Terminu “dekolonizācija” galvenokārt lieto, lai aprakstītu laikmetu no Otrā pasaules kara beigām līdz apmēram 1980. gadam, kad lielākā daļa pasaules koloniju Āfrikā, Āzijā un Okeānijā ieguva neatkarību no metropolēm. Process vēl nav beidzies, jo joprojām pastāv kolonizētas teritorijas, kuras var iegūt neatkarību. Pētnieku domas dalās, vai lielvalstu (piemēram, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība, PSRS) sabrukumu vienmēr var definēt kā dekolonizācijas procesu.

Pirms šī procesa pēc Otrā pasaules kara bija arī citi dekolonizācijas viļņi, it īpaši Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā 18. gs. un 19. gadsimtā. Francija, Spānija, Nīderlande, Portugāle un Lielbritānija šajā zemes puslodē zaudēja lielāko daļu savu koloniju. Vispazīstamākais šī procesa notikums bija britu Ziemeļamerikas kolonijas atdalīšanās no impērijas Neatkarības kara rezultātā (1776–1783). Šim procesam var pieskaitīt citus neatkarības karus visā Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Turpretī Kanādā, Jaunzēlandē, Austrālijā un daļēji Dienvidāfrikas Savienībā Britu Impērija lēnām, pakāpeniski piešķīra autonomiju, ierobežotu suverenitāti un visbeidzot neatkarību pārrunu ceļā un miera apstākļos. Visiem šiem piemēriem tomēr bija nozīmīga atšķirība ar dekolonizācijas procesu pēc Otrā pasaules kara.

Amerikas kolonijās nozīmīgākā loma dekolonizācijas procesā bija no metropoles ieceļojušajiem kolonistiem un viņu pēctečiem. Šie kolonisti apspieda un pat iznīcināja vietējos pamatiedzīvotājus un veidoja jaunās sabiedrības pēc metropoļu parauga. Neatkarību pēc būtības ieguva šīs sabiedrības. Haiti un Paragvaja bija vienīgie nozīmīgākie izņēmumi. Nelielas teritorijas kontinentā un uz salām turpināja pastāvēt koloniju statusā arī vēlāk. Britu Impērijā šo procesu pielīdzināja bērna pieaugšanai un vecāku atstāšanai (dumpīgā vai mierīgā noskaņojumā). No tā izrietēja plaši izmantotā koncepcija par “jaunām”, “nobriedušām” un “vecām” valstīm un to dzīvotspēju.

Nozīmīgs, bet dekolonizācijas kontekstā retāk aplūkots jautājums ir Osmaņu Impērijas, Austroungārijas un cariskās Krievijas Impērijas sabrukšana pēc Pirmā pasaules kara. Daži speciālisti uzskata, ka šīs teritorijas bija savienotas vienotā cietzemes teritorijā, bet koloniju definēšanai ir nepieciešams atstatums starp metropoli un kolonijām. Saskaņā ar šo definīciju minētās impērijas nesabrūk daudzās koloniālās daļās, bet izveidojas par jaunām valstīm un nācijām bijušās impērijas teritorijā. Pastāv arī uzskats, ka iespējams šo impēriju sabrukums viennozīmīgi nav klasificējams kā dekolonizācija, taču tiek uzsvērti līdzīgie elementi tam, kā klasiska impērija, piemēram, Britu Impērija, pārvaldīja, piemēram, Nigēriju un kā cariskā Krievija pārvaldīja Baltijas guberņas vai Osmaņa Impērija – Grieķiju.

Dekolonizācijas jēdziens pārsvarā tiek lietots, lai aprakstītu, kā teritorijas, kas kļuva par kolonijām “Cīņas par Āfriku” (angļu Scramble for Africa) procesa un kolonizācijas viļņa Āzijā laikā, kļuva par neatkarīgām valstīm pēc Otrā pasaules kara. Svarīgākais jautājums bija, vai iepriekšējās dekolonizācijas vilnis un t. s. kolonijas “nobriešana” attiecināma uz kolonijām, kur iedzīvotāju vairums nebija eiropiešu izceļotāji un viņu pēcteči. Pastāvēja vairāki cēloņi un iemesli, kāpēc Eiropas valstis kolonizēja šīs zemes, bet par attaisnojumu parasti kalpoja augstprātīga eiropiešu rases un kultūras pārākuma izcelšana. Ar šo apsvērumu saistīts pamatojums uzskatam par eiropiešu ticību mūžīgai aizjūras zemju kontrolei. Raksturīgi, ka kolonizētajās sabiedrībās vietējā elite par vienu no pirmajiem soļiem uzskatīja centienus pierādīt sasniegumus izglītībā un kultūrā, lai tuvinātos eiropiešiem un demonstrētu kolonijas “briedumu”. 

Dekolonizācijas sākums saistāms ar notikumiem lielākajā un nozīmīgākajā Eiropas valstu kolonijā Britu Indijā. Jau vairāk nekā simt gadu Eiropas valstis (galvenokārt Anglija, Francija un Portugāle) iespiedās Dienvidāzijas teritorijā, dibināja ostas pilsētas, ietekmēja vietējo politiku un sacentās viena ar otru. Britu Impērija 18. gs. otrajā pusē nepieļāva Francijas ietekmes nostiprināšanos un kļuva par ietekmīgāko Eiropas valsti Dienvidāzijā (nelielās Portugāles kolonijas gan turpināja pastāvēt pat pēc Indijas neatkarības iegūšanas). Sākotnēji Britu Impērija pielietoja netiešu pārvaldes metodi ar tirdzniecības kompānijas Britu Austrumindijas kompānijas (BAK – British East India Company) starpniecību. BAK slēdza līgumus ar vietējiem valdniekiem, tirgojās, guva peļņu un pat karoja, lai paplašinātu savu ietekmi. Būtībā BAK izturējās kā Indijas valdība. 1857. gadā notika indiešu karavīru dumpis. Par vienu no tā cēloņiem bieži tiek minēts fakts, ka notika pāreja uz jaunām lodēm, kurām par smērvielu izmantoja vēršu vai cūku taukus, kas bija nepieņemami (cūku tauki – musulmaņiem, vēršu tauki – hinduistiem). Nemieru izcelšanās cēlonis bija visaptveroša neapmierinātība ar britu pārvaldes sistēmu. Britu bruņotie spēki brutāli apspieda nemierus un pēc tam pārkārtoja visu teritoriju par oficiālu britu koloniju. Var uzskatīt, ka līdz ar kolonijas oficiālo dibināšanas brīdi sākās dekolonizācijas process. 

19. gs. otrajā pusē attīstījās divas atšķirīgas pieejas cīņai pret koloniālo varu (tās vēlāk redzamas gandrīz visās kolonijās arī vēlākajā laikposmā). Gopals Krišna Gokale (Gopal Krishna Gokhale) pārstāvēja vienu virzienu. Viņš bija augstākās kastas pārstāvis – bramins –, kurš bija ieguvis izglītību britu augstskolā. G. K. Gokale bija viens no Indijas Nacionālā kongresa (Indian National Congress) vadītājiem un aizstāvēja pakāpenisku darbību britu administratīvās sistēmas ietvaros kā labāko ceļu uz autonomiju un plašākām sociālajām tiesībām. Otru virzienu pārstāvēja politiķis, filozofs un rakstnieks Bāls Gangadārs Tilaks (Bal Gangadhar Tilak). Viņu neapmierināja G. K. Gokales mērenā pieeja. B. G. Tilaks vēlējās radikālākas pārmaiņas. Viņš vairākkārt tika apsūdzēts musināšanā, iestājās par hinduisma tradīciju kopšanu un attīstību, kā arī radikālākām politiskām prasībām. G. K. Gokale un B. G. Tilaks cīnījās par plašāku iedzīvotāju atbalstu (pārsvaru ieguva B. G. Tilaks) un atbildīgiem posteņiem pārvaldē (pārsvaru ieguva G. K. Gokale). Viņi kļuva par zināmiem arhetipiem dekolonizācijas vēsturē: viens, kas veicināja mērenāku un evolucionāru ceļu uz autonomiju, un otrs, kas izvirzīja prasību pēc neatkarības kā tiesības un saskatīja kolonizētajā sabiedrībā tikpat lielu kulturālu vērtību kā Eiropas kolonizatoros.

Indijas gadījumā, abus virzienus, G. K. Gokales un B. G. Tilaka, zināmā mērā apvienoja Mohandāsa Karamčandas Gandija (hindi मोहनदास करमचन्द गांधी, gudžaratu મોહનદાસ કરમચંદ ગાંધી, angļu Mohandas Karamchand Gandhi)) darbība. M. K. Gandijs bija pavadījis ilgu laiku Londonā, pabeidzis tieslietu studijas un kļuvis par advokātu. Viņš strādāja par advokātu Dienvidāfrikā, kur arī iesāka savu politisko karjeru. Atgriežoties Indijā, viņš reprezentēja visu, ko Britu Impērijas elite vēlējās redzēt vietējos pārstāvjos. Tomēr M. K. Gandijs demonstratīvi ignorēja asimilāciju eiropiešu kultūrā un pievērsās hinduisma tradīcijām. Viņš pārveidoja Indijas Nacionālo kongresu par masu kustību, kas nemitīgi un pārsvarā bez varmācības pieprasīja tiesības un neatkarību pamatiedzīvotājiem. 

20. gs. 30. gados Britu koloniālajā birojā saprata, ka, lai turpinātu Indijas pārvaldīšanu, kolonijā nepieciešamas pārmaiņas. 1935. gadā briti sadalīja Indijas koloniju, balstoties uz federālajiem principiem, un atļāva plašāku sabiedrības piedalīšanos vēlēšanās. Indijas Nacionālais kongress uzvarēja vēlēšanās un sāka pieprasīt pilnu autonomiju. Dienvidāzijas musulmaņi savukārt uztraucās par hinduistu pieaugošo spēku un sāka pieprasīt minoritātes tiesības un garantijas, draudot, ka, ja viņu prasības netiktu pieņemtas, rastos divu atsevišķu (musulmaņu un hinduistu) valstu atrisinājuma nepieciešamība. Otrā pasaules kara, japāņu īstenotās Birmas okupācijas un draudu Indijai apstākļos jautājums par neatkarību uz laiku tika atlikts. Musulmaņu lielākā politiskā organizācija – Musulmaņu līga –, atbalstīja britu kara centienus, un ap 2,5 miljoni indiešu karoja Sabiedrotā pusē. Tajā pašā laikā Indijas nacionālā armija, kas sastāvēja no radikāliem nacionālistiem un Japānas indiešu karagūstekņiem, noorganizēja ap 40 tūkstošiem karavīru, kuri cīnījās Japānas pusē pret britiem. Indijas Nacionālais kongress ar M. K. Gandiju priekšgalā izsludināja kampaņu “Pamet Indiju” (Quit India movement), kur viņi ideoloģiski piekrita karam pret Vāciju, bet atteicās atbalstīt britus līdz neatkarības piešķiršanai Indijai. Reaģējot uz šo kampaņu, britu vadība apcietināja gandrīz visus Indijas Nacionālā kongresa vadoņus, ieskaitot M. K. Gandiju. Daudzi netika atbrīvot līdz pat 06.1945.

Pēc kara beigām jaunā britu Leiboristu partijas valdība principiāli pieņēma lēmumu piešķirt Indijai neatkarību, taču vēl nepieņēma lēmumu, kad un kā to izdarīt. Indijas Nacionālais kongress un Musulmaņu līga sliecās piekrist kompromisam par jaunas federatīvas valsts izveidi, bet beigās abi spēki to tomēr noraidīja. Musulmaņu līga organizēja demonstrācijas, lai pierādītu tautas atbalstu, bet daudzviet, it īpaši Kalkutā izraisītajās nekārtībās un vardarbībā, gāja bojā gandrīz četri tūkstoši cilvēku. Britu misija lēma par milzu līdzekļu izdošanu situācijas nomierināšanai un 10 gadu pārejas periodam neatkarības piešķiršanai vai arī tūlītēju Indijas pamešanu un neatkarības piešķiršanu. Pēc neilgas vilcināšanās Britu premjerministrs Klements Atlijs (Clement Atlee) 20.02.1947. paziņoja, ka briti aizies no Indijas 1948. gadā. Būtībā tas nozīmēja, ka federatīvais risinājums nebija spēkā un britu Indijas kolonija kļuva par divām neatkarīgām valstīm – Indiju un Pakistānu. Neatkarības proklamēšanas diena tika noteikta 14.08.1947. Nemieri, kari, cilvēku pārvietošana un konflikts, kas no tā izrietēja, noteica Indijas, Pakistānas un visa reģiona vēsturi līdz pat mūsdienām, bet dekolonizācijas gaitai tas nozīmēja, ka briti un eiropieši kopumā bija gatavi piešķirt neatkarību kolonijām. Kolonijās veidojās masu kustības, kas pieņēma lēmumu par veidu, kā iegūt neatkarību, – sekojot Indijas piemēram vai bruņotas sacelšanās ceļā.

Pēc britu lēmuma atstāt Indiju, sekoja neatkarības piešķiršana citām kolonijām. 1948. gadā neatkarību ieguva Birma (tagadējā Mjanma), un Ceilona (tagadējā Šrilanka), 1949. gadā – Butāna.

Jau 1945. un 1946. gadā teritorijas, kas atradās Tautas Savienības mandāta statusā, kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) aizbildniecības teritorijām. Rezultātā, Otrajam pasaules karam beidzoties, neatkarīgas valsts statusu ieguva Transjordāna (tagadējā Jordānija) un Sīrija, ko pārvaldīja Francija. Palestīnā Britu koloniālais birojs nespēja atrisināt strīdu starp arābiem un ebrejiem un no risinājuma izvairījās, atstājot teritoriju bez oficiālās karoga pārņemšanas ceremonijas. Pēc īsas karadarbības Izraēla deklarēja sevi par neatkarīgu valsti. Palestīnas arābi turpināja apšaubīt šo lēmumu. 1951. gada mandāts Eritrejas pārvaldei tika atdots Etiopijai (Eritreja neatkarību izcīnīja 1993. gadā). 1951. gadā vairākas Eiropas valstis atstāja Lībiju, kas kļuva par neatkarīgu valsti. 1956. gadā neatkarīgas kļuva Sudāna, Tunisija un Maroka, 1958. gadā – Irāka, 1960. gadā – Somālija.

Šajā laikā, no Otrā pasaules kara beigām līdz 1960. gadam, liels skaits koloniju, teritoriju, protektorātu un aizbildniecības teritoriju ieguva starptautiski juridisku statusu – Ņūfaundlenda kļuva par provinci Kanādas sastāvā 1949. gadā, Filipīnas ieguva neatkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) 1946. gadā, Korejas pussala tika sadalīta divas valstīs 1948. gadā, Puertoriko (ASV valdījums kopš 1952. gada); Aļaska (1958. gadā) un Havaju salas (1959. gadā) kļuva par ASV pavalstīm. Vēl arvien neizlemts bija Franču koloniju liktenis Dienvidaustrumāzijā, Nīderlandes un Portugāles kolonijās, kā arī Āfrikas uz Dienvidiem no Sahāras liktenis.

Francijas pieredze ar dekolonizāciju bija līdzīga, bet ne identiska Lielbritānijas gadījumam. Būdama otra lielākā koloniālā lielvalsts, Francija pārvaldīja kolonijas visā pasaulē. Francija Otrā pasaules karā bija cietusi smagāk nekā Lielbritānija (kara laikā dažas kolonijas tika okupētas, īpaši Dienvidaustrumāzijā, daļa atradās Višī valdības (Régime de Vichy) kontrolē, bet citas – Šarla de Golla, Charles André Joseph Marie de Gaulle, neokupētās Francijas pakļautībā).

Tuvajos Austrumos Francija, līdzīgi Lielbritānijai, ātri atteicās no pārvaldes mandātiem, bet vēl aizvien tai palika kolonijas Āzijā un Āfrikā. Izšķirošā loma Francijas koloniju dekolonizācijas procesā bija Indoķīnai (tagadējā Vjetnama). Jau pirms Otrā pasaules kara Indoķīnas nacionālisti veidoja kustību autonomijas iegūšanai, un, kad Japāna okupēja Indoķīnu, kustība veidoja vienu no efektīvākajām bruņotajām pretestības kustībām pret Japānu. Pēc kara Indoķīnas nacionālisti cerēja uz starptautisku atzīšanu, bet to nesaņēma, kad Francija nolēma atjaunot koloniālo iekārtu (Vjetnamas dabas resursi tika uzskatīti par nozīmīgiem Francijas pēckara atjaunošanā). Vjetnamieši komunisti ar Ho Ši Minu (Ho Chi Minh) priekšgalā turpināja partizānu karu pret Francijas koloniālās varas atgriešanos visās Franču Indoķīnas kolonijās (arī Laosā un Kambodžā). Laosa (1949. gadā) un Kambodža (1953. gadā) pirmās izcīnīja neatkarību, bet lielākā franču uzmanība bija pievērsta Vjetnamai. 1954. gadā vjetnamiešu bruņotie spēki ielenca franču armiju un to sakāva pie Djenbjenpu. Francija bija spiesta parakstīt miera līgumu. Vjetnamas ziemeļu daļa tika nodota jaundibinātajai Vjetnamas Demokrātiskajai Republikai, dienvidu daļa pārgāja Vjetnamas imperatora varā, bet drīz pēc tam kļuva par Vjetnamas Republiku. Līdzīgi kā Indijas gadījumā, arī visu Dienvidaustrumāzijas turpmāko attīstību noteica kolonizācijas sekas, bet dekolonizācijas norisē Vjetnama radīja precedentu militārai uzvarai pār kolonizatoriem. Līdzīgs process notika arī Indonēzijā, kur Nīderlande bija spiesta piešķirt tai neatkarību 1949. gadā, un Alžīrijā, kur Francija ilgāk centās noturēt varu. Gandrīz visās portugāļu kolonijās neatkarības sasniegšanai tika izmantota bruņotā cīņa.

Āfrikas kolonijas uz dienvidiem no Sahāras tuksneša kļuva par pēdējo reģionu, kur dekolonizācija vēl nebija ieguvusi plašu ietekmi. Britu kolonija Zelta Krasts (Gold Coast) kļuva par pirmo, kas šajā procesā ieguva neatkarīgas Āfrikas valsts statusu. Kustība lielāku politisko tiesību sasniegšanai sākās pēc Otrā pasaules kara beigām. Tās priekšgalā atradās ASV universitātēs izglītotais jurists Kvame Nkruma (Kwame Nkrumah), kurš vadīja masu kustību un kurš pēc katrām vietējām vēlēšanām ieguva lielāku leģitimitāti vietējās pārvaldes iestādēs. Jau 1952. gadā K. Nkruma kļuva par Zelta Krasta koloniālās asamblejas un valdības vadītāju. 06.03.1957. viņš pasludināja Ganas (bijušā britu Zelta Krasta) neatkarību. Neatkarības vilnis bija sasniedzis arī Britu Āfriku un strauji turpinājās ar Nigērijas (1960. gadā), Tanganjikas, Sjerraleones, Britu Kamerūnas (1961. gadā), Ugandas (1962. gadā), Kenijas (1963. gadā), Ziemeļrodēzijas (tagadējā Zambija), Njasalendas (tagadējā Malavi), Gambijas (1964. gadā), Bečuanalendas (tagadējā Botsvana), Lesoto (1966. gadā), Maurīcijas un Svazilendas (1968. gadā) neatkarības pasludināšanu.

Francijas kolonijas Āfrikā ieguva neatkarību vēl straujāk nekā britu kolonijas. Pēc Otrās pasaules kara, jaundibinātā Francijas Ceturtā republika nolēma mainīt juridisko statusu kolonijām. Atšķirībā no Lielbritānijas, Francijas kolonijas jau iepriekš bija ievērojami integrētākas Francijas politiskajā sistēmā. Ceturtās republikas likumdošana paredzēja visas kolonijas kā daļu no plašākas Franču Savienības, iedzīvotājiem paredzēja Francijas pilsoņu tiesības nacionālajā parlamentā. 1958. gadā saistībā ar Alžīrijas kara neveiksmēm Š. de Golls atgriezās Francijas Republikas vadībā un nodibināja Piekto republiku. Franču Savienība ieguva nosaukumu Franču kopiena, kas aptvertu visas bijušās Francijas kolonijas. Katrai kolonijai tika dota iespēja izlemt par palikšanu kopienā, un visas, izņemot Gvineju, izlēma palikt Franču kopienā. Gvineja kļuva par pirmo Francijas koloniju dienvidos no Sahāras, kas kļuva par neatkarīgu valstu (02.10.1958.). Pēc dažiem gadiem ierosme politiskajām pārmaiņām nāca gan no Parīzes, gan no Āfrikas. Līdz 1960. gada beigām gandrīz visas kolonijas pasludināja neatkarību, sākot ar Kamerūnu (janvārī), Togo (aprīlī), Mali un Madagaskaru (jūnijā), Kotdivuāru, Dahomeju (tagadējā Benina), Augšvoltas (tagadējā Burkinafaso), Nigēru, Čadu, Gabonu, Kongo (Kongo Tautas Republika) un Ubangi-Šari (tagadējā Centrālāfrikas Republika; augustā), beidzot ar Mauritāniju un Senegālu (novembrī). 1960. gads tika nodēvēts par “brīnumu gadu” šajās zemēs. Visbeidzot arī Franču Somālija kļuva par neatkarīgu valsti – Džibutiju (1977. gadā).

Pēc tik straujām pārmaiņām Britu un Franču Āfrikā arī Belģija nolēma paātrināti piešķirt neatkarību savām kolonijām – Kongo 1960. gadā, Burundi un Ruandai 1962. gadā. Portugāle, kurā pie varas atradās autoritārs režīms, centās saglabāt savas kolonijas kā pagātnes varenības simbolu. Tomēr 1961. gadā tā zaudēja kolonijas Indijā. Pēc ilga kara 1968. gadā Bisavas Gvineja izcīnīja neatkarību. 1974. gadā apvērsumā tika gāzts režīms Portugālē un izveidota demokrātiska pārvaldes sistēma, kurai koloniālo īpašumu aizsargāšana vairs nebija prioritāte. Portugāle atzina Bisavas Gvinejas neatkarību 1974. gadā, Angolas, Mozambikas, Kaboverdes, Santome un Prinsipi, Austrumtimora (neatkarīgas valsts statusā atradās tikai astoņas dienas, līdz Indonēzija to okupēja) – 1975. gadā.

Visbeidzot 20. gs. 70. un 80. gados neatkarību vai plašāku autonomiju ieguva vairāki Klusā okeāna arhipelāgi, arābu emirāti u. c. karaļvalstis, Karību jūras salas un pēdējās Centrālas un Dienvidamerikas kolonijas.

Pēc Vjetnamas un Korejas sadalīšanas sociālistiskajā un kapitālistiskajā daļā dekolonizācijas jautājuma risināšanā Aukstā kara kontekstā iesaistījās ASV un PSRS. Tradicionālajiem Eiropas koloniālajiem spēkiem atkāpjoties no koloniālajiem projektiem, ASV un PSRS pārņēma ietekmi pasaules politikā, lai nostiprinātu savu pasaules pārvaldes modeli. Daudzviet militārās norises dekolonizācijas procesā netieši kļuva par militāru konfliktu starp lielvalstīm, piemēram, Angolā un Mozambikā. Dažkārt jauno valstu vadītāji centās gūt labumu no lielvaru sacensības, mainot lojalitāti. Nepievienošanās kustība bija principāls mēģinājums atteikties no Aukstā kara politikas un veicināt ciešākus sakarus starp abām lielvalstīm, tomēr tas reti bija realizējams.

Britu un franču bijušās kolonijas turpināja uzturēt ciešas saites ar veco koloniālo metropoli. Bieži jaunajai politiskajai un tiesiskajai sistēmai neatkarību ieguvušajās valstīs bija cieša radniecība ar veco pārvaldes sistēmu metropolē. Saimnieciskās saites bija vēl stiprākas – bieži eksporta un importa sakari, investīcijas un ekonomiskās priekšrocības turpinājās. Rezultātā bijušās koloniālās lielvaras turpināja iejaukties jauno valstu iekšpolitikā, lai nosargātu savas saimnieciskās intereses. Lai arī katra jaundibinātā valsts ir unikāla, ir iespējams saredzēt kopīgas tendences to attīstībā. Politiskā elite un neatkarības kustības vadītājs, kas aizveda koloniju uz neatkarību, gandrīz vienmēr kļuva par pirmo jaunās valsts vadītāju. Viņa vadītā masu kustība pārvērtās par masu politisko partiju, kas dominēja pirmajās vēlēšanas. Pēc tam šī partija bieži kļuva par vienīgo legālo partiju un valsts kļuva par vienpartijas sistēmu. Valsts vadītājs bieži saglabāja amatu uz daudziem gadiem. Iemeslu šīm nedemokrātiskajām tendencēm bija daudz – jaunās elites centieni nodrošināt savu ekonomisko un politisko statusu, arī pārliecība, ka šāda ierobežota demokrātija ir tiešākais ceļš uz ekonomisko pārticību. Gandrīz visas jaundibinātās valstis bija nabadzīgas; lielākās grūtības jaunajai valstij bija uzlabot sabiedrības sociālos un saimnieciskos apstākļus. Reformas norisinājās haotiski, pakāpeniski un nevienmērīgi. Pastāvēja atsevišķi veiksmes stāsti (galvenokārt Dievidaustrumāzijā), bet pārsvarā jauno valstu attīstība nebija sekmīga. Gadījumos, kad jaunā iekārta nu jau neatkarīgajās valstīs kļuva ievērojami labvēlīga vecajai metropolei (un jaunajai elitei), bijušās metropoles un jaunās valsts attiecības tika dēvētas par neokoloniālismu.

Kopš 20. gs. 90. gadiem, kad sabruka totalitārais režīms PSRS, daudzās Āfrikas valstīs norisinās jauns demokrātijas vilnis ar cerību, ka koloniālisms paliks pagātnē, tomēr joprojām nav skaidrs, cik ilgi koloniālais mantojums turpinās ietekmēt bijušo koloniju dzīvi.

Dekolonizācijas process ir svarīga un noteicoša tēma daudzos literāros darbos, mākslā un kino, bet bieži vien tas tiek lokalizēts katrā atsevišķā vietā vai laikā un netiek atspoguļots kā daļa no visaptveroša viļņa. Piemēram, gandrīz visās bijušās kolonijās dekolonizācijas process atspoguļots kā valsts neatkarības cīņa vai kustība. Valsts nozīmīgākās politiskās personas – no Džordža Vašingtona (George Washington) līdz M. K. Gandijam, Ho Ši Minam, K. Nkrumam un Patrisam Lumumbam (Patrice Emery Lumumba) – tiek attēloti kā valsts tēvi un varoņi, nevis kā daļa no pasaules dekolonizācijas procesa. Līdzīgs redzes loka trūkums ir arī metropoles literatūrā, mākslā un kinomākslā, kur šis process attēlots kā eposa beigas atsevišķā kolonijā, bieži ar melanholisku pieskaņu (īpaši Indijā un to kolonistu vidē, kuri palika uz dzīvi jaunizveidotajās valstīs, kā, piemēram, Kenijā), vai stāstīts par zaudēto slavu un spēku iekšpolitiskās debatēs, kur daži politiskie spēki žēlojās par zaudēto impēriju. Būtība dekolonizācijas literatūrā, mākslā un kinomākslā ar retiem izņēmumiem meklējama katrā valstī atsevišķi. 

Tomēr daži metropoļu rakstnieki, piemēram, Džordžs Orvels (George Orwell), īpaši viņa romāns “Birmas dienas” (Burmese Days, 1934) un esejas (“Šaujot ziloni”, Shooting an Elephant, 1936), kā arī franču filozofi Žans Pols Sartrs (Jean Paul Sartre) un Francs Fanons (Franz Omar Fanon) plaši aprakstījuši dekolonizācijas tēmu. Ārpus neatkarības cīņas motīva jaundibināto valstu literatūrā un kinomākslā atspoguļotas arī citas tēmas: jautājums par Rietumos izglītotās elites atrašanos starp Rietumu pasauli un vietējo kultūru, piemēram, Vaguja Gāli (Waguih Ghali) “Alus snūkera klubā” (Beer in the Snooker Club, 1964), par filozofisko cīņu rakstnieku un mākslinieku starpā par valodas lietošanu – vai nu metropoles, vai vietējo valodu, piemēram, kenijiešu rakstnieka un dramaturga Ngūgī va Tiongo (Ngũgĩ wa Thiong’o) izvēle pāriet no angļu uz kikuju valodu, un fantāzijas, kad rakstnieki un mākslinieki iztēlojas viņu Zemeslodes daļas attīstību, ja eiropiešu iekarojumi nebūtu notikuši, piemēram, futūrisma kustība Āfrikā, spēlfilma “Melnā pantera” (Black Panther, režisors Raiens Kūglers, Ryan Coogler, 2018).