Četras desmitgades ilgušās profesionālās darbības laikā parasti klasificēta kā smagā roka un smagā metāla grupa, tomēr tās dalībnieki vairāk akcentējuši saistību ar pankroku, sevi pozicionējot kā “rokenrola grupu”. Motörhead lielāko radošo un komerciālo panākumu laiks bija 20. gs. 70. beigās un 80. gadu sākumā.

Motörhead 1975. gadā Londonā nodibināja bijušais grupas Hawkwind basģitārists un dziedātājs Lemmijs (Lemmy, īstajā vārdā Ians Freizers Kilmisters, Ian Fraser Kilmister, turpmāk grupas vienīgais pastāvīgais dalībnieks), apvienojoties ar ģitāristu Leriju Volisu (Larry Wallis) un bundzinieku Lūkasu Foksu (Lucas Fox). Sākumā jaunā grupa saucās Bastard, bet pēc neilga laika tika pārdēvēta par Motörhead (angļu ‘motorgalva’, amfetamīna lietotāju apzīmējums narkomānu slengā) – tāpat kā pēdējā Lemmija sacerētā dziesma Hawkwind sastāvā (iekļauta arī Motörhead debijas albumā).

Vienīgais grupas oriģinālsastāva albums On Parole tika izdots (bez grupas akcepta) 1979. gadā – trīs gadus pēc ieskaņošanas, kad kopā ar Lemmiju jau darbojās citi mūziķi: bundzinieks Fils “Netīrais dzīvnieks” Teilors (Phil “Philthy Animal” Taylor, īstajā vārdā Filips Džons Teilors, Philip John Taylor) un ģitārists “Ašais” Edijs Klārks (“Fast” Eddie Clarke, īstajā vārdā Edvards Alans Klārks, Edward Allan Clarke). Šis sastāvs fanu starpā pazīstams kā “klasiskais trio” un jau tā pirmie albumi – Motörhead (1977. gads, no jauna ieskaņots On Parole repertuārs) un The Rolling Stones producenta Džimija Millera (Jimmy Miller) vadībā tapušie Overkill un Bomber (abi 1979. gadā) – demonstrēja spilgtu un individuālu stilistiku: ļoti ātra tempa dziesmas, kurās agrīnā rokenrola enerģija un smagā metāla rifi apvienoti ar pankroka agresiju un Lemmija sēcošās balss izkliegtiem tekstiem par karu, ļaunumu, nāvi, seksu, kāršu spēlēm, alkoholiskām un narkotiskām pārmērībām u. c. hedonisma izpausmēm, kas piemita arī grupas mūziķu dzīvesveidam. Minētie albumi līdz ar ļoti enerģisko un skaļo koncertpriekšnesumu grupai ļāva izvirzīties starp t. s. britu smagā metāla jaunā viļņa (New wave of British heavy metal) līderiem. Šo statusu nostiprināja Ace of Spades (1980. gads, tituldziesma ir viena no grupas pazīstamākajām kompozīcijām) un britu topa 1. pozīciju sasniegušais koncertieraksts No Sleep ‘til Hammersmith (1981), kas nereti ierindoti starp smagās rokmūzikas ievērojamākiem albumiem.

1982. gadā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) turnejas laikā muzikālu domstarpību dēļ no Motörhead aizgāja E. Klārks. Viņa vietā tika pieņemts bijušais Thin Lizzy ģitārists Braiens Robertsons (Brian Robertson, pilnā vārdā Braiens Deivids Robertsons, Brian David Robertson), kuram grupā iekļauties neizdevās – viņš to atstāja jau nākamajā gadā, pēc albuma Another Perfect Day iznākšanas. Arī turpmāk Motörhead piedzīvojusi vairākas dalībnieku maiņas, kas gan nav būtiski ietekmējušas tās stilu un skanējumu, kas nemainīgi balstījies Lemmija distorsētās basģitāras rifos un vokāla auros. Motörhead ilggadējākais sastāvs ar ģitāristu Filu Kempbelu (Phil Campbell, pilnā vārdā Filips Entonijs Kempbels, Philip Anthony Campbell) un agrāko grupas King Diamond bundzinieku Mikiju Dī (Mikkey Dee, īstajā vārdā Mikaels Kiriakoss Delaoglu, Micael Kiriakos Delaoglou) nostabilizējās 1992. gadā un darbojās līdz pat Lemmija nāvei četras dienas pēc 70. dzimšanas dienas 2015. gada beigās un dažas nedēļas pēc grupas pastāvēšanas četrdesmitgades koncertturnejas beigām. Pēdējais studijas albums Bad Magic (2015) iznāca dažus mēnešus pirms Lemmija nāves un tika novērtēts kā viens no Motörhead pārliecinošākiem darbiem ilgu gadu laikā.

Tālāk attīstot tādu protopankroka mūziķu kā The Stooges; MC5 un Ramones idejas, kas integrētas smagā roka kontekstā, Motörhead, iespējams, vairāk nekā jebkura cita savas paaudzes grupa iezīmējusi pankroka un smagās rokmūzikas žanrisko saistību. Tās mūzika būtiski veicinājusi spīdmetāla un īpaši trešmetāla rašanos 20. gs. 70. gadu nogalē un 80. gadu sākumā, kā arī sniegusi radošu ierosmi tādām grupām kā Anthrax; Megadeth; Slayer; Pantera; Sepultura; Twisted Sister; Guns N’Roses; Machine Head; King Diamond un citām. Ievērojama Motörhead ietekme sastopama arī Metallica mūzikā, īpaši pirmajos albumos; tās dalībnieks Larss Ulrihs (Lars Ulrich) intervijā žurnālam Rolling Stone atzinis, ka Lemmija piemērs sniedzis izšķirošu pamudinājumu viņa izvēlē kļūt par rokmūziķi.

Savukārt Lemmijs, pateicoties konsekventam rokenrola dzīvesveida iemiesojumam, neslēptām bohēmiskām pārmērībām, savdabīgai humora izjūtai, bieži paustai patērētājsabiedrības vērtību un mūzikas industrijas kritikai, kā arī kolorītam publiskajam veidolam vairāku paaudžu mūzikas cienītāju uztverē iemiesojis arhetipisku bezkompromisu rokmūziķa tēlu, kas nav nodalāms no viņa mūzikas.

Par Metallica dziesmas Whiplash interpretāciju Motörhead saņēmusi Grammy balvu kategorijā Labākais metāla izpildījums (Best Metal Performance, 1999); šajā kategorijā bijusi nominēta vēl trīs reizes.

Motörhead izlases albums No Remorse (1984) ierindots žurnāla Rolling Stone 100 visu laiku ievērojamāko metāla albumu saraksta (100 Greatest Metal Albums of All Time, 2017) septītajā pozīcijā. Grupai piešķirtas smagās rokmūzikas žurnālu Kerrang; Metal Hammer un Revolver godalgas dažādās kategorijās.

1916; Ace of Spades; Bomber; Deaf Forever; Don’t Let Daddy Kiss Me; Eat the Rich; Iron Fist; Killed by Death; Love Me Forever; Motörhead; No Class; Overkill

Motörhead (Chiswick, 1977); Overkill (Bronze, 1979); Bomber (Bronze, 1979); Ace of Spades (Bronze, 1980); No Sleep ‘till Hammersmith* (Bronze, 1981); Iron Fist (Bronze, 1982); Another Perfect Day (Bronze, 1983); Orgasmatron (GWR, 1986); Rock’n’Roll (GWR, 1987); Nö Sleep at All* (GWR, 1988); 1916 (Epic, 1991); March ör Die (Epic, 1992); Bastards (ZYX, 1993); Sacrifice (Steamhammer, 1995); Overnight Sensation (Steamhammer, 1996); Snake Bitte Love (Steamhammer, 1998); We Are Motörhead (Steamhammer, 2000); Hammered (Steamhammer, 2002); Inferno (Steamhammer, 2004); Kiss of Death (Steamhammer, 2006); Motörizer (Steamhammer, 2008); The Wörld Is Yours (EMI/UDR, 2010); Aftershock (UDR, 2013); Bad Magic (UDR, 2015); Clean Your Clock* (UDR, 2016)

* koncertieraksti