20. gs. 80. gados sākās kritiskais reģionālisms kā teorētisks virziens arhitektūrā, kuru pamatoja Kenets Fremptons (Kenneth Frampton) rakstā “Kritiskā reģionālisma virzienā. Seši arhitektūras pretošanās punkti” (Towards a Critical Regionalism: Six Points of Resistance, publicēts Hela Fostera (Hal Foster) izdotajā rakstu krājumā The Anti-Aesthetic. Essays on Post-modern Culture, 1983), kā arī daudzos citos darbos. K. Fremptons kritisko reģionālismu padarīja par pretošanās stratēģiju 20. gs. beigu tehnokrātiskajai dehumanizācijai, uzsverot vietas, arhitektūras tektonikas un taktilās uztveres jēdzienus. K. Fremptons to saskatīja, piemēram, somu arhitekta Alvara Ālto (Hugo Alvar Henrik Aalto) projektētajā Sejnetsalo rātsnamā (Säynätsalo, 1952) un dāņa arhitekta Jerna Utzona (Jørn Oberg Utzon) projektētajā Bagsverdas baznīcā (Bagsvaerd, 1976). K. Fremptons norādīja, ka terminu radījuši arhitekts un teorētiķis Aleksandrs Tzons (Αλέξανδρος Τζώνης) un pētniece Liliana Lefevra (Liliane Lefaivre).

Lai arī jēdziens izveidots 20. gs. 80. gadu sākumā, reģionālā modernisma ideja, kas ir pamatā kritiskajam reģionālismam, radusies reizē ar modernismu. 19. gs. 90. gados vācu teorētiķis Rihards Štreiters (Richard Streiter) lietoja terminu “lietiskums” (Sachlichkeit), kas apzīmēja ēkas radīšanas reālos apstākļus, kā arī funkcionalitātes, komforta un veselības prasību izpildi. Rakstā “No Minhenes” (Aus München, publicēts Pan, 1896) R. Štreiters norādīja, ka jāņem vērā arī ēkas apkārtējā vide, vietējie celtniecības materiāli un reģiona vēsturiskās pazīmes. Līdzīgi Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 20. gs. pirmajos gados Frenks Loids Raits (Frank Lloyd Wright) eksperimentēja ar sava “prēriju stila” (Prairie Style) principiem, kuru raksturo zemas horizontālas līnijas, kam jāiekļaujas apkārtējā ainavā, un apzināta iekštelpu un apkārtējās vides sapludināšana. No 20. gs. 20. gadu sākuma līdz Otrajam pasaules karam, kad izveidojās funkcionālisma stils, gan ASV, gan Eiropā galvenās bija funkcionālisma formālās iespējas, kas šķita universāli lietojamas. Funkcionālisma izplatībai ASV nozīmīga bija 1932. gada izstāde “Modernā arhitektūra. Internacionāla izstāde” (Modern Architecture: International Exhibition) Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (Museum of Modern Art, MoMA), kas (arī tās katalogs) sniedza modernisma arhitektūras kanona paraugus un galvenos principus (vienkāršotas ģeometriskas formas un atteikšanās no jebkāda ornamenta). Eiropā funkcionālisma izplatībai nozīmīga bija 1930. gada Stokholmas izstāde (Stockholmsutställningen 1930), kurai par paraugu bija 1927. gada Vācu Verkbunda (Deutscher Werkbund) izstādei uzceltais Veisenhofas ciemats (Weißenhofsiedlung) Štutgartē, kura atsevišķu ēku projektēšanā piedalījās tādi pazīstami arhitekti kā Valters Gropiuss (Walter Gropius), Ludvigs Mīss van der Roe (Ludwig Mies van der Rohe) un citi. Diskusija par reģionālismu ASV atsākās 20. gs. 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā saistībā ar sociologa Lūisa Mamforda (Lewis Mumford) rakstiem. L. Mamfords veidoja regulāras slejas žurnālam The New Yorker ar kopējo nosaukumu “Siluets” (The Sky Line), un daudzas no tām bija veltītas arhitektūrai. 1947. gada slejā Status Quo viņš pretstatā “akadēmiskajiem amerikāņu modernistiem” aizstāvēja “vietējo humānā modernisma” formu, kuru nosauca par “Līča reģiona stilu” (Bay Region style – domāts Kalifornijas līcis). Diskusijā, kas izvērtās ap šo jēdzienu, tika pamatots gan internacionāls, gan reģionāls modernisms. Hārvels Heriss (Harwell Hamilton Harris) apvienoja abas tendences uzrunā “Reģionālisms un nacionālisms” (Regionalism and Nationalism, 1954), kas bija adresēta Amerikas Arhitektu institūtam (American Institute of Architects). H. Heriss piedāvāja “atbrīvojošu reģionālismu” (Regionalism of Liberation), kas reģionālo skatījumu papildina ar globālām zināšanām un kas ir pretstatā “ierobežojošam reģionālismam” (Regionalism of Restriction). Arī Eiropā 1949. gadā Starptautiskajā modernās arhitektūras VII kongresā (Congrès international d'architecture moderne, CIAM) Bergamo itāļu arhitektūras vēsturnieks un teorētiķis Bruno Dzevi (Bruno Zevi) nosodīja faktu, ka CIAM līdz šim dominējušas Lekorbizjē (Le Corbusier), V. Gropiusa un Zigfrīda Gidiona (Sigfried Giedion) racionālās modernisma vīzijas. Pretstatā tam B. Dzevi norādīja uz modernisma reģionālajām variācijām, ko pārstāv F. L. Raits un “Jaunais empīrisms” (New Empiricism). “Jaunais empīrisms” ir 1947. gadā britu teorētiķa Džeimsa Moda Ričardsa (James Maude Richards) radīts nosaukums skandināvu arhitektu darbiem, kuros funkcionālisma plānojuma idejas savienojas ar tradicionālu būvmateriālu izmantojumu. 1981. gadā A. Tzons un L. Lefevra atjaunoja debates par reģionālo modernismu un izveidoja terminu “kritiskais reģionālisms”. Rakstā “Reģionālisma jautājums” (Der Frage des Regionalismus), kura trešais līdzautors bija amerikāņu vēsturnieks Entonijs Elfonsins (Anthony Alfonsin), viņi, atsaucoties uz 1947. gada izaicinošo L. Mamforda rakstu Status Quo par reģionālu Kalifornijas modernisma formu, aktualizēja reģionālās arhitektūras ideju, lai kritizētu postmodernismu, kas virspusēji izmanto vēsturiskus motīvus. Otrajā rakstā “Režģis un taka. Iepazīstināšana ar Demētra Antonakaka un Sūzanas Antonakakas darbiem” (The Grid and the Pathway: An Introduction to the Work of Dimitris and Suzana Antonakakis, publicēts Architecture in Greece) A. Tzons un L. Lefevra, atsaucoties uz H. Herisa “atbrīvojošo reģionālismu”, nošķīra trīs reģionālisma tipus Grieķijā, pēdējo nodēvējot par “kritisko reģionālismu”. A. Tzons un L. Lefevra aplūkoja grieķu arhitektu Demētra Antonakaka (Δημήτρης Αντωνακάκης) un Sūzanas Antonakakas (Σουζάνα Αντωνακάκη) darbus – raksturīgs piemērs ir Benakē ielas daudzdzīvokļu māja Atēnās (Μπενάκη, Benaki, 1975) –, kā arī Dēmētriosa Pikiona (Δημήτριος Πικιώνης) projektēto parku un promenādi Filopapū kalnam Atēnās (Φιλοπάππου, 1957), atrodot tajos vietējā tradīcijā balstītu alternatīvu 70. gadu beigu funkcionālisma tipoloģijām, arhitektūru, kas ir kultūras objekts noteiktā sociālā kontekstā. D. Pikiona mēģinājumā lauzt arhitektūras abstraktās universālās normas A. Tzons un L. Lefevra saskatīja līdzību ar nīderlandiešu arhitekta Aldo van Eika (Aldo van Eyck) un Grupas 10 (Team 10) darbību, kas, izveidojusies CIAM IX kongresā (1953), iezīmēja atteikšanos no valdošajām modernisma pilsētplānošanas koncepcijām. Izstrādājot kritiskā reģionālisma koncepciju, K. Fremptons izmantoja ne tikai A. Tzona, L. Lefevras un E. Elfonsina idejas, bet arī savus iepriekšējos teorētiskos meklējumus. K. Fremptons bija viens no redaktoriem žurnālā Oppositions (1973–1984) un savu redaktora ievadrakstu “Lasot Heidegeru” (On Reading Heidegger, 1974) balstīja uz vācu filozofa Martina Heidegera (Martin Heidegger) eseju “Būvēt. Mājot. Domāt” (Bauen Wohnen Denken, 1951). K. Fremptons šajā rakstā apgalvoja, ka teorijā ierastie termini “telpa” (space) un “arhitektūra” jānomaina ar vietas (place) un būvmākslas (art of building, no vācu Baukunst) jēdzieniem, kuros ietverta ēku fiziskā konkrētība un materialitāte. Cits līdzīgs fenomenoloģijas un eksistenciālisma filozofisko ideju izmantojums tika aprakstīts norvēģu arhitekta Kristiana Norberga-Šulca (Christian Norberg-Schulz) grāmatā “Eksistence, telpa un arhitektūra” (Existence, Space and Architecture, 1971). K. Norberga-Šulca arhitektūras fenomenoloģija līdzīgi kritiskajam reģionālismam uzsver dažādos arhitektūras telpas uztveres aspektus un to saistību ar cilvēka “dzīvespasauli”. K. Fremptons uzskatīja, ka arhitektūra kā kritiska prakse var pastāvēt, tikai pieņemot arjergarda pozīciju (postmodernisms pretendēja uz avangarda lomu). Kritiskajā reģionālismā viņš ietvēra “vietas formas” (place-form), topogrāfijas, konteksta, klimata, gaismas, taktilās sajūtas un tektoniskās formas jēdzienus. Nozīmīgs kritiskajā reģionālismā ir K. Fremptona uzsvars uz arhitektūras taktilo un tektonisko aspektu. Arhitektūras taktilums nozīmē, ka tā nav tikai vizuāla vai semiotiska māksla. Arhitektūras tektonika izpaužas materiāla un smaguma attiecībās, kā arī ēkas iekšējās struktūras poētikā. Savu izpratni par arhitektūru K. Fremptons pretstatīja amerikāņu postmodernisma pārstāvja Roberta Venturi (Robert Charles Venturi) “dekorētā angāra” (decorated shed) principam, kas ēkas fasādi, pēc K. Fremptona domām, pielīdzina uzgleznotai teātra skatuves ainai. Darba “Modernā arhitektūra. Kritiska vēsture” ceturtajā, paplašinātajā izdevumā (Modern Architecture: A Critical History, 2007) K. Fremptons raksta, ka kritiskais reģionālisms norobežojas no modernisma utopisma un normatīvisma, tas uzsver ēkas struktūras saistību ar vietu un tās specifiku, tomēr šāda “reģionalitāte” ir balstīta arī pasaules kultūrā. K. Fremptona uzskatiem sekoja somu arhitekts un teorētiķis Juhani Pallasmā (Juhani Uolevi Pallasmaa). Kopš 20. gs. 60. gadiem strādājis kā pasniedzējs, muzeja direktors un izstāžu kurators, viņš respektēja somu arhitektūras tradīciju. Rakstā “Tradīcija un modernisms. Reģionālas arhitektūras iespējamība postmodernisma sabiedrībā” (Tradition and Modernity: The Feasibility of Regional Architecture in Post-Modern Society, publicēts Architectural Review, 1988) J. Pallasmā apraksta “otro modernismu”, kurš pretstatā utopiskajai, ideālistiskajai, pūristiskajai un demagoģiskajai “pirmā modernisma” kustībai ietver realistisku skatu uz kultūru, tas bieži izsaka smagumu un stabilitāti, materialitātes un zemes sajūtu. Turpmākajos darbos J. Pallasmā, ietekmējoties no fenomenoloģijas, bieži uzsver arhitektūras un cilvēka ķermeņa sajūtu saistību, apgalvojot, ka arhitektūra ir multisensora, nevis tikai vizuāla pieredze. Šādas reģionālas arhitektūras iezīmes J. Pallasmā saskatīja, piemēram, meksikāņu arhitekta Lūisa Baragana (Luis Ramiro Barragán Morfín) projektētajās privātmājās (sākot no 20. gs. 40. gadiem), ungāru arhitekta Imres Makoveca (Imre Makovecz) projektētajā Šarošpatakas kultūras centrā (1979–1982) un A. Ālto projektētajā Seijnetsalo rātsnamā.

Kritiskais reģionālisms pamato vietējo būvniecības tradīciju un materiālu izmantojumu un arhitektūras saistību ar apkārtējo ainavu un vēsturisko apbūvi, neatsakoties no jaunākajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem. Arhitektūras objekti, kuros saskatāma kritiskā reģionālisma ietekme, var būt ļoti atšķirīgi savā formā, taču tos raksturo pārdomāta attieksme pret kontekstu. Piemēram, tā sauktās Portu (Porto) arhitektūras skolas pārstāvja Eduardu Soutu de Mouras (Eduardo Elísio Machado Souto de Moura) projektētajā mājā Alkanenā, Torresnovasā (Casa em Alcanena, Torres Novas, 1987–1992), zemās, ģeometriski vienkāršās formas ļauj izpausties vietējiem materiāliem. Ēku telpas kārtojas ap bruģēto apaļo iekšējo pagalmu, un tās harmoniski iekļaujas apkārtējo vīna dārzu ainavā. Līdzīgi šveiciešu arhitekta Pētera Cumtora (Peter Zumthor) termālās pirts kompleksā Valsā (Therme in Vals, 1990–1996) gan ārējā apdarē, gan interjerā lietots vietējais materiāls gneiss. Indiešu arhitekta Radža Revela (Raj Rewal) projektētajā Nacionālās imunoloģijas institūtā Ņūdeli (National Institute of Imunology, New Deli, 1983–1990) izmantota iekšējo pagalmu sistēma ar ārējām galerijām, kuras nodrošina šajā reģionā nepieciešamo ēnu un rada ēkai raksturīgo arhitektūras formu. Skandināvijas arhitektūrā kritiskā reģionālisma ietekmi var redzēt, piemēram, norvēģa Sveres Fena (Sverre Olav Fehn) darbos. S. Fens arhitektūrā izmanto plaknes un platformas, kas nodrošina skatu uz apkārtējo dabu. Tā Norvēģijas Ledāju muzeju Fjarlandē (Norsk Bremuseum, Fjærland, 1991–2002) S. Fens veido kā zemu būvi ar uzsvērtām diagonālām kāpnēm, kas apmeklētājam ļauj nonākt uz jumta terases, no kuras paveras skats uz apkārtējiem kalniem.