Viens no senākajiem un nozīmīgākajiem vācu stacionārajiem teātriem Baltijā, kura repertuārā bijusi gan literāri augstvērtīga, gan populāra dramaturģija, nostiprinot teātra kultūru Igaunijā un iezīmējot Rēveli kā starptautiski nozīmīgu kultūras centru. Teātrī darbojās gan dramatiskā, gan muzikālā trupa, un tajā tika iestudētas un izrādītas gan lugas, gan operas un operetes.

Pastāvīga vācu teātra darbība Rēvelē (Tallinā) tika uzsākta 18. gs. beigās, 1784. gadā nodibinot Rēveles amatieru teātri (Revaler Liebhaber-Theater), kuru vadīja rakstnieks Augusts fon Kocebū (August Friedrich Ferdinand von Kotzebue). Teātra atklāšana notika 8. decembrī, izrādot A. fon Kocebū un Gotholda Efraima Lesinga (Gotthold Ephraim Lessing) lugas. A. fon Kocebū, kurš ar teātri bija aizrāvies, jau dzīvodams Vācijā, pēc ierašanās Igaunijā iedvesmoja vietējos skatuves mākslas entuziastus un spēja piesaistīt publiku, izrādēm izvēloties veikli uzrakstītas lugas ar vienkāršiem, labi saprotamiem konfliktiem, to vidū daudzus savus literāros darbos, kurus viņš turpināja sacerēt, Rēvelē periodiski uzturēdamies līdz 1813. gadam.

Sākotnēji izrādēs sieviešu lomas bija iedalītas Doma skolas (Domschule) zēniem, jo Rēveles sabiedrība nebija gatava pieņemt labāko aprindu dāmu līdzdalību uzvedumos; tomēr situācija visai drīz mainījās, uzvedumos iesaistoties abu dzimumu pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem. 23.01.1785. tika apstiprināti Rēveles teātra biedrības statūti, un rudenī uzsākta regulāra sezona. Teātra veidotāju vidū bija daudzi brīvmūrnieku ložas pārstāvji. Par vienu no populārākajiem autoriem kļuva Augusts Vilhelms Iflands (August Wilhelm Iffland). Ņemot vērā amatieru statusu, sākotnēji izrādes varēja notikt tikai reizi vai divas mēnesī, un teātra darbību īslaicīgi apdraudēja arī mēģinājumi pilsētā pastāvīgi nodarbināt ceļojošu franču aktieru trupu. Pēc A. fon Kocebū aizbraukšanas Rēveles vācu teātra aktivitātes uz laiku mazinājās.

Jauns nozīmīgs posms skatuves mākslas attīstībā iestājās ar pastāvīgas vācu teātra ēkas pabeigšanu Rēvelē 1809. gadā; šajā namā, kur mūsdienās darbojas Tallinas Leļļu teātris, vācu teātra trupa turpināja strādāt līdz 1902. gadam. Līdz ar savu telpu izbūvi Rēveles teātris (Revaler Theater) ieguva profesionāla teātra statusu. Tā atklāšanas izrāde notika 1. februārī, un viena no izrādītajām lugām bija A. fon Kocebū darbs. 1812. un 1813. gadā A. fon Kocebū bija Rēveles teātra direktors. Visu 19. gs., piesaistot aktierus no Vācijas, teātris skatītājiem nodrošināja vismaz trīs izrādes nedēļā. Pēc tam, kad 1820. gadā kolektīva vadību uzņēmās aktieris Frīdrihs Alberts Gebhards (Friedrich Albert Gebhard), kurš īpaši uzsvēra muzikālā teātra tradīciju nostiprināšanu, tas aktīvi pievērsās arī viesizrādēm citās Igaunijas pilsētās: Pērnavā un Tērbatā (Tartu).

Rēveles teātra vadītāji 19. gs. vidū bieži mainījās, un tā darbība stabilizējās, kad par direktoru kļuva Meiningenas teātrī Vācijā skatuves pieredzi guvušais Eduards Bērents (Eduard Ferdinand Berent). Viņš vadīja Rēveles vācu teātri no 1869. gada līdz 1896. gadam, kad tas sasniedza augstu profesionālu līmeni. Par teātra iespējām liecina tas, ka tika iestudētas arī vācu komponista, 19. gs. skatuves mākslas novatora Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) operas.

19. gs. beigās Rēveles vācu teātra darbība ieguva plašāku starptautisku raksturu. Tajā tika izrādīta laikmetīgā vācu un cittautu dramaturģija, piemēram, Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann), Hermaņa Zūdermaņa (Hermann Sudermann), kā arī Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) un Maksima Gorkija (Максим Горький) darbi. Te daudzkārt viesojās nozīmīgi skatuves mākslinieki, kuru pastāvīgā darba vieta bija teātri Vācijā un Austrijā, piemēram, Vīnes Burgteātra (Burgtheater) aktieri Ferdinands Zuske (Ferdinand Suske) un Ādolfs fon Zonnentāls (Adolph von Sonnenthal). Rēveles teātrī tika izrādīti arī Eiropas vadošo opernamu repertuāra izcilākie darbi, tajā skaitā Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart), Gaetāno Doniceti (Gaetano Donizetti), Džuzepes Verdi (Giuseppe Verdi), Šarla Guno (Charles Gounod) un citu komponistu operas.

1902. gadā teātra ēka cieta ugunsgrēkā, un tā darbība tika turpināta pagaidu jeb Interimteātrī (Interimstheater), kas savukārt tika izpostīts 1905. gada revolūcijā. Jauns nams vācu teātra vajadzībām tika uzcelts 1910. gadā; mūsdienās tajā darbojas Igaunijas Drāmas teātra (Eesti Draamateater) trupa. Vācu teātra darbība Tallinā turpinājās līdz 1939. gadam, kad tā tika pārtraukta, vācbaltiešiem atstājot Igauniju. No 1940. gada teātra trupa īslaicīgi turpināja un noslēdza savas aktivitātes Polijas pilsētā Lodzā.

Nozīmīgākā personība teātra izveides procesā bija A. fon Kocebū, ar kura iniciatīvu Rēvelē tika uzsāktas izrādes un izveidota pastāvīga amatieru trupa. Viena no talantīgākajām aktrisēm teātra darbības sākumā bija Margarēta fon Vistinghauzena (Margarete von Wistinghausen), kura īpašu ievērību izpelnījās, atveidojot lomas A. fon Kocebū darbu uzvedumos. 19. gs. otrajā un trešajā desmitgadē Rēveles teātra izrāžu sagatavošanā kā mūzikas pedagoģe piedalījās dziedātāja Ģertrūde Elizabete Māra (Gertrud Elisabeth Mara, dzimusi Šmēlinga, Schmeling), viena no starptautiski pazīstamākajām 18. gs. otrās puses skatuves māksliniecēm. 19. gs. vidū teātrī vairākkārt uzstājās populārais afroamerikāņu izcelsmes angļu aktieris Aira Oldridžs (Ira Frederick Aldridge), kurš šajā periodā viesojies arī vācu teātrī Rīgā. Nozīmīgākais teātra darbības periods saistās ar E. Bērenta vadības laiku, kad stabilitāti ieguva gan dramatiskā, gan muzikālā trupa un teātrī tika aicināti uzstāties izcili ārzemju mākslinieki.

Par Rēveles teātra ievērojamāko sasniegumu uzskatāma skatuves mākslas pamatu iedibināšana mūsdienu Igaunijas teritorijā. Teātrim bija daudzveidīgs repertuārs, tika nodrošināta izrāžu regularitāte un sasniegts profesionāli augstvērtīgs līmenis, ko 19. gs. otrajā pusē apliecināja, piemēram, Riharda Vāgnera operu, kā arī augstvērtīgu literāro darbu uzvedumi, savukārt 19. un 20. gs. mijā būtiska bija skatītāju iepazīstināšana ar laikmetīgās rakstniecības nozīmīgākajiem veikumiem.