Viens no 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma ražīgākajiem un populārākajiem vācu rakstniekiem, kurš galvenokārt pievērsās dramaturģijai un teātrim, sekmējot arī skatuves mākslas tradīciju nostiprināšanos mūsdienu Igaunijas galvaspilsētā Tallinā un visā Baltijas reģionā.

A. fon Kocebū sarakstījis vairāk nekā divsimt lugu, kuras izpelnījušās skatītāju un teātru ievērību ar intriģējošiem sižetiem, spraigām situācijām un konfliktiem, kā arī spilgtiem tēliem. Neraugoties uz to salīdzinoši pieticīgo literāro vērtību, A. fon Kocebū lugas ilgākā laika periodā bija vienas no visvairāk izrādītajām vācu teātros. Arī ar savu praktisko darbību Rēveles (Tallinas), Pēterburgas un Vīnes teātros rakstnieks sekmēja publikas interesi un izpratni par skatuves mākslu. Ar A. fon Kocebū iniciatīvu tika uzsākta un vēlāk sekmīgi turpināta profesionāla vācu teātra darbība Igaunijas teritorijā, un viņa darbi 19. gs. pirmajā pusē daudzkārt iekļauti arī Rīgas pilsētas teātra (Rigaer Stadttheater) repertuārā, vēlāk daļu no tiem tulkojot vai lokalizējot arī latviešu valodā.

A. fon Kocebū dzimis materiāli nodrošinātā ģimenē, kuras pārstāvji nodarbojušies gan ar tirdzniecību, gan kalpojuši ārlietu dienestā. Viņa tēvs mira tikai dažus mēnešus pēc dēla dzimšanas. A. fon Kocebū mācījās 1712. gadā dibinātajā Vilhelma Ernsta ģimnāzijā (Wilhelm-Ernst-Gymnasium) Veimārā, ko beidza 1777. gadā, pēc tam studēja tiesību zinātnes Jēnas Universitātē (Universität Jena), kas tika pabeigtas 1780. gadā. Daļu studiju perioda A. fon Kocebū pavadīja Duisburgā (jeb Dīsburgā), aktīvi iesaistoties vietējā amatieru teātra darbā. Pēc studiju noslēguma viņš strādāja par advokātu Veimārā, bet 1781. gadā, pateicoties personiskajiem kontaktiem Krievijas cara galmā, ieguva ģenerālgubernatora sekretāra amatu Pēterburgā un, atbilstoši šī laika praksei, tika iecelts dižciltīgo kārtā. Kopš 1783. gada A. fon Kocebū strādāja tiesu resorā Rēvelē, ar pārtraukumiem uzturoties Igaunijā turpmākajos trīs gadu desmitos. Vienlaikus liela viņa mūža daļa tika aizvadīta ceļojumos, kas plaši atspoguļoti arī rakstnieka autobiogrāfiskajos darbos, piemēram, “Atmiņas par ceļojumu no Vidzemes uz Romu un Neapoli” (Erinnerungen von einer Reise aus Liefland nach Rom und Neapel, 1805).

Pēc jurista diploma iegūšanas A. fon Kocebū mūža lielāko daļu pavadīja ārzemēs, aktīvi iesaistoties politikā. Mūža nogalē rakstnieks kļuva par politiska atentāta upuri. Kultūras vēsturē nozīmīgākais viņa veikums saistīts ar darbību rakstniecībā, lielāko uzmanību veltot dramaturģijai, kā arī rūpēm par tās iestudējumiem teātros. Ievērību, ko A. fon Kocebū izpelnījās sava laika sabiedrībā, apliecināja direktora amats Galma teātrī (Hoftheater) Vīnē no 1798. līdz 1800. gadam, kā arī vācu teātrī Pēterburgā 19. gs. sākumā. Daudzas A. fon Kocebū lugas uzvestas Veimāras Galma teātrī (Hoftheater) laikā, kad to vadīja Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe).

Īpaši produktīva bija A. fon Kocebū radošā darbība mūsdienu Igaunijas teritorijā. Ar viņa iniciatīvu šeit 1784. gadā tika izveidota vācu amatieru teātra trupa, Rēveles amatieru teātris (Revaler Liebhaber-Theater), kas 1809. gadā pārtapa profesionālā Rēveles vācu teātrī (Revaler Theater); 1812. un 1813. gadā A. fon Kocebū bija tā direktors. Aptuveni trīsdesmit gadu darbības laikā rakstnieks ievērojami sekmēja skatuves kultūras attīstību Igaunijā. Pēc viņa iniciatīvas Rēveles teātrī tika izrādīti daudzi populārās dramaturģijas darbi, rosinot plašu skatītāju slāņu interesi. A. fon Kocebū pauda arī savu pārliecību par teātra nozīmi Apgaismības laikmeta sabiedrības izglītošanā. Viņš aktīvi darbojies arī vācu presē.

A. fon Kocebū dramaturģijas popularitātes vilni lielā mērā aizsāka 1788. gadā sarakstītā luga “Naids un nožēla” (Menschenhass und Reue), kam piemita drāmas un t. s. asarainās komēdijas iezīmes, tiecoties raisīt publikā līdzjūtību pret lugas varoņu likteņiem. Pirmizrādi šī luga piedzīvoja tieši Rēveles teātrī. Populārajās lugās “Indiāņi Anglijā” (Die Indianer in England, 1789) un “Saules jaunava” (Die Sonnenjungfrau, 1789), kuru darbība daļēji risināta eksotiskā vidē, skarti arī koloniālo attiecību jautājumi. Citi pazīstami A. fon Kocebū sacerējumi, daudzi no kuriem tika izrādīti arī Rēvelē un Rīgā, ir “Nelaimīgie” (Die Unglücklichen, 1798), “Jaunais gadsimts” (Das neue Jahrhundert, 1801), “Vācu mazpilsētnieki” (Die deutschen Kleinstädter, 1802), “Juku jukām” (Der Wirrwarr, 1803), “Aklā mīla” (Blinde Liebe, 1806). Lugā “Tēvišķās cerības” (Die väterliche Erwartung, 1788) notikumi risināti kādā Igaunijas muižā.

Rakstnieka darbi izpelnījās arī pazīstamu komponistu-viņa laikabiedru ievērību. Mūziku A. fon Kocebū lugām rakstījuši, piemēram, Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven), Antonio Saljēri (Antonio Salieri), Francis Šūberts (Franz Schubert).

A. fon Kocebū darbos tika skartas aktuālas sociālas tēmas un attēloti dažādi sabiedrības slāņi: gan aristokrātu aprindas, gan sociāli zemākās kārtas. Ievērojot šādu pieeju, atsevišķos Rēvelē tapušajos darbos rakstnieks ietvēra epizodes, kurās darbojās vietējie iedzīvotāji, kalpi vai zemnieki, viņu dialogiem risinoties igauņu valodā. A. fon Kocebū lugu iestudējumos tādējādi pirmo reizi uz skatuves tika runāts igauniski, ar to netieši sekmējot vēlāko igauņu teātra attīstību. Latvijas iedzīvotāji daudzus A. fon Kocebū darbus sākotnēji iepazina Rīgas Pilsētas teātra iestudējumos vācu valodā, bet vēlāk arī tulkojumos un lokalizējumos. Viens no populārākajiem rakstnieka darbiem Latvijā bija luga “Vientiesis gadatirgū” (Der Gimpel auf der Messe, 1805), kuru 19. gs. gleznotājs un literāts Johans Heinrihs Baumanis (Johann Heinrich Baumann) latviešu valodā lokalizēja ar nosaukumu “Lustīgais nerris uz tirgus plača” (1863). Šī versija tika izrādīta jau 1869. gadā, tādējādi A. fon Kocebū dramaturģijā balstīts darbs kļuva par pamatu vienam no pirmajiem uzvedumiem latviešu skatuves vēsturē. Savukārt luga “Vācu mazpilsētnieki” Rīgas Latviešu teātrī 1876. gadā tika izrādīta Lapas Mārtiņa lokalizējumā ar nosaukumu “Malēnieši”. 19. gs. nogalē latviski publicēti arī citu lugu tulkojumi, padarot A. fon Kocebū par vienu no zināmākajiem šī posma autoriem, kurš ietekmēja gan latviešu agrīnās dramaturģijas, gan aktierspēles attīstību.