Apgūstot arodizglītību, tiek iegūta teorētiskā un praktiskā sagatavotība, kas dod iespēju veikt vienkāršus uzdevumus noteiktā praktiskās darbības sfērā (piemēram, drēbnieka un friziera arods). Arodizglītības ieguves ilgums nepārsniedz trīs gadus. Arodizglītības programmu valsts noslēguma pārbaudījums ir kvalifikācijas eksāmens, kurā tiek pārbaudītas zināšanas, prasmes un profesionālās kompetences kvalifikācijas iegūšanai.

Pēc arodizglītības programmas apguves jaunietis var sākt darba gaitas, kā arī turpināt mācības, lai iegūtu vispārējo vidējo izglītību. Atestāts par arodizglītību nedod tiesības studēt augstākās izglītības iestādēs. Profesionālās kvalifikācijas dokuments dod tiesības pretendēt uz konkrētai profesijai un kvalifikācijai atbilstoša amata ieņemšanu vai attiecīgā sertifikāta saņemšanu darbam privātpraksē. Latvijas cietumos tiek piedāvātas vairākas arodizglītības programmas, kas tiek uzskatītas par resocializācijas procesa sastāvdaļu.

Arodizglītības programmas var īstenot valsts, pašvaldību un privātās profesionālās izglītības iestādes (profesionālās vidusskolas, tehnikumi, arī koledžas). Arodizglītībā tiek piedāvāti trīs programmu veidi: arodizglītība pēc pamatizglītības (mācību ilgums trīs gadi),  arodizglītība pēc pamatizglītības no 17 gadu vecuma (mācību ilgums viens gads) un arodizglītība pēc vispārējās vidējās izglītības (mācību ilgums viens gads).

Arodizglītībai Latvijas teritorijā ir sena vēsture. Aroda prasmēm sevišķa uzmanība pievērsta jau no 14. gs., kad viena vai vairāku radniecīgu amatu veicēji sāka organizēties cunftēs. Pastiprinoties ārējai tirdzniecībai, 15. gs. beigās notika strauja amatniecības attīstība. Šajā laikā Rīgā pastāvēja ap 100 cunfšu, no tām tikai trīs latviešu – alusnesēji, krāvēji un liģeri (Rīgā un Jelgavā). Sākot ar 16. gs., visās cunftēs bija obligāts viengadīgs zeļļa stāžs pirms meistara tiesību pieprasīšanas.

19. gs. pirmajā pusē Vidzemē un Kurzemē laukos darbojās dažas vācu muižnieku dibinātas zemkopības skolas, pilsētās – privātpersonu un sabiedrisko organizāciju atvērtas amatu skolas. 1808. gadā Karls Augusts Jakobi (Karl August Jakobi) Rīgā atvēra celtniecības un mākslas skolu tehniķu, būvmeistaru un ekonomistu sagatavošanai, kur mācības notika vakaros un svētdienās. 1817. gadā sāka darboties skola amatnieku bērniem un mācekļiem.

19. gs. otrā puse tiek uzskatīta par profesionālās izglītības sistēmas veidošanās laiku. Sociālo, ekonomisko, politisko un kultūras faktoru ietekmē strauji pieauga vajadzība pēc kvalificētiem speciālistiem, bet attiecīgu arodu apguves iestāžu nebija. Tika dibinātas tehniskās un profesionālās skolas, kurās mācīja amatu. Kurzemes guberņas vācbaltiešu luterāņu mācītājs un žurnālists Vilhelms Kristiāns Pantēnijs (Wilhelm Christian Pantenius) viens no pirmajiem ieteica dibināt arodskolas arī meitenēm, kur mācītu saimniekot.

Profesionālās izglītības attīstība lauku reģionos sākās ciešā saistībā ar muižu saimniecību attīstību. Par pirmo lauksaimniecības mācību iestādi Latvijā uzskata 1839. gadā atvērto vagaru skolu Kurzemes guberņā, Dirvandes muižā. Tajā pašā gadā Ķirbeles muižā atvēra kalpu skolu, 1842. gadā – Trikātas pļavkopības skolu.

Lai sagatavotu augstākās kvalifikācijas speciālistus Baltijas guberņu vajadzībām, Rīgā 1861. gadā cars Aleksandrs II apstiprināja nolikumu par Rīgas Politehnisko skolu (vēlāko Rīgas Politehnisko institūtu). 1862. gadā Rīgas Politehnikuma Padome publicēja pirmo mācību programmu un uzņemšanas noteikumus 1862./1863. mācību gadam. Skola tika veidota pēc Rietumeiropā esošo politehnisko skolu parauga. Interesi par vidējās kvalifikācijas darbinieku sagatavošanu izrādīja Literāri praktiskā pilsoņu apvienība Rīgā, kura apvienoja biedrus entuziastus, kas interesējās par pilsētas labiekārtošanu un uzturēja ciešus sakarus ar amatu zeļļiem un mācekļiem, kuru likteņi nebija saistīti ar cunftēm.

Rīgas Vācu amatnieku biedrības vadība jau 1866. gadā mēģināja sarīkot mācības. Tikai 1872. gadā, biedrības mācību kursiem apvienojoties ar Literāri praktiskās pilsoņu apvienības Luterskolu, 15. septembrī Rīgas Vācu amatnieku biedrības skola sāka pirmo mācību gadu. Radās mācību iestāde, kas 1926. gadā kļuva par Rīgas pilsētas amatnieku skolu – tehnikumu (kopš 1995. gada Rīgas Celtniecības koledža). Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā bija trīs sagatavošanas un četras speciālās klases, kur mācīja attiecīgajiem arodiem nepieciešamos priekšmetus. Amatnieku skolas galvenais uzdevums bija mudināt amatniekus apgūt tās zināšanas, kuras ir noderīgas dažādiem amatiem, paralēli piedāvājot apgūt arī zīmēšanu, akvareļa tehniku, grāmatvedību. Amatu prasme tika apgūta darbnīcās meistaru klātbūtnē. Sākotnēji skolā varēja apgūt atslēdznieka, galdnieka, mehāniķa, krāsotāja, būvmeistara un mūrnieka amatu.

19. gs. beigās,  pateicoties jaunlatviešu darbībai un saimnieciskās darbības attīstībai, pieauga sabiedrības interese par izglītību. Pedagogu un sabiedrisko darbinieku uzmanību piesaistīja arī profesionālā izglītība. Regulāri tika rīkotas skolotāju konferences, kur tika apspriesti aktuāli mācību un audzināšanas jautājumi. Skolotāji piedalījās praktiskajās nodarbībās, kurās izmēģināja jaunākās metodes, mācību līdzekļus un tamlīdzīgi. Atziņas par profesionālo izglītību un tās izvērtējumu atspoguļoja arī tā laika periodiskajos izdevumos, piemēram, “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā”, “Valdības Vēstnesī”, “Latvī”, “Jaunākajās Ziņās”.

20. gs. sākumā tika veikta atšķirīgo skolu un sākotnējās profesionālā izglītības sistēmas racionalizācija. Valdība pieņēma vairākus profesionālās izglītības turpmākai attīstībai būtiskus dokumentus ‒ normatīvos aktus, noteikumus, lai izveidotu ekonomikas un pedagoģijas prasībām atbilstošus skolu veidus, noteiktu vienotu plānu, mācību ilgumu, noteiktu vispārīgo kursu un praktisko kursu procentuālo sadalījumu. Tika panākta nozīmīga arodskolu audzēkņu sasniegumu līmeņa paaugstināšanās. Neskatoties uz pozitīvajām pārmaiņām, valdība turpināja samazināt finansējumu profesionālās izglītības skolām. 1918.–1940. gadā profesionālās izglītības attīstību Latvijā lielā mērā noteica Latvijas agrārpolitika un amatniecība. Par vēlamiem atzina tehnisko skolu divus tipus: zemāko (tirdzniecības skolas) un vidējo (komercskolas). Zemāko tehnisko skolu uzdevums bija paaugstināt amatniecības līmeni un sagatavot teorētiski un praktiski izglītotus audzēkņus dažādās arodu nozarēs. Pirmās valsts zemākās arodskolas dibināja ne tikai Rīgā, bet arī Cēsīs, Ventspilī, Jelgavā un Zvirgzdenē. Zemākās arodskolas gatavoja galdniekus, atslēdzniekus, kalējus u. c. specialitāšu amatniekus. Vidējās arodskolas jeb arodvidusskolas sniedza vidējo profesionālo izglītību un konkrētā amata veikšanai nepieciešamās zināšanas un prasmes. Vidējās arodskolas veidoja tehnikumi, komercskolas un skolotāju institūti. Piemēram, komercskolas gatavoja grāmatvežus, kantoristus, kooperāciju darbiniekus u. c. kalpotājus valsts un privātajiem finanšu un tirdzniecības uzņēmumiem, piemēram, bankām.

1919. gadā Izglītības ministrijā nodibināja Arodskolu nodaļu, lai sakārtotu ministrijas pakļautībā esošās arodskolas un arodkursus. 1923. gadā Izglītības ministrijā sāka strādāt Indriķis Zubāns, sākumā kā arodskolu nodaļas direktora biedrs, bet 1925.–1940. gadā un 1941.–1944. gadā par Izglītības ministrijas (vācu okupācijas laikā pašpārvaldes) Arodskolu nodaļas direktoru. I. Zubāna vadībā tika izveidots arodskolu tīkls un izstrādātas arodskolu mācību programmas.

Latvijā darbojās ievērojams skaits dažādu veidu arodizglītības iestāžu ‒ 1939. gadā (pirms padomju okupācijas) ‒ 126 arodskolas (lauksaimniecības skolas, jūrskolas, medicīnas skolas). 20. gs. sākumā pie arodskolām pieskaitīja arī dažādus aroda kursus. Šāda veida kursi bija domāti grāmatvežu, korespondentu, kooperatīvu u. c. saimniecisku uzņēmumu darbinieku sagatavošanai praktiskai dzīvei.

Īstenojot Kārļa Ulmaņa valdības politiku, agrārpolitikas ietekme īpaši bija jūtama pēc 1935. gada, kad lielākā daļa arodskolu bija ar lauksaimniecības specializāciju. Ministru kabinets 1940. gadā pieņēma likumu par Vispārējās arodizglītības veicināšanas fondu. Fonda uzdevums bija nodrošināt trūcīgiem un sekmīgiem audzēkņiem pabalstus arodskolu apmeklēšanai un to pabeigšanai.

1940. gada jūnijā Latvijas politiskās sistēmas izmaiņu rezultātā pakāpeniski tika pārveidota arī profesionālās izglītības sistēma, to pielāgojot Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) arodizglītības prasībām. Notika sākotnējās profesionālās izglītības sistēmas funkciju centralizācija. Ienākot padomju varai, arodskolas bija divgadīgas. 1941. gada Latvijā darbu sāka pirmās divas fabriku un rūpnīcu skolas Daugavpilī un Rēzeknē ar 1000 audzēkņiem. Skolās gatavoja speciālistus dzelzceļnieku profesijām. Tika atvērtas pirmās profesionāli tehniskās izglītības skolas. Skolas sāka uzņemt 14–16 gadu vecus jauniešus. Profesionāli tehnisko vidusskolu mērķis: dot iespēju audzēkņiem vienlaikus iegūt profesionālo un pilnu vidējo vispārējo izglītību.

1944./1945. mācību gadā darbojās 31 arodskola ar 3900 audzēkņiem. PSRS okupācijas laikā notika pilnīga izglītības sistēmas pārveide pēc padomju izglītības modeļa, plaši ieviešot tajā krievu valodu un likvidējot mazākumtautību skolas. Visās programmās obligāti bija jāiekļauj arī vidējās vispārējās izglītības saturs.

Arodpedagoģijas attīstību ietekmēja informācijas vakuums, atsvešinātība no nacionālās pedagoģiskās domas un pasaules pedagoģijas zinātnes sasniegumiem. Arodizglītības attīstībā būtiska nozīme bija PSRS Augstākās padomes 12.1958. lēmumam izveidot vienota tipa profesionāli tehniskās skolas ar mācību laiku no viena līdz trijiem gadiem, ar profesionālo vidējo izglītību no trijiem līdz četriem gadiem.

Lielu darbu 20. gs. 50.‒60. gados vajadzēja veikt, gatavojot darbiniekus arī citām republikām, kurās trūka attiecīgu speciālistu ‒ poligrāfijas un Rīgas mēbeļnieku arodskolas gatavoja speciālistus Kazahijai, Moldāvijai, Krievijai, Igaunijai. Arodizglītības pētniecība tika koncentrēta augstskolās un Izglītības ministrijas Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūtā.

Latvijas arodskolas bija vienas no labākajām PSRS. Liela vērība tika pievērsta arodskolas audzēkņu ārpusskolas audzināšanas darba organizēšanai. Profesionāli tehniskās skolas piedāvāja daudzveidīgas ārpusklases nodarbības. 1984. gadā Latvijā bija 83 profesionāli tehniskās skolas, kurās varēja apgūt vairāk nekā 200 dažādas specialitātes. 80. gadu beigās audzēkņu skaits profesionāli tehniskajās skolās sasniedza 30 000. Neatkarīgi no mācību sekmēm visus izdevumus arodskolēnu mācību nodrošināšanai sedza valsts. Audzēkņiem tika maksāta arī stipendija. Mācības tika organizētas klasēs, laboratorijās un rūpnīcās.

1984. gadā tika sākta Vispārizglītojošo un profesionālo skolu reforma. Līdz 1991. gadam profesionālās izglītības sistēma turpināja paplašināties, pieaugot profesionālās izglītības iestāžu un tur īstenoto programmu skaitam. 1990. gadā Latvijā bija 143 profesionālās pamatizglītības un  vidējās profesionālās izglītības iestādes, kurās mācījās vairāk nekā 67 000 audzēkņu. Par profesionālās izglītības apguves centru kļuva Rīga.

Līdz PSRS sabrukumam 1991. gada profesionālās izglītības sistēmas modelis tika veidots pēc PSRS izglītības sistēmas parauga. Tajā noteicošā loma bija valsts kontrolei pār izglītības procesu un padomju ideoloģijai atbilstoša profesionālās izglītības satura īstenošanai. Pēc 1991. gada, samazinoties arodskolu audzēkņu skaitam, vairākas arodskolas tiek likvidētas. Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas izglītības sistēmā īstenotas būtiskas strukturālas un saturiskas reformas, kas attiecināmas arī uz profesionālo izglītību. 1993. gadā tika atjaunota Amatniecības kameras darbība. Amatniecības kamera aktīvi līdzdarbojās profesionālās izglītības reformās, organizēja amatapmācību un piešķīra mācekļa, zeļļa un meistara kvalifikāciju.

Izglītības īstenojums ir noteikts Latvijas Izglītības likumā (1998). Izglītības likums ietver Augstskolu likumu (1995), Vispārējās izglītības likumu (1999) un Profesionālās izglītības likumu (1999).

Valstij pārejot no totalitārās sistēmas uz brīvā tirgus attiecībām, mainījās arī profesionālajai izglītībai izvirzītās prasības. Galvenais bija sagatavot darba tirgū konkurētspējīgus speciālistus, kas sākotnējās profesionālās izglītības sistēmā ieguvuši drošu pamatu, lai turpinātu profesionālo izaugsmi visa mūža garumā.

Samazinoties darba tirgus pieprasījumam un pasliktinoties demogrāfiskajiem rādītājiem, 1990.‒1999. gadā profesionālās izglītības iestāžu skaits samazinājās no 143 līdz 121. Notika izmaiņas arī profesionālās izglītības programmu tematisko jomu attiecībās: pieauga pakalpojumu jomas programmu īpatsvars, samazinājās ar lauksaimniecību saistīto izglītības programmu skaits.

Tika īstenotas būtiskas reformas: obligātās vidējās izglītības atcelšana, mācību sasniegumu vērtēšanas sistēmas reforma, izvēles mācību priekšmetu un jaunu mācību priekšmetu iekļaušana izglītības programmās, izglītības iespēju nodrošināšana valsts valodā.

2004. gadā, Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, radās iespējas iesaistīties dažādu Eiropas projektu īstenošanā. Latvija, īstenojot ES reģionālo politiku, izmantoja ES sniegto finanšu palīdzību ekonomiskajai un sociālajai attīstībai.

Profesionālās izglītības programmas saturu nosaka valsts profesionālās izglītības standarti un atbilstošās profesijas standarts. 2010. gadā Ministru kabinetā publicētas pamatnostādnes, kuras paredz 14 profesionālās izglītības kompetences centru izveidi (ieskaitot Rīgas Tehnisko koledžu). Profesionālās izglītības kompetences centriem paredz nodrošināt kompleksu materiāli tehnisko bāzi, kas sniegtu iespējas izglītojamajiem iegūt profesionālo kvalifikāciju attiecīgās nozares visās pamatprofesijās. Profesionālās izglītības kompetences centru funkcijās ietilpst arī metodiskās virsvadības un eksaminācijas centru funkcijas attiecīgajā reģionā. Šo centru materiāli tehnisko bāzi izmanto arī citu profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu mācību darbam ar jaunākajām tehnoloģijām, izmantojot atbilstošus darbagaldus un iekārtas, ko nav iespējams nodrošināt katrai izglītības iestādei, kā arī strādājošo kvalifikācijas celšanai un bezdarbnieku pārkvalifikācijai.

Līdz 2015. gadam Latvijā pakāpeniski tika īstenota profesionālās izglītības iestāžu optimizācijas programma. Grozījumi Profesionālās izglītības likumā (2015) paredz fundamentāli jaunu pieeju Latvijas profesionālajā izglītībā – darba vidē balstītas mācības, profesionālās izglītības iestāžu konventu izveidi, nozaru ekspertu padomju lomas stiprināšanu darba tirgus prasībām atbilstošas profesionālās izglītības veicināšanai, nozaru kvalifikācijas struktūras pilnveidi. Visi minētie pasākumi vērsti uz ciešāku izglītības un darba vides sasaisti un profesionālās kvalitātes pilnveidi.

Mazsalacas novada dome, Mazsalacas vidusskola un Ogres Valsts tehnikums kopš 2014. gada īsteno inovatīvu darba vidē balstītas izglītības projektu, piedāvājot Mazsalacas vidusskolēniem iespēju līdztekus vispārējai vidējai izglītībai apgūt mēbeļu galdnieka, viesmīlības pakalpojumu speciālista vai apģērbu modelētāja arodu. Projekta mērķis ir nodrošināt profesionālo izglītību tuvu dzīves vietai un sagatavot konkurētspējīgus speciālistus novada uzņēmumiem. Šāda veida izglītības modelis ir pirmais Latvijā un ir viens no risinājumiem, kā lauku reģionos saglabāt vidusskolas. Vispārizglītojošos mācību priekšmetus skolēni mācās Mazsalacas vidusskolā, bet profesionālos mācību priekšmetus apgūst Ogres Valsts tehnikumā. Praktiskās mācības nodrošina darba devēji Mazsalacas novadā. Prakses laikā audzēkņiem ir iespēja saņemt uzņēmuma stipendiju, kuras lielums ir atkarīgs no audzēkņa attieksmes pret darbu un darba kvalitātes.

Rīgas Valsts tehnikums organizē vasaras nometnes ar profesionālu ievirzi, lai jaunieši, kuri mācās koka izstrādājumu ražošanas tehniķa specialitātē, labāk iepazītu savu nākamo profesiju. Specialitāte nav populāra, un to galvenokārt apgūst jaunieši, kuri nav izturējuši konkursu citās specialitātēs. Šādas nometnes rada interesi par profesiju, uzlabo pedagogu un audzēkņu savstarpējās attiecības un ceļ jauniešu pašapziņu.

Padomju okupētās Latvijas laikos arodizglītības attīstības jautājumiem aktīvi pievērsās Profesionāli tehniskās izglītības Galvenās pārvaldes priekšnieks Jānis Brodelis. J. Brodeli var uzskatīt par pēckara gadu arodizglītības veidotāju Latvijā. Pēc 1990. gada nozīmīgu ieguldījumu arodizglītības attīstībā sniegusi Ilze Brante. I. Brante ilgus gadus bija Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības un vispārīgās izglītības departamenta direktora vietniece, kopš 2011. gada vada Ogres Valsts tehnikumu. I. Brante veicinājusi Vācijā īstenotās duālās sistēmas profesionālajā izglītībā labās prakses ieviešanu Latvijā, kā arī sekmējusi uzņēmumu un profesionālās izglītības iestāžu sadarbību.

Aktuālie pētījumi profesionālajā izglītībā Latvijā tiek publicēti Latvijas augstāko izglītības iestāžu izdotajos zinātniskajos rakstos, piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskajos rakstos “Humanitārās un sociālās zinātnes” un  Rīgas Celtniecības koledžas zinātniskajos rakstos “Augstākā profesionālā izglītība teorijā un praksē”.

Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā ir 21 profesionālās izglītības iestāde. Galvenie ministrijas īstenotie pasākumi ietver profesionālās izglītības iestāžu tīkla sakārtošanu, infrastruktūras modernizēšanu, pedagogu profesionālo kompetenču pilnveidi, karjeras atbalsta pasākumu īstenošanu, izglītības programmu kvalitātes paaugstināšanu, tajā skaitā īso, uz darba tirgus pieprasījumu orientēto profesionālās izglītības programmu īstenošanu un pakāpenisku pāreju uz modulārām programmām, kā arī prakšu kvalitātes uzlabošanu un inovatīvu pieeju nodrošināšanu, piemēram, darba vidē balstītas mācības. Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Profesionālās izglītības nacionālās trīspusējās sadarbības apakšpadomi atbild par profesiju standartu izstrādi.

Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadome izveidota, lai sekmētu Ministru kabineta, darba devēju un darbinieku (arodbiedrību) organizāciju sadarbību cilvēkresursu attīstības, izglītības un nodarbinātības valsts politikas un stratēģijas izstrādes un īstenošanas jomā. Apakšpadome ir Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes institucionālā sistēmas sastāvdaļa. Apakšpadome izvērtē priekšlikumus un sniedz ieteikumus valsts un citām institūcijām, piemēram, par izmaiņām profesionālās izglītības iestāžu, eksaminācijas centru un citu ar profesionālās izglītības īstenošanu saistītu tīklu struktūrā.

Valsts izglītības satura centrs ir izglītības un zinātnes ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kura īsteno izglītības politiku vispārējās, profesionālās un interešu izglītības satura pilnveidē un valsts valodas jomā. Centra galvenie darbības virzieni ir mācību un valsts pārbaudījumu satura izstrāde, kā arī eksāmenu organizēšana vispārējā un profesionālajā izglītībā; atbalsta pasākumu koordinēšana izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām un izglītojamo talantu attīstībai; interešu izglītības sistēmas un pedagogu profesionālās pilnveides koordinēšana; valsts valodas prasmes pārbaudes organizēšana.

Nozaru ekspertu padomes ir starpnozaru konsultatīvas institūcijas, kuru darbības mērķis ir sekmēt attiecīgo nozaru profesionālās izglītības efektivitātes un kvalitātes paaugstināšanu, veicinot valsts un pašvaldību, nozaru darba devēju un to apvienību, arodbiedrību un speciālistu sadarbību cilvēkresursu attīstības jautājumos un profesionālās izglītības atbilstību darba tirgus prasībām.

Latvijas Darba devēju konfederācijas darbības pamatprincipus nosaka Starptautiskās Darba organizācijas konvencija par trīspusējām konsultācijām, Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatnostādnes par sociālo partnerību un Eiropas Kopienu dibināšanas līgums. Viens no konfederācijas mērķiem ir sekmēt tādu tautsaimniecības, nodarbinātības, izglītības un sociālās politikas vidi, kas veicina uzņēmējdarbības veidošanos un attīstību. Latvijas Darba devēju konfederācija ir sociāli  ekonomisko sarunu partneris Saeimai, Ministru kabinetam un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai.  

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera aizstāv Latvijas uzņēmumu saimnieciskās intereses, kā arī realizē uzņēmējdarbību veicinošus projektus.

Nozaru asociāciju uzdevumos ietilpst aktīva piedalīšanās nozares attīstības koncepcijas un stratēģijas priekšlikumu izstrādāšanā, nozares speciālistu profesionālās sagatavošanas sistēmas veidošanā, nozares normatīvo aktu, tajā skaitā konkrēto nozaru konkursu noteikumu, sagatavošanā un pilnveidošanā.