Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) piektais federālais kanclers (1974–1982), vadīja trīs koalīcijas valdības (16.05.1974.–14.12.1976.; 16.12.1976.–04.11.1980.; 06.11.1980.–01.10.1982.)

Audzis luterāņu ģimenē, abi H. Šmita vecāki bija skolotāji Hamburgā. Mācījies Hamburgas Alfrēda Lihtvarka vārdā nosauktajā skolā (Lichtwarkschule).

Pēc skolas beigšanas 1937. gadā iesaukts darba dienestā, vēlāk – karadienestā, kara laikā kļuva par pretgaisa aizsardzības spēku leitnantu, piedalījās Ļeņingradas blokādē, vēlāk komandēja pretgaisa aizsardzības bateriju Rietumu frontē. 04.1945. nonāca britu karaspēka gūstā. Pretrunīga liecība ir par viņa simpatizēšanu nacionālsociālismam. Pēc atbrīvošanas no britu gūsta studēja Hamburgā ekonomiku un politoloģiju, 1949. gadā ieguva ekonomista diplomu. 1946. gadā iestājās Vācijas Sociāldemokrātiskajā partijā (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD). Partijas priekšsēdētāja vietnieks (1968–1984), bet atšķirībā no citiem VFR kancleriem – sociāldemokrātiem, nekad nekļuva par partijas priekšsēdi. Pēc VFR izveides, turpināja dienestu tās bruņotajos spēkos (Bundesvērā). Bundestāga deputāts (1953–1962; 1965–1987), sociāldemokrātu frakcijas vadītājs (1966–1969). Par VFR kancleru kļuva pēc skandalozās Villija Branta (Willy Brandt) atkāpšanās no kanclera amata, kad tika atklāta austrumvācu spiega darbība kanclera birojā. V. Branta valdībā H. Šmits ieņēma aizsardzības, ārlietu, ekonomikas un finanšu ministra posteņus.

Pārņemot VFR valdību, iekšpolitikā H. Šmita darbība saistījās lielākoties ar sociālo sfēru, bezdarba mazināšanu, valsts budžeta izdevumu samazināšanu, jo tobrīd pasaules ekonomika piedzīvoja recesiju. Ārpolitikā centās neiejaukties ārvalstu iekšējās lietās, distancēties no starptautiskiem konfliktiem, izvērsa attiecības ar Franciju un bija viens no pasaules ekonomikas foruma (G6, vēlāk G7, G8) dibinātājiem. Sava pēdējā kabineta laikā no 1980. gada iestājās par vidējās darbības rādiusa kodolraķešu izvietošanu Rietumeiropā, lai piespiestu Padomju Sociālistisko Republiku Savienību atbruņoties. 10.1981. kodolraķešu izvietošanas plāns VFR izsauca plašu sabiedrisku protestu.

Pēc aiziešanas no federālā kanclera amata izveidoja VFR populāro iknedēļas preses izdevumu Die Zeit, līdzdarbojās Eiropas Centrālās Bankas (Europäische Zentralbank/European Central Bank) izveidē Frankfurtē pie Mainas, bija aktīvs pretinieks Turcijas kļūšanai par Eiropas Savienības dalībvalsti.

H. Šmits ir visgarāko mūžu nodzīvojošais vācu kanclers un pieskaitāms pie visilgāk dzīvojošajiem bijušajiem valstu vadītājiem mūsdienu pasaulē. Bija ļoti kaislīgs mentola cigarešu smēķētājs; viņa kaitīgo paradumu piecieta pat televīzijas tiešraidēs.

H. Šmits bija muzikāli apdāvināts, spēlēja klavieres un savā izpildījumā ierakstījis vairākus vācu komponista Johana Sebastiāna Baha (Johann Sebastian Bach) un austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) skaņdarbus.

Pēctecis federālā kanclera amatā Helmuts Kols (Helmut Josef Michael Kohl).

H. Šmits bija vairāku universitāšu goda doktors. Otrā pasaules kara laikā, par piedalīšanos Ļeņingradas blokādē, apbalvots ar Dzelzs krusta (Eisernes Kreuz) ordeni. H. Šmita vārdā nosaukta Bundesvēra Universitāte Hamburgā (Helmut-Schmidt-Universität). Aktīvi darbojies publicistikā, izdevis daudzas, lielākoties politoloģiska satura grāmatas un brošūras.

Uzņemta dokumentālā filma drāma “Nāves spēle” (Todesspiel, režisors un scenārists Henrihs Brēlers, Heinrich Breloer, 1997, Vācija) par H. Šmita valdības laikā notikušo aviokompānijas Lufthansa lidmašīnas nolaupīšanu 1977. gadā; dokumentālā filma (5 DVD) “Helmuts Šmits – viņa gadsimts un dzīve” (Helmut Schmidt – Sein Jahrhundert, sein Leben, režisori H. Šmits, Tilo Kohs, Thilo Koch, Ištvāns Burijs, István Bury, 2011, Vācija).