N. Krauklis bija viens no ievērojamākajiem perifērijas teātru aktieriem un režisoriem Latvijā 20. gs. pirmajā pusē. Pārliecinoši atveidoja varoņlomas un skarbus raksturus. Skatītāju un kritikas atzinību izpelnījās par lomām Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī un par lomām un režijām Jelgavas Latviešu teātrī.

N. Krauklis mācījās apriņķa skolā Jaunjelgavā. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar vecākiem nokļuva Baku, beidza Baku pilsētas skolu, mācījās teātra kursos.

Pēc teātra kursu beigšanas N. Krauklis piedalījās latviešu amatieru teātru izrādēs Baku un Rostovā pie Donas. Pēc atgriešanās Latvijā praktiskā darbā apguva un sistematizēja zināšanas par aktiera profesiju un režiju. N. Krauklis bija Daugavpils Latviešu dramatiskā teātra aktieris (1922–1926), aktieris Ceļojošajā teātrī (1927), darbojās Jelgavas teātrī (1926–1935), kur pievērsās arī režijai. 1935./1936. gada sezonā strādāja par aktieri un režisoru Latgales teātrī Rēzeknē, no 1936. gada – par aktieri un režisoru Rīgas Mazajā teātrī un par aktieri Dailes teātrī (1938–1945).

N. Kraukļa nozīmīgākie darbi saistīti ar Daugavpils Latviešu dramatisko teātri. Tie ietekmējuši šī teātra māksliniecisko attīstību. Kad teātra aktieru trupas pamatu galvenokārt veidoja teātra mīļotāji – amatieri, talantīga un profesionāli izglītota skatuves mākslinieka devums bija īpaši svarīgs. N. Krauklis iesaistījās režisores Otīlijas Mucenieces iestudējumos. Ar panākumiem spēlēja lomas latviešu dramaturgu lugu uzvedumos: Krīvu Ādolfa Alunāna darbā “Mūsu senči”, Viesturu Jāņa Akuratera lugā “Viesturs”, Pindaku Rūdolfs Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (visas 1922. gadā), Edvartu R. Blaumaņa lugā “Indrāni”, Pēteri Jundzi J. Akuratera lugā “Pieci vēji”, karali Radagaisu J. Akuratera “Raganā”, Mikus tēvu R. Blaumaņa “Pazudušajā dēlā” (visas 1923. gadā). Atveidotie skatuves darbi liecināja, ka N. Krauklim vienādi labi padevās gan izskatīgi, vīrišķīgi pievilcīgi varoņi, gan īpatnas, savdabīgas raksturlomas.

N. Kraukļa darbošanās Jelgavas Latviešu teātrī (1926–1935) tiek uzskatīta par viņa mākslinieciskā brieduma laiku. Skatītāju atzinību un labvēlīgus recenzentu vērtējumus guva aktiera atveidotās lomas latviešu autoru lugās, kā arī Rietumeiropas dramaturgu darbos: Dons Pedro Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Liela brēka, maza vilna” (Much ado about nothing; 1927), Indriķis Augusta Kicberga (August Kitzberg) “Nolādētās mājas” (Neetud talu) 1927), Volpone Bena Džonsona (Ben Jonson) “Lielākais blēdis Venecijā” (Volpone; 1928), Hovards Halams Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) “Sievietes vara” (Female power; 1928), Ferijs Emeriha (Imres) Kālmāna (Emmerich Kálmán) operetē “Čardaša karaliene” (Die Csárdásfürstin; uzvesta ar nosaukumu “Silva”; 1928), Kangars Raiņa “Uguns un nakts” (1928), Ģederts Ā. Alunāna “Kas tie tādi, kas dziedāja”, Miķelis Annas Brigaderes “Lielais loms”, Vecais pilskungs Augusta Deglava “Vecais pilskungs” (1929), Kareņins Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Anna Kareņina” (Анна Каренина; 1933). N. Kraukļa atveidotie raksturi Jelgavas Latviešu teātrī izcēlās ar dažādību, pārdomātu un mākslinieciski augstvērtīgu tēlojumu, aktieris bija iemantojis skatītāju simpātijas un izvirzījies par vienu no vislabākajiem teātra aktieriem.

Jelgavas Latviešu teātrī N. Krauklis pievērsās arī režijai, iestudēja psiholoģiski sarežģīto Jūdžina O`Nīla (Eugene Gladstone O`Neill) lugu “Zelts” (Gold), kurā atveidoja Bartleta lomu. Lomas traktējumā un iestudējuma koptēlā N. Krauklis meklēja loģisku un emocionālu attaisnojumu lugā attēlotajiem notikumiem un cilvēku rīcībai. N. Kraukļa režijā Jelgavas Latviešu teātrī tapuši arī vairāki labi novērtēti latviešu autoru darbi: A. Deglava “Vecais pilskungs” (1929), Elīnas Zālītes “Maldu Mildas sapņojums” (1931), Jūlija Pētersona “Pieklīdušais kaķēns” (1933), Jāņa Lejiņa “Bij` man vienas rozes dēļ” (1932). Šajos iestudējumos režisora uzmanības centrā bija latviskās vides un latviešu cilvēku atspoguļojums. Atzinīgi vērtēts N. Kraukļa veiktais Mārtiņa Zīverta lugas “Tīreļpurvs” iestudējums Rīgas Mazajā teātrī (1936) un viņa atveidotais Grants šajā uzvedumā.

Latviešu teātra vēsturē nozīmīgas ir N. Kraukļa mākslinieciski augstvērtīgi atveidotās lomas uz vairāku perifērijas teātru skatuvēm 20. gs. pirmajā pusē, īpaši viņa darbība Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī (1922–1926). Šī teātra attīstības sākumposmā profesionāli nenobriedušajā aktieru kolektīvā N. Kraukļa daudzpusīgais talants un darba spējas ļāva teātra režisoriem izvēlēties nopietnu un sarežģītu dramaturģisko materiālu. Ievērības cienīgi ir arī N. Kraukļa mēģinājumi režijas mākslā. Viņa iestudētā J. O`Nīla luga “Zelts” liecināja par režisora vēlmi iepazīstināt latviešu perifērijas teātru skatītājus ar Latvijā reti iestudētu izcilu dramaturgu darbiem.