Socioloģijas zinātne Latvijā veidojās 20. gs. 60. gados, taču par tās pirmsākumiem var uzlūkot sociālo ideju ģenēzi jau 19. gs. Ievērojamu ieguldījumu sociālās domas attīstībā devuši latviešu zinātnieki, kas izglītību bija ieguvuši ārzemēs un nereti arī docējuši ārzemju universitātēs, viņu vidū Kārlis Balodis. Plašu vērību guvusi viņa sniegtā ekonomiskās sistēmas analīze. Folklorists Pēteris Birkerts tiek uzskatīts par socioloģijas pamatlicēju Latvijā. Arī latviešu filozofi un publicisti devuši ievērojamu ieguldījumu sociālo jautājumu izpētē: Pēteris Zalīte pētījis agrārjautājumu, Pauls Jurevičs pievērsies nacionālām problēmām, Teodors Celms aplūkojis socioloģiju kā zinātni par sabiedrību, Miķelis Valters aicinājis latviešu pētniekus nodarboties ar dažādu sabiedrisko grupu izpēti. Sociālo ideju attīstībā un izplatīšanā liela nozīme bija periodiskajiem izdevumiem “Mājas Viesis”, “Baltijas Vēstnesis”, “Tēvija” un “Dienas Lapa”.

Tomēr tikai 1966. gadā Latvijas Valsts universitātē tika izveidota Filozofijas un socioloģijas nodaļa un sākta filozofu sagatavošana, vienlaicīgi piedāvājot studentiem specializēties arī socioloģijā. Liels izglītojošs ieguvums bija iespēja studēt pasaules filozofijas vēsturi, iepazīties ar filozofiskās un sociālās domas attīstību no pirmavotiem. Tai pašā laikā stingra prasība studentiem bija savus akadēmiskos darbus īstenot marksistiski‒ļeņiniskās ideoloģijas gultnē. 1967. gadā tika izveidota Filozofijas un konkrēto socioloģisko pētījumu metodikas katedra (1967‒1974), kas tika iekļauta Juridiskās un filozofijas (1967‒1970) un Vēstures un filozofijas fakultātē (1970‒1974). 1977. gadā Vēstures un filozofijas fakultātes paspārnē tika izveidota atsevišķa Lietišķās socioloģijas katedra, kura 1986. gadā tika pārveidota par Lietišķās socioloģijas un sociālpsiholoģijas katedru. Kopš 1990. gada Latvijas Universitātē gatavo studentus tieši socioloģijas specialitātē. 1966. gadā tika izveidotas arī Latvijā pirmās konkrēto socioloģisko pētījumu grupas: pie Filozofijas un socioloģijas nodaļas izveidotā grupa veica dažādu uzņēmumu lietišķo pētījumu pasūtījumus par organizāciju, darba socioloģijas tēmām. 1966. gadā arī Latvijas Radio tika izveidota sociologu grupa. Tās uzdevums bija radioklausītāju interešu izpēte. 1968. gadā izdota Tālivalža Vilciņa grāmata “Profesiju prestižs un profesijas izvēle mūsdienās”, kas uzskatāma par ievērojamu sniegumu socioloģijā. 2011. gadā Ilzes Koroļevas vadībā valsts pētniecības programmā “Nacionālā identitāte” tika veikta atkārtota aptauja, kas ļāva salīdzināt pirms 45 gadiem iegūtos datus ar mūsdienu rezultātiem. Pateicoties tam, ka T. Vilciņa pētījums tika veikts metodoloģiski augstā līmenī, šāds salīdzinošs pētījums bija iespējams. T. Vilciņš un Rita Kvelde uzskatāmi par padomju okupācijas laika ievērojamākajiem sociologiem.

70. un 80. gadi bija empīriskās socioloģijas straujas attīstības laiks. 1982. gadā Latvijas sociologi piedalījās pirmajā lielajā starptautiskajā projektā “Augstākās izglītības ietekme uz sociālistiskās sabiedrības sociālās struktūras atražošanu un attīstību”. Latvijas sociologi iesaistījās starptautiskā longitudionālā pētījumā “Jaunās paaudzes dzīves ceļi”. Pētījuma pirmajā fāzē projektā piedalījās 15 Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) reģioni. 1987. gadā tika īstenota pētījuma otrā fāze, bet 1992.‒1993. gadā – trešā fāze. Sociologu publikācijas galvenokārt balstījās uz empīriskiem pētījumiem. Kā izņēmumi minami Eduarda Ožiganova teorētiskais pētījums (1986) par Maksu Vēberu (Maximilian Carl Emil Weber) un Svetlanas Baņkovskas grāmata par enviromentālo socioloģiju (1991). Padomju laikā pamatā tika veikti empīriskie kvantitatīvie pētījumi. Kvalitatīvie pētījumi netika praktizēti, jo to teorētiskais pamatojums nebija savienojams ar marksistiski ļeņinisko ideoloģiju.  

Būtiskas pārmaiņas socioloģijā Latvijā sakās 90. gadu sākumā. Tika mainīta zinātnisko pētījumu finansēšanas kārtība un prioritātes. Padomju okupācijas laikā tika finansētas organizācijas, bet pēc reorganizācijas finansēja tikai projektus. Lielu pētījumu veikšana bija visai ierobežota. Līdzekļu trūkuma dēļ daudzi pētnieciskie centri tika likvidēti, taču vienlaikus attīstījās privātie pētnieciskie centri, kuri paralēli tirgzinības pētījumiem veica arī sabiedriskās domas aptaujas.

2000. gadā Latvijas Universitātē tika izveidota Sociālo zinātņu fakultāte, socioloģijas nodaļa ir viena no tās struktūrvienībām.

Mūsdienās pētījumi socioloģijā tiek veikti dažādos virzienos: jaunatnes un izglītības socioloģijā, inovāciju izpētē, etnosocioloģijā, sociālās struktūras un sociālo pārmaiņu izpētē, lauku un reģionālās attīstības socioloģijā, politikas socioloģijā, deviantas uzvedības izpētē un kriminoloģijā, zinātnes politikā, kopienu pētījumos, dzīves stila un kultūras socioloģijā, kā arī darba un migrācijas socioloģijā, diasporu pētījumos. Finanšu resursu trūkuma dēļ netiek attīstīti pētījumi socioloģijas teorijā un vēsturē, socioloģisko pētījumu metodoloģijā. Pastāv laba sabalansētība starp virzieniem, kuri izmanto kvalitatīvās un kvantitatīvās analīzes metodes, toties nav līdzsvarotas attiecības starp lietišķajiem un teorētiskajiem pētījumiem.

Lielākais akadēmiskās pētniecības centrs socioloģijā ir Filozofijas un socioloģijas institūts. Tā izpētes virzieni ir jaunatne, ģimene, bezdarbs, deviantā uzvedība, sociālā atstumtība, etniskās attiecības, sabiedrības integrācija, sociālās struktūras izmaiņas Latvijā, kā arī nacionālās mutvārdu vēstures pētījumi.

2004. gadā pie Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes izveidots Sociālo un politisko pētījumu institūts. Tā izpētes virzieni ir Latvija starptautiskajās attiecībās, demokrātija un minoritātes, reģionālā attīstība Latvijā, mediji, informācija un kultūra.

Pētniecības institūcijas izveidotas arī pie citām universitātēm. Daugavpils Universitātē tiek pētīta izglītības, ekonomikas un finanšu socioloģija. Latvijas Kultūras akadēmijā tiek pētīta kultūrvēsturiskā vide, tiek veikti latviešu teātra pētījumi un nemateriālās kultūras socioloģiskā izpēte. Latvijas Lauksaimniecības universitātē tiek veikti pētījumi lauku un reģionālajā politikā, tiek pētīta nodarbinātība laukos un sociālā iekļaušana. Liepājas Universitātē izpētes virzieni ir sociālā labklājība, tautas attīstība un dzīves kvalitāte, izglītības un kultūras sociālās problēmas.

Kā privāta akadēmisku pētījumu institūcija tika izveidots nodibinājums “Baltijas studiju centrs” (1991), kura izpētes virzieni ir lauku un reģionālā attīstība, ilgtspējīga lauksaimniecība, pārtikas ķēdes, inovācijas un zināšanu procesi, kolektīvs mārketings, lauku partnerības, publiskās politikas process un pārvaldība. 2000. gadā izveidots nodibinājums Baltijas Sociālo zinātņu institūts (Baltic Institute of Social Sciences), kura izpētes virzieni ir etnopolitika, darbaspēka, izglītības un veselības politika, migrācija, pilsoniskā sabiedrība, demokrātija, vērtības, diskursa analīze.

1989. gadā izveidota Latvijas sociologu asociācija. Tās mērķi ir Latvijas sociologu profesionālās izaugsmes veicināšana, socioloģijas profesionālās darbības kodeksa izveidošana, sabiedrības informēšana par pētījumu rezultātiem socioloģijas prestiža celšanai sabiedrībā.

Latvijas sociologi līdzdarbojušies atsevišķu numuru sagatavošanā Latvijas Universitātes Rakstos “Socioloģija” (Nr .701, 714, 769, 808.). Daudzas sociologu publikācijas atrodamas žurnālā Humanities and Social Sciences. Latvia. Savu žurnālu “Sociālo Zinātņu Vēstnesis” izdod Daugavpils Universitāte. Kopš 2004. gada Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūts izdod “Pārskatu par tautas attīstību”.

Daudzi sociologi profesionālo darbību sākuši padomju režīma laikā un turpina neatkarīgās Latvijas laikā: Aivars Tabuns īstenojis sociālo pārmaiņu, nacionālās identitātes, migrācijas un citus pētījumu projektus Latvijā. Tālis Tisenkopfs, starptautiski nozīmīgu projektu vadītājs un dalībnieks, savās publikācijās aplūkojis jautājumus par lauku un reģionālo attīstību, ilgtspējīgu attīstību, ekonomikas sociālo organizāciju, inovācijām, sociālo kapitālu, kopienu pētījumiem, pārtikas ķēdēm. Kultūras socioloģijas laukā darbojas Dagmāra Beitnere. Darba socioloģijai pievērsusies Līga Rasnača. Izcilu longitudinālās analīzes pieeju īstenojusi I. Koroļeva, atklājot vērtību transformāciju jauniešu vidū, salīdzinot padomju okupācijas laika un neatkarīgās Latvijas jauniešu vērtības. Pārsla Eglīte nodarbojusies ar brīvā laika socioloģisku izpēti. Maigas Krūzmētras uzmanības centrā bijuši lauku socioloģijas jautājumi. Vladimirs Meņšikovs pievērsies ekonomikas socioloģijai un reģionu attīstības izpētei. Ritma Rungule pētījusi jaunatnes, novecošanās, nabadzības problēmas. Vladislavs Volkovs iedziļinājies etnisko jautājumu izpētē. Brigita Zepa nodarbojusies ar etnopolitikas, nacionālās identitātes jautājumu izpēti, pievērsusies diskursa analīzes pielietošanai socioloģijā. Aijas Zobenas uzmanības centrā ir lauku socioloģija un reģionu sociālā attīstība.

Aktīvi darbojas jaunākās paaudzes sociologi. Vairāki no viņiem skāruši inovāciju un izglītības tēmas (Miķelis Grīviņš, Ginta Kronberga, Ilona Kunda, Matīss Neimanis, Sandra Šūmane). Kultūras un zinātnes socioloģijā darbojas Anda Ādamsone-Fiskoviča un Jānis Daugavietis. Darba socioloģijas tēmas pēta Viola Korpa, Mareks Niklass. Pārvaldības un sabiedrības pašorgnizēšanās jautājumiem pievērsušies Dina Bite, Līga Paula, Aleksejs Šņitņikovs, Anda Laķe. Ar politiku un varas attiecībām saistītas tēmas pēta Evija Kļave, Inese Šūpule, Inta Mieriņa, Jurijs Ņikišins. Sabiedrības drošību risku kontekstā pēta Anita Kalniņa. Anvars Zavackis attīsta noziedzīga nodarījuma recidīva prognozes metodiku. Baiba Bela devusi ieguldījumu biogrāfiskās metodes attīstīšanā Latvijā.