of Montana) Mizūlā, ASV; Daremas Universitātes Filozofijas departaments (Department of Philosophy, Durham University) Lielbritānijā; Stellenbošas Universitāte (University of Stellenbosch) Dienvidāfrikas Republikā; Oslo Universitātē (University of Oslo) Norvēģijā.

Environmental Philosophy (kopš 2004; izdevējs International Association for Environmental Philosophy), Environmental Ethics (kopš 1979; izdevējs The Center for Environmental Philosophy at the University of North Texas), Environmental Values (kopš 1992; izdevējs White Horse Press), The Trompeter (kopš 1983; izdevējs University of Alberta, Edmonton, Canada).

Oslo Universitātes filozofijas profesors un vides eksperts Ā. Ness 1939. gadā nodibināja Oslo filozofijas skolu un 1958. gadā izveidoja filozofijas žurnālu Inquiry, kas mūsdienās ir izveidojies par visaptverošu filozofijas jomu starptautisku žurnālu. Viņš padziļināti studēja B. Spinozas darbus, budismu, Mahatmas Gandija nevardarbības ietekmi politikā. Ā. Ness ir plaši pazīstams kā viens no koncepcijas autoriem par visu organismu savstarpējo saistību un vienlīdzību dabā, cenšoties cilvēka vērtības un praksi pārorientēt, lai atspoguļotu šo savstarpējo saistību kā dziļās ekoloģijas pamatprincipu, kas neatdala cilvēku vai ko citu no dabas vides, tā pauž, ka pasaule nav izolētu objektu kopums, bet savstarpēji atkarīgu un mijiedarbības procesā esošu fenomenu tīkls. Ā. Ness, Bils Devalls (Bill Devall) un Džordžs Sešenss (George Sessions) ir postulējuši jaunu metafiziku, kur cilvēks ir dabā, nevis pār to. B. Kalikots, amerikāņu filozofijas un reliģijas studiju profesors, ir viens no pirmajiem jaunās nozares – vides filozofijas – aizsācējiem, kas darbojas komparatīvās vides filozofijas klimata pārmaiņu un vides ētikas jomā. B. Kalikots ir daudzu publikāciju autors un daudzu ar vides filozofijas un ētikas jomu saistītu monogrāfiju un žurnālu redaktors un redkolēģiju biedrs. Viņš 1990. gadā uzsāka vides filozofijas programmu daudzās ASV universitātēs. B. Kalikots ir Starptautiskās vides ētikas biedrības (The International Society of Environmental Ethics, kopš 1990. gada) prezidents, kā arī aktīvi darbojas Starptautiskajā vides filozofijas asociācijā un daudzās citās nozares organizācijās. Kopā ar filozofijas profesoru Robertu Frodmenu (Robert Frodeman) viņš rediģējis apjomīgo Vides ētikas un filozofijas enciklopēdiju (Encyclopedia of Environmental Ethics and Philosophy, 2008). Sahotra Sarkars (Sahotra Sarkar) ir filozofijas un integratīvās bioloģijas profesors Teksasas Universitātē (University of Texas) Ostinā, ASV. Savā pētniecības praksē ir veidojis sadarbību ar vairākām universitātēm un zinātniskiem institūtiem, arī ar Maksa Planka Zinātnes vēstures institūtu (Max-Planck-Institut für Wissenschaftsgeschichte) Vācijā, Makgila Universitāti (McGill University) Kanādā, Bostonas Universitāti (Boston University) ASV, sabiedrības veselības jomā – ar Džona Hopkinsa Universitāti (John Hopkins University). S. Sarkara pētniecības prioritārās intereses saistās ar dabas aizsardzības zinātni, bioloģijas filozofiju un vēsturi, formālo epistemoloģiju. Savos darbos “Vides filozofija: no teorijas uz praksi” (Environmental Philosophy: From Theory to Practice, 2011) un “Bioloģiskā daudzveidība un vides filozofija. Ievads” (Biodiversity and Environmental Philosophy: An Introduction, 2005) S. Sarkars sniedz visaptverošu priekšstatu par vides filozofiju, ietverot šajā jēdzienā vides domāšanas un politikas veidošanas principus, degradētās dabas atjaunošanas ekoloģiju, bioloģiskās daudzveidības aizsardzības nozīmi, vides taisnīgumu, ilgtspējību, lēmumu teoriju, ētisko priekšnoteikumu koncepcijas izmantošanu vides problēmu risinājumos, uzsverot dabas un kultūras vērtību, prāta un uzvedības dziļo mijiedarbību. Freja Metjūza (Freya Mathews) ir vides filozofijas profesore Latrobas Universitātē (Latrobe University) Austrālijā, vairāku grāmatu un daudzu zinātnisko rakstu autore, kas lielākoties ir veltīti ekoloģiskās metafizikas, panpsihisma un ekoloģiskās civilizācijas pētījumiem. Deivids Vuds (David C. Wood) ir filozofijas profesors Vanderbiltas Universitātē (Vanderbilt University) ASV, vairāku vides filozofijai veltītu monogrāfiju un zinātnisko rakstu autors, kurš pēta dabas un cilvēka attiecības, dabas kā dzīvības resursu avotu un dabas kā civilizācijas apdraudējuma (dabas katastrofas) risku, tehnoloģiju straujās attīstības un pielietojuma radītās spriedzes ietekmi, piesārņojuma, pārtikas ražošanas un patēriņa problēmas, globālās sasilšanas, kodolatkritumu un cita veida apdraudējumus. Pētījumu rezultātā D. Vuds ir secinājis, ka vārdam un valodai ir ierobežotākas iespējas izprast pasauli salīdzinājumā ar tām, ko dod mākslas sensuālā puse, veicinot viņa kā vides mākslinieka (environmental-, earth-, land- art) kreativitātes izpausmes dažādos mākslas projektos (Heliotrope, Chronopod un Wordscape).