Berilijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Be un atrodas 2. perioda 2A. grupā (sārmzemju metāli). Berilija relatīvā atommasa ir 9,0122, un tā atoms sastāv no četriem protoniem, pieciem neitroniem un četriem elektroniem (elektronu konfigurācija [He]2s²). Standarta apstākļos tas ir visvieglākais sārmzemju (2A. grupas) metāls, kā arī otrs vieglākais metāls periodiskajā tabulā aiz litija. Berilijs ir tērauda pelēkā krāsā ar metāliem raksturīgu spīdumu, istabas temperatūrā salīdzinoši trausls. Tomēr berilijs gaisā ir stabils, jo tā virsma ir pārklāta ar plānu oksīda kārtiņu. Rūpnieciski beriliju iegūst, izdalot to no minerāliem (pārsvarā no berila).

Beriliju pirmo reizi 1798. gadā atklāja franču ķīmiķis Luijs Voklēns (Louis Nicolas Vauquelin), pētot berila un smaragda ķīmisko sastāvu. Taču minerāls berils un smaragds bija pazīstami un plaši tika izmantoti jau kopš Ptolemaju dinastijas Senajā Ēģiptē (aptuveni 3. gs. p. m. ē.). 1828. gadā beriliju pirmo reizi brīvā veidā izdalīja un ieguva vācu ķīmiķis Frīdrihs Vēlers (Friedrich Wöhler) un franču ķīmiķis Antuāns Bisī (Antoine Bussy), ar metālisku kāliju reducējot berilija hlorīdu. Šī elementa nosaukums ir atrodams vairāku valodu vārdu saknēs, tostarp latīņu beryllus, franču béry, sengrieķu βήρυλλος, bērullos u. c., taču tiek uzskatīts, ka elementa nosaukums varētu būt cēlies no sanskrita vārda वैडूर्य, vaidurya ar nozīmi 'baltie kvarca un berila kristāli’ un ir saistīts ar pilsētu Belūru Indijas dienvidos. Pēc atklāšanas līdz pat 20. gs. sākumam elementu mēdza saukt arī par glicīniju (simbols Gl vai G), atsaucoties uz berilija sāļu saldeno garšu (sengrieķu vārds γλυκύς, glukús ‘salds’).

Berilijs brīvā veidā dabā nav sastopams, bet pārsvarā atrodas dažādu savienojumu formā ar citiem elementiem minerālu sastāvā. Berilijs ir atrodams vairāk nekā 100 dažādu minerālu sastāvā, taču pazīstamākie un visvairāk beriliju saturošie minerāli ir bertrandīts (Be₄Si₂O₇(OH)₂), berils (Al₂Be₃Si₆O₁₈), hrizoberils (BeAl₂O₄) un fenakīts (Be₂SiO₄). Starp minerāla berila vērtīgākajiem paveidiem uzskatāmi beriliju saturošie dārgakmeņi: akvamarīns, smaragds, biksbīts jeb sarkanais berils un heliodors jeb zelta berils. Berilija koncentrācija Zemes garozā ir aptuveni robežās no divām līdz sešām miljonām daļām. Lielākās berilija minerālu raktuves atrodas Argentīnā, Indijā, Brazīlijā, Krievijā un Amerikas Savienotajās Valstīs.

Berilijam ir zināms tikai viens stabilais izotops – berilijs-9. Bez berilija-9 ir zināmi vēl citi 11 berilija radioizotopi (no berilija-5 līdz berilijam-16). Viens no stabilākajiem izotopiem ir kosmogēnais un radioaktīvais berilijs-10 ar pussabrukšanas periodu 1,4 miljons gadu (lēnām sadaloties par boru-10). Berilijam-8 pussabrukšanas periods ir aptuveni 8·10^-17 sekundes (radioaktīvās sabrukšanas ceļā emitējot diviem protoniem), bet visīsākais pussabrukšanas periods starp berilija izotopiem ir berilijam-13 (2,7·10^-21 sekundes, emitējot vienu neitronu) un berilijam-6 (5·10^-21 sekundes).

Berilijs ir divvērtīgs, termiski stabils, ciets metāls ar relatīvi lielu siltumvadītspēju un zemu blīvumu (1,85 g/cm³; dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 94. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 94th Edition) Viljama Heinsa (William Mickey Haynes) redakcijā). Tam piemīt viena no augstākajām kušanas temperatūrām (1287 ^oC) starp vieglajiem metāliem, savukārt berilija viršanas temperatūra ir 2468 ^oC (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 94. izdevuma”). Berilijam ir heksagonāla kristālrežģa struktūra, tam nepiemīt magnētiskās īpašības. Starp sārmzemju metāliem berilijam ir vismazākie atoma izmēri un augstākā elektronegativitātes vērība (1,57). Īpatnēji, ka berilijs neaiztur rentgenstarus, tie brīvi iziet cauri berilijam, netiekot absorbēti.

Berilijam ir vairākas līdzīgas īpašības ar alumīniju (diagonālā līdzība periodiskajā sistēmā), piemēram, līdzīgi atoma un jonu rādiusi, oksīda kārtiņas veidošanās, kas pasargā to no turpmākām reakcijām ar gaisa skābekli. Līdzīgi alumīnija īpašībām, berilijs arī šķīst neoksidējošās skābēs (HCl, atšķaidītā H₂SO₄), bet nešķīst slāpekļskābē (HNO₃), turklāt tas šķīst arī bāziskos šķīdumos (NaOH). Berilijam sadegot gaisā, veidojas berilija oksīds (BeO) un berilija nitrīds (Be₃N₂). Pārsvarā visiem berilija savienojumiem vienīgā oksidēšanās pakāpe ir +2, taču ir zināmi arī berilija savienojumi ar zemāku oksidēšanās pakāpi (+1). Starp tipiskākajām berilija reakcijām ietilpst reakcija ar skābekli, slāpekli un halogēniem, veidojoties attiecīgi berilija oksīdam, nitrīdam un halogenīdiem. Lai palielinātu materiālu elektrovadītspēju, termisko stabilitāti, izturību vai elastību, beriliju plaši lieto sakausējumos ar citiem metāliem – pārsvarā varu, bet arī niķeli un dzelzi. Berilijs un tā savienojumi ir ļoti indīgi, tie var izraisīt dažādas smagas slimības, piemēram, beriliozi, kas ir plaušu un elpceļu bojājumi, ieelpojot beriliju saturošus putekļus vai gāzes.

Salīdzinoši mazās atommasas un rentgenstaru caurlaidības dēļ beriliju pārsvarā mēdz lietot rentgenstaru iekārtās radiācijas iekārtu (lodziņu) ražošanā. Berilija viegluma un fizikālo īpašību dēļ to izmanto aviācijas materiālu, žiroskopu, akselerometru, datortehnikas un akustiskās tehnikas ražošanā. Berilija sakausējumi ļauj panākt īpaši augstu materiāla cietību, termisko stabilitāti un elektrovadītspēju, tādēļ tas ir daudzu augsttemperatūras iekārtu, ķirurģisko instrumentu, augstas precizitātes optisko un elektrisko iekārtu sastāvā. Militārajās jomās berilijs tiek lietots raķešu, kodolieroču, lidaparātu un satelītu ražošanā. Berilijam nepiemīt magnētiskās īpašības, tādēļ tas ietilpst arī radiotehnikas un magnētiskās rezonanses iekārtu sastāvā. Tas tiek plaši lietots kā neitronu avots laboratorijās vai kodolreaktoros.