Sākotnējā izcelsme no latīņu valodas classicus, kas apzīmēja sociāli augstākās seno romiešu aprindas, vēlāk ieguva metaforisko parauga, augstāka līmeņa jēgu dažādās eiropeiskās valodās – franču classique, angļu classic, vācu klassische –, kas savukārt kļuva par etimoloģisko pamatu mākslas stila nosaukumam. Mākslas vēsturē franču un angļu valodā 18. gs. otrās puses, 19. gs. sākuma klasicizējošo mākslu sauc par neoklasicismu, vācu mākslas vēstures terminoloģiskajā sfērā par neoklasicismu dēvē galvenokārt 20. gs. klasicizējošo mākslu.

Plašākā izpratnē klasicisms ir māksla, kas atdarina antīkās, t. i., seno grieķu (5., 4. gs.) un to sekotāju un kopētāju seno romiešu, mākslas paraugus, kas periodiski atkārtojās eiropeiskās kultūras attīstības kontekstā; šaurākā un tiešākā izpratnē – termins, kas apzīmē vienu šādu 17. gs. stilistisko strāvojumu un laikmetiski visaptverošo stilu eiropeiskās kultūras reģionos 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā. Klasicismam tipiska ir principiāli idealizējoša tēlveide, sekojot tai laikā zināmajiem antīkās mākslas darbiem, racionāli normatīvs un līdz ar to arī teorētiski pamatots radīšanas process, estētisku vērtību piešķiršana formas skaidrībai, kompozīcijas elementu saskaņotībai un līdzsvaram. Stilam specifiska ir apjomu modelējuma vienmērība un robežu noteiktība, glezniecībā centrālās perspektīvas lietojums telpisko attiecību atveidā, lokalizēts priekšmetiski noturīgs kolorīts un gluda faktūra, grafikā lineārs zīmējums. Tēlojuma tematikā priekšroka tika dota antropocentriskai figurālai mākslai, visbiežāk antīkās mitoloģijas, vēstures sižetiem, kā arī alegoriskiem tēliem. Portrets, sadzīves ainas, ainava, klusā daba tika vērtēti kā zemākas kategorijas žanri. Klasicisms izpaudās visos tālaika tēlotājas mākslas medijos: stāj- un dekoratīvajā tēlniecībā, stāj- un dekoratīvajā glezniecībā, grafikā. Biežāko eļļas tehniku glezniecībā citkārt centās papildināt ar mēģinājumiem pēc antīkiem paraugiem izmantot enkaustiku, tēlniecībā savu nozīmi zaudēja polihromā koktēlniecība, dominēja ahromatiska marmora veidojumi. Klasicisms pretendēja uz pārlaicīgas, universālas mākslas statusu, tāpēc tā sociālā un politiskā bāze vēsturiski variējās, tas varēja tikt saskaņots gan ar absolūtismu tā ziedu laikā, kad tas korelējās ar valstiskas disciplīnas prasījumu, gan ar augošās pilsonības vajadzībām un reformācijas radītās baznīcas racionālismu, gan ar apgaismotāju idejām un ar “apgaismoto” absolūtismu, gan ar franču revolucionāru vai amerikāņu neatkarības cīnītāju politiskajiem ideāliem, gan ar impērisko varu kultūrpolitiku.

17. gs. klasicisms veidojās ciešā saistībā ar baroku (barokālais klasicisms), un robežas starp abiem stiliem ne vienmēr ir skaidri nosakāmas. Itālijā jau ap 1600. gadu līdzās reālistiskajam barokam pastāvēja klasicizējošā Boloņas skolas māksla un vēlākam izteikti dinamiskam un gleznieciskam baroka paveidam paralēli turpināja attīstīties klasicizējošais novirziens, kura kulminācija bija Romā pastāvīgi strādājošo franču gleznotāju Nikolā Pusēna (Nicolas Poussin) un Kloda Lorēna (Claude Lorrain) devums. N. Pusēna mitoloģisku, literāru, reliģisku sižetu kompozīcijas un ideālās ainavas ar stafāžu bija racionāli konstruētas, ņemot vērā arī tēmām atbilstošu emocionālu toni (“Dzejnieka iedvesma”, L’Inspiration du poète, 1629–1630, “Gani Arkādijā”, Et in Arcadia ego, 1638–1639, “Ainava ar Orfeju un Eiridīki”, Paysage avec Orphée et Eurydice, ap 1650. gadu, visas Luvras muzejā Parīzē, Musée du Louvre). Analogas, bet liriskākas K. Lorēna ainavas, kuru vidū bija arī sacerētu ostu skati, atšķīrās ar gaismas un atmosfēras efektiem (“Sābas ķēniņienes kāpšana kuģī”, Port avec l’embarquement de la reine de Saba, 1648, Nacionālā galerija Londonā, The National Gallery, “Ainava ar bēgšanu uz Ēģipti”, Paysage avec la fuite en Égypte, 1666, Ermitāžas muzejs Sanktpēterburgā, Эрмитаж). Abu klasicistu iespaids uz vēlāko dažādu skolu Rietumeiropas glezniecību bija ievērojams. 17. gs. otrajā pusē, Luija XIV valdīšanas laikā, barokālais klasicisms bija dominējošais stils Francijā, kad mākslas dzīve bija pakļauta centrālajai valsts varai un nodibinātās karaliskās mākslas akadēmijas regulas noteica mākslas darbu veidošanu. Gleznotāja Šarla Lebrēna (Charles Le Brun) un tēlnieka Fransuā Žirardona (François Girardon) darinājumi ir raksturīgi šī franču absolūtisma mākslas paraugi. Tās ietekme atrodama holandiešu 17. gs. beigu glezniecībā Žerāra de Leresa (Gerard de Lairesse) darbos. Klasicisma kā eiropeiskā kultūrā dominējoša mākslas stila veidošanās sākums attiecināms uz 18. gs. vidu, kad Apgaismības ideju iespaidā mākslas pasaulē izvērtās noraidoša reakcija pret rokoko un vēlīno baroku kā neatbilstošiem saprāta un dabiskuma principiem. Kā optimāla paradigma tika izvēlēta seno grieķu un romiešu māksla, kuras zināmo pieminekļu rindu papildināja jaunatklājumi, t.sk. arheoloģiskie atradumi Herkulānumā un Pompejās. Agro teorētisko pamatojumu jaunajam klasicismam deva vācu mākslas vēsturnieks Johans Vinkelmanis (Johann Winckelmann), kas pastāvīgi dzīvoja Romā un pētīja antīko mākslu Itālijā. Jau 1755. gadā publicētā un ļoti ietekmīgā apcerējumā “Pārdomas par grieķu darbu atdarināšanu glezniecībā un tēlniecībā” (Gedanken über die Nachahmung der griechischen Werke in der Malerei und Bildhauerkunst) viņš postulēja šādu atdarināšanu kā pozitīvu alternatīvu un vēlāk, 1764. gadā, izdeva pirmo senatnes (galvenokārt seno grieķu) mākslas vēsturi. J. Vinkelmaņa sengrieķu tēlniecībā saskatītā “cēla vienkāršība un mierīgs diženums” kļuva par klasicistu tēlveides ideālo mērķi. 18. gs. gaitā un 19. gs. Romā pulcējās antīkās mākslas cienītāji, pētnieki un mākslinieki no dažādām Eiropas valstīm. To vidū izceļams J. Vinkelmaņa domubiedrs, vācu gleznotājs, agrīnais klasicists Antons Rafaels Mengss (Anton Raphael Mengs), kas gan savos darbos vēl saglabāja eklektiski savienotas baroka un renesanses stilu iezīmes, skots Gevins Hemiltons (Gavin Hamilton), kas Romā dzīvoja pastāvīgi un līdzās daudziem tipiskiem figurāliem klasicisma gleznojumiem bija nodarbināts ar arheoloģiskiem izrakumiem, šveiciete Angelika Kaufmane (Angelica Kauffman), kas gan kādu laiku darbojās arī Anglijā un piedāvāja agrīno, gleznieciski un sentimentāli ietonēto klasicismu. Romantizētā skatījumā antīkās arhitektūras pieminekļus dokumentēja oforta tehnikā Džovanni Batista Piranezi (Giovanni Battista Piranesi). Brieduma klasicismu Itālijā pārstāvēja pazīstamais tēlnieks Antonio Kanova (Antonio Canova), kas darināja graciozi jutekliskas (“Amors un Psīhe”, Amore e Psiche, 1787–1793, varianti Luvras muzejā un Ermitāžas muzejā) vai heroizēti spriegas mitoloģiskas kailfigūras, kā arī kapa pieminekļus. Roma bija pastāvīga darbavieta arī otram eiropeiski pazīstamam tēlniekam dānim Bertelam Torvaldsenam (Bertel Thorvaldsen), racionālāk risinātu mitoloģisku figūru, portretu un pieminekļu autoram (“Jasons”, Jason, 1803–1828, Torvaldsena muzejs Kopenhāgenā, Thorvaldsens Museum). Francijā jau 18. gs. 50. gados galma kultūrpolitikā sākās virzība uz klasicisma pusi; tā agrīno versiju, kas vēl nebija brīva no rokoko, veidoja figurālās kompozīcijās akadēmists Žozefs Maria Vjēns (Joseph-Marie Vien), bet portreta glezniecībā sentimentālistiskā interpretācijā – Elizabēte Vižē-Lebrēna (Élisabeth Vigée Le Brun). Radikālākais pavērsiens notika 18. gs. 80. gados, mākslas dzīves priekšplānā parādoties skarba, stilistiski konsekventa klasicisma veidotāja Žaka Luija Davida (Jacques-Louis David) glezniecībai (“Horāciju zvērests”, Le Serment des Horaces, 1784–1785, Luvras muzejs Parīzē). Šāds “revolucionārais klasicisms” turpinājās pirmajos revolūcijas gados (Ž. Davida “Marata nāve”, La Mort de Marat, 1793, Karaliskais Daiļo mākslu muzejs Briselē, Musées royaux des Beaux-Arts de Belgique), vēlāk gan tematiski un formveidē mainoties Napoleona Impērijas laikā. Ž. Davida daudzo skolnieku vidū izceļams gleznotājs un zīmētājs Žans Ogists Dominiks Engrs (Jean-Auguste-Dominique Ingres), kas klasicisma tradīciju uzturēja 19. gs. pirmajā pusē gan idealizētu tēlu figurālās kompozīcijās, gan portretos (“Lielā Odaliska”, La Grande Odalisque, 1814, “Nikolo Paganīni portrets”, Niccolo Paganini, 1819, abi Luvras muzejā Parīzē.). Tēlniecībā pāreju no rokoko uz klasicismu iezīmēja Ogistēna Pažū (Augustin Pajou) darbi; reālistisko portretu meistars Žans Antuāns Udons (Jean-Antoine Houdon) dažkārt pievērsās klasicismam (“Diāna medniece”, Diane chasseresse, 1777–1790, Luvras muzejs Parīzē). Vācu tēlniecībā vadošā attīstītā klasicisma skola izveidojās Berlīnē, tās līderis Johans Gotfrīds Šadovs (Johann Gottfried Schadow) stila idealizējošo stingrību spēja savienot ar tēlu individualizāciju un izteiksmju dabiskumu (“Princeses Luīze un Friderika”, Prinzessinen Luise und Friederike, 1795–1797, Vecā Nacionālā galerija Berlīnē, Alte Nationalgalerie).

J. Šadovu skolas vadītāja lomā nomainīja Kristiāns Daniels Rauhs (Christian Daniel Rauch), kas specifisko idealizācijas un reālisma savienojuma tradīciju saglabāja savos daudzos oficiālajos pieminekļos līdz par 19. gs. vidum (piemineklis Frīdriham II, 1851, Berlīne). Vācu divdimensiju mākslā oriģinālākais brieduma klasicisma meistars Asmuss Jakobs Karstens (Asmus Jacob Carstens) savu figurālo kompozīciju lakonismu reducēja līdz lielformāta lineāriem zīmējumiem, līdz t. s. kartonu stilam (“Nakts ar tās bērniem”, Die Nacht mit ihren Kindern, 1795, Valsts Mākslas krātuve Veimārā). Vēl izteiktāku lakonismu savos strikti lineāros, abstrahētām shēmām līdzīgos zīmējumos sasniedza vadošais angļu klasicisma tēlnieks un Eiropas mākslas pasaulē zināmais grafiķis Džons Fleksmans (John Flaxman), kas bija darinājis arī klasicisma apaļskulptūras, ciļnus, t. sk. arī Džošua Vedžvuda (Josiah Wedgwood) slavenajai keramikai. Zviedru klasicisma attīstības stadijas pārstāv vēl ar baroka tradīciju saistītais Johans Tobiass Sergels (Johan Tobias Sergel) un Bengts Erlands Fogelsbergs (Bengt Erland Fogelberg), kas vēlīnā klasicisma formās ietvēra gan sengrieķu, gan ziemeļu mitoloģijas tēlus. 19. gs. sākumā klasicisms bija pārņēmis visus tēlotājas mākslas aktivitātes centrus Eiropā, vienlaikus sakari ar Itāliju bija pastāvīgi, vairums ievērojamāko dažādu zemju klasicistu ilgstoši strādāja Romā, raksturīgu dažāda līmeņa un stilistiskas tīrības paraugu autori atrodami arī Austrijā (tēlnieks Francs Antons fon Cauners, Franz Anton von Zauner), Polijā (tēlnieks Jakubs Tatarkēvičs, Jakub Tatarkiewicz), Krievijā (gleznotāji Aleksandrs Ivanovs, Александр Андреевич Иванов; tēlnieks Ivans Martoss, Иван Петрович Мартос), virkne amerikāņu novēlota klasicisma tēlnieku un tēlnieču (Horeišo Grīnovs, Horatio Greenough; Hairams Pauerss, Hiram Powers; Herieta Hosmera, Harriet Hosmer) darbojās Romā un Florencē 19. gs. vidū. Latvijas mākslas vēsturē klasicisma stilistiskās virsotnes ir vairākas Karla Gotharda Grasa (Karl Gotthard Graβ) ideālās ainavas, Torvaldsena mācekļa Eduarda Šmita fon der Launica (Eduard Schmidt von der Launitz) agrā tēlniecība (“Merkurs”, 1819, Ermitāžas muzejs Sanktpēterburgā), Johana Lēberhta Eginka (Johann Leberecht Eggink) mitoloģiskā kompozīcija “Odisejs un Nausikaja”(Odsseus und Nausikaa, 1824, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Eiropeisko klasicismu ienesa Latīņamerikā ieceļojoši mākslinieki: Meksikā tēlnieki Manuels Tolsa (Manuel Tolsá) un Manuels Vilars (Manuel Vilar) no Spānijas, Brazīlijā t. s. franču misijas ietvaros tēlnieks Ogists Marī Tonē (Auguste-Marie Taunay), gleznotājs Žans Batists Debrē (Jean-Baptiste Debret) un citi. Stils izplatījās pirms un pēc neatkarības kariem, un to praktizēja arī lokālas izcelsmes mākslinieki (Pedro Patiņjo Ištolinke, Pedro Patiño Ixtolinque). Klasicisma attīstība bija cieši saistīta ar mākslas akadēmiju dibināšanu un darbību dažādās Eiropas un Amerikas valstīs, tā pamatprincipi un paraugi kļuva lielā mērā par mācību metodoloģisko pamatu 19. gs. akadēmiskai mākslai, no kuras pieaugošā konservatīvisma tiecās atbrīvoties novatori.

17. gs. barokālais klasicisms atšķīrās no specifiskā baroka ar mākslas darbu salīdzinoši tiešāku sekošanu antīkās mākslas paraugiem, lielāku kompozīcijas tektoniku un līdzsvarotību, relatīvo tēloto formu skaidrību un regularitāti, tēloto objektu redukciju, lielāku orientāciju uz stājmākslu un tās mērogiem. Principiālā tēlu idealizācija, attiekšanās no ikdienišķu reāliju atveidiem to atšķir no 17. gs. barokālā reālisma. Vienlaikus šī perioda klasicisms veidojies kontekstā ar baroku, un vispārējās laikmeta mākslas pazīmes – gleznieciskie un dinamiskie elementi, gaismēnu aktivitāte u. c. vieno šos stilistiskos strāvojumus. Baroka un rokoko tradīcija ietekmē arī agrīno 18. gs. otrās puses klasicismu, kas citkārt ietver sevī arī tolaik populāro sentimentālismu. Konsekventi stingrais stila paveids laikā ap 1800. gadu veidojās kā izteikts pretmets barokam un rokoko, bet tai pat laikā te pretrunīgi, te harmoniski koeeksistēja ar romantisma virzienu, kura estētikā būtiskais emocionālas izteiksmības princips arī sakņojas Apgaismības dabiskuma prioritātē. Klasicisms monumentalizēta un reprezentatīva ampīra (impērijas stila) formās 19. gs. sākumā kalpoja tālaika monarhijām. Klasicisma attīstība un attiecīgās izmaiņas nosakāmas atkarībā no tā reģionālās topogrāfijas un hronoloģijas. Modernizēta klasiskās tradīcijas atjaunošanā notika 20. gs., veidojoties neoklasicisma virzienam.

17. gs. klasicisms neietekmēja visu laikmeta mākslu, tā īpatsvars bija lielāks elitāru mākslas cienītāju vidē Itālijā, tas bija būtisks absolūtisma monarhijas kultūrpolitikas instruments Francijā un bija vairāk akceptēts pilsoniskajā sabiedrībā Nīderlandē. 18. gs. otrajā pusē, 19. gs. sākumā klasicisma tēlotājas mākslas ietekme bija daudz spēcīgāka, tā bija plašas klasicisma kultūras (arhitektūras, lietišķās mākslas, literatūras, mūzikas, modes) sastāvdaļa, kas Apgaismības, “apgaismotā” absolūtisma laikmetā dominēja valdošo aprindu un intelektuāļu dzīves formās, apmierināja to estētiskās vajadzības, bet izplatījās arī sociāli zemākos slāņos, bija estētiski pieņemams revolucionāriem un neatkarības cīnītājiem un attiecīgi modificētā veidolā izmantots 19. gs. sākuma valstiskās interesēs.

Klasicisms kā jebkurš lielais vēsturiskais stils mūsdienu skatījumā pieder eiropeiskās kultūras vēsturei, tā izcilākie pieminekļi kļuvuši par vērtīgu mantojumu, kas tiek saglabāts, sargāts un kopts. Atšķirībā no citiem pagātnes stiliem, klasicisma paraugi biežāk kļūst par ierosinājumiem aktuālās mākslas radīšanai.