Omahas Nacionālās trasta kompānijas (Omaha National Trust Company) viceprezidents Viljams Brūkss Klifts (William Brooks Clift) 1914. gadā apprecējās ar Eteli Fogu Andersoni (Ethel Fogg Anderson). Bērnībā adoptēta, viņa uzskatīja, ka ir cienījamas Dienvidu ģimenes atvase, un atbilstoši šādai pārliecībai audzināja savus bērnus: Viljamu Brūksu Kliftu jaunāko un dvīņus Montgomeriju un Etelu. Viņu noslēgtajā ikdienā bija vieta mācībām, privātskolotājiem un ilgiem ceļojumiem pa ASV un Eiropu. 1929. gada Volstrītas krahs pielika punktu Kliftu ģimenes labklājībai – tāpat kā daudzi, V. B. Klifts bankrotēja, un ģimene pārcēlās uz Ņujorku. Neskatoties uz ierobežoto finansiālo situāciju, Sanija uzsvēra, ka bērniem jāturpina izglītība: Brukss iestājās Hārvarda Universitātē (Harvard University), Etela – Brinmaras koledžā (Bryn Mawr College) Ņujorkā, bet M. Klifts nav ieguvis izglītību skolā. 1930. gadu sākumā Sanija, novērtējusi dēla fiziskos dotumus, viņu aizveda uz modeļu aģentūru – M. Klifts ienīda šo darbu, bet, mātei par lielu nepatiku, izrādīja nepārprotamu interesi par aktiermākslu, piedalījās vasaras izrādēs, 15 gadu vecumā debitēja Brodvejā un pamazām atsvabinājās no mātes kontroles.

Brodvejā M. Klifts debitēja 15 gadu vecumā ar prinča Pītera lomu Koula Portera (Cole Porter) mūziklā “Jubileja” (Jubilee). No 1935. gada M. Klifts strādāja Ņujorkas teātros, un viņa skatuves partneri bija leģendas: lēdija Meja Vitija (Dame May Whitty), Alla Nazimova, Fredriks Mārčs (Fredric March), Talula Benkheda (Tallulah Bankhead) un aktierpāris Alfrēds Lunts (Alfred Lunt) un Linna Fonteina (Lynn Fontayne), kuri M. Kliftu ņēma savā paspārnē. Viņu tuvās attiecības apliecina M. Klifta dāvātā fotogrāfija, ko rotā paraksts: “Manam īstajam tēvam un mātei”.

Viņš piedalījās amerikāņu moderno dramaturgu lugu iestudējumos un 20 gadu vecumā pilntiesīgi piederēja Ņujorkas teātra pasaulei, nicinoši izturējās pret kino, bet izkopa fotogrāfa talantu. M. Kliftam bija sarežģītās attiecības ar paša seksualitāti – viņš bija biseksuāls – piestāvēja jaunā aktiera izveidotajam ampluā – Ņujorkas mākslinieks.

1945. gadā M. Klifts pārcēlās uz Holivudu, taču, lai saglabāto radošo brīvību, nenoslēdza ilggadēju līgumu ne ar vienu no studijām. 1946. gadā nofilmēja, bet tikai 1948. gadā kinoteātros izlaida vesternu “Sarkanā upe” (Red River, režisors Hovards Haukss, Howard Hawks) ar žanra leģendu Džonu Veinu (John Wayne) galvenajā lomā. Tirāniskā lopu pārdzinēja Dansona (Dž. Veins) darba stilu izaicina viņa adoptētais dēls Mets (M. Klifts), abu sarežģītās attiecības izceļ dramatiskās ainavas, precīzie otrā plāna varoņi un nicinājums, ko pret debitantu neslēpa Dž. Veins. Epizode – M. Klifta un Džona Airlenda (John Ireland) varoņu ieroču salīdzināšana – izslīdēja caur cenzūrai un tiek apskatīta kā homoseksualitātes apliecinājums, filma atzīta par vienu no žanra šedevriem, un 1990. gadā to savā sarakstā iekļāva Nacionālais filmu reģistrs (National Film Registry).

Arī ASV un Šveices kopražojuma drāma “Meklējumi” (The Search, režisors Freds Cinnemans, Fred Zinneman) kinoteātros nonāca 1948. gadā, taču M. Klifts nebija apmierināts ar galarezultātu. Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) biedri bija citās domās un izvirzīja viņu balvai “Oskars” (Oscar) kategorijā “Labākais aktieris”. Filmas centrā ir amerikāņu kareivja Stīva un no Aušvicas izglābtā zēna Karela attiecības. Amerikas Kinoakadēmija Karela lomas atveidotājam Ivanam Jandlam (Ivan Jandl) piešķīra īpašo balvu, ko saņēma F. Cinnemans, jo Čehoslovakiju jau bija okupējusi Padomju Savienība un I. Jandlu no valsts neizlaida. Amerikā viens pēc otras radās M. Klifta fanu klubi, taču viņš atteicās piedalīties Holivudas glamūrajos pasākumos, nesniedza intervijas un nerunāja par privāto dzīvi.

M. Klifta nākamā loma ir pēc Henrija Džeimsa (Henry James) romāna “Vašingtona laukums” (Washington Square, 1880) motīviem tapušas lugas ekranizācija “Mantiniece” (The Heiress, režisors Viljams Vailers, William Wyler, 1949). Vēlēdamies paplašināt talanta robežas, M. Klifts nonāca neapskaužamā situācijā – Brodvejas aktieris saprata, cik primitīvi strādā Holivudā, turklāt filmas publicitātes materiālos tika nodēvēts par seksa simbolu. Pirmizrādi M. Klifts pameta, filmu nenoskatījies līdz galam, “Mantiniece” tika novērtēta ar četrām “Oskara” balvām – to saņēma arī titullomas atveidotāja Olīvija de Hevilenda (Olivia de Havilland) –, un 1996. gadā to iekļāva Nacionālajā filmu reģistrā.

M. Klifts nospēlēja seržantu Deniju pseidodokumentālajā lentē “Lielā pārvešana” (The Big Lift) un filmējās drāmā “Vieta zem saules” (A Place in the Sun, režisors Džordžs Stīvenss, George Stevens, 1951), kuras scenārijs veidots pēc Teodora Dreizera (Theodore Dreiser) romāna “Amerikāņu traģēdija” (An American Tragedy, 1926) motīviem. Džordža (M. Klifts) attiecības ar Alisi (Šellija Vintersa, Shelley Winters) un Andželu (Elizabete Teilore, Elizabeth Taylor) veido traģisku sižetisko ietvaru komerciāli ļoti ienesīgajai lentei, kas saņēma sešas “Oskara” balvas (arī par režiju un scenāriju), bet M. Klifts bija nominēts kā labākais aktieris. 1991. gadā filmu iekļāva Nacionālajā filmu reģistrā. Filmēšanas laukumā aizsākās M. Klifta un tobrīd vien 18 gadu vecās E. Teilores draudzība – viņus pat dēvēja par visskaistāko pāri Holivudā –, un “Vieta zem saules” ir pirmā no filmām, kurā abi spēlē.

M. Klifta nākamais darbs ir drāmā “Es atzīstos” (I Confess, režisors Alfreds Hičkoks, Alfred Hitchcock, 1951). Mācītājs Maikls Logans kļūst par aizdomās turamo, jo klusēšanas zvērests viņam liedz atklāt noziedznieka vārdu. Režisora un aktiera attiecības bija saspringtas – A. Hičkoks nesaprata M. Klifta darba stilu –, filmai ASV bija viduvēji panākumi – amerikāņu kritiķi neslēpa savu nepatiku –, taču franču jaunā viļņa režisori filmu “Es atzīstos” uzskatīja par ļoti nozīmīgu lielā ekrāna darbu. 1953. gadā to pārveidoja par radio teātri, un M. Klifta lomu izdzīvoja Kerijs Grānts (Cary Grant). 1995. gadā iznāca filma “Biktskrēsls” (The Confessional, režisors Robērs Lepāžs, Robert Lepage) un vienā tās sižetiskajā līnijā atklāts, kā A. Hičkoks Kvebekā filmēja “Es atzīstos”.

Itāļa Vitorio de Sikas (Vittorio de Sica) melodrāmā “Amerikāņu sievas palaidnības” (Terminal Station, ASV un Itālija, 1953) M. Klifts ir romantiskais varonis. Scenāriju par itāļa Džovanni un precētās amerikānietes Mērijas (Dženifera Džonsa, Jennifer Jones) attiecībām uzrakstīja Čezāre Dzavatīni (Cesare Zavattini), piesaistot arī Trūmenu Kapoti (Truman Capote) un Alberto Morāviju (Alberto Moravia); procesu kontrolēja leģendārais Holivudas producents Deivids O. Selzniks (David O. Selznick). M. Klifts uzskatīja, ka filma ir liela izgāšanās, taču 1998. gadā tapa tās rimeiks. 1954. gadā M. Klifts nospēlēja pēdējo lomu teātrī –  Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) lugas “Kaija” (Чайка) iestudējumā Fēniksa teātrī (Phoenix Theatre) Ņujorkā, kas arī bija vilšanās.

Ierindnieks Roberts Prūits drāmā “No šejienes līdz mūžībai” (From Here to Eternity, režisors F. Cinnemans, 1953) M. Kliftam sagādāja trešo nomināciju “Oskara” balvai. Džeimsa Džonsa (James Jones) neviennozīmīgi vērtētā un godalgotā romāna ekranizācijā, no kuras izskauda norādes uz homoseksuālismu un kuru pārtaisīja atbilstoši cenzoru standartiem, piedalījās arī Bērts Lankasters (Burt Lancaster), Debora Kera (Deborah Kerr), Frenks Sinatra (Frank Sinatra), Donna Rīda (Donna Reed), un tā atklāj amerikāņu karavīru dzīvi Honolulu armijas bāzē īsi pirms japāņu uzbrukuma Pērlhārborai. Filmas kvalitātes novērtēja gan skatītāji, gan kino profesionāļi, to izvirzīja “Oskara” balvai 13 kategorijās, bet balvas saņēma astoņās.  Epizode, kurā B. Lankastera un D. Keras varoņi guļ pludmalē, sen iekļuvusi starp ikoniskākajiem brīžiem kino, un Madžio loma pārdefinēja F. Sinatras kinokarjeru. Šī romāna notikumi divas reizes ekranizēti televīzijā, 2013. gadā Londonā pirmizrādi svinēja mūzikls, un 2002. gadā filmu iekļāva Nacionālajā filmu reģistrā.

Atkal Amerikas Kinoakadēmijas biedru nenovērtēts, M. Klifts uz vairākiem gadiem pazuda no kino. Tad viņš piekrita spēlēt Edvarda Dmitrika (Edward Dmytryk) melodrāmā “Reintrī apgabals” (Raintree Conty, 1957), un M. Klifta honorārs no 150 000 dolāru par darbu filmā “No šejienes līdz mūžībai” bija paaugstināts līdz 250 000 “Reintrī apgabalā”. Viņa ekrāna partneres bija E. Teilore un Eva Marija Seinta (Eva Maria Saint), un filmēšanas laikā notika traģēdija, kas mainīja M. Klifta dzīvi.

M. Klifts pie stūres aizmiga un 12.05.1956. avarēja. Viņš bija pārkodis mēli, bija lauzti arī deguns un žokļi, bet, pavadījis divus mēnešus slimnīcā, M. Klifts ar daļēji paralizētu seju atgriezās filmēšanas laukumā. Atšķirības, kā M. Klifts izskatījās pirms un pēc avārijas, palīdzēja šīs nelineāri filmētās melodrāmas kases panākumiem, bet viņa paša karjerā filma iezīmēja robežu, aiz kuras aktieris kļuva atkarīgs no sāpes remdējošiem medikamentiem un alkohola, kuru kombinācija izraisīja neprognozējamu uzvedību. Kino industrijā M. Klifta karjeras tālāko posmu dēvēja par visilgāko pašnāvību Holivudas vēsturē.

Drāmā “Jaunie lauvas” (The Young Lions, režisors E. Dmitriks, 1958) M. Klifts spēlē kopā ar Marlonu Brando (Marlon Brando) un Dīnu Mārtinu (Dean Martin), un viņa varonis ir ebreju izcelsmes amerikānis, kurš kļuvis par antisemītisma upuri. M. Klifts šo uzskatīja par savas kinokarjeras labāko lomu. Sekoja žurnālistikas drāma “Vientuļās sirdis” (Lonelyhearts, 1958) un Tenesija Viljamsa (Tennessee Williams) lugas “Pēkšņi, pagājušajā vasarā” (Suddenly, Last Summer, režisors Džozefs L. Mankevics, Joseph L. Mankiewitz, 1959) ekranizācija, kurā piedalījās arī E. Teilore un Ketrīna Hepberna (Katherine Hepburn). E. Teilore uzstāja uz partnerību ar M. Kliftu un pat atteicās no honorāra – no M. Klifta draugu loka viņa palika pēdējā, kura neatsvešinājās no M. Klifta. Neraugoties uz neviennozīmīgo filmas vērtējumu, tā bija kases hits un četrās pozīcijās bija nominēta “Oskara” balvai – arī par abu aktrišu darbu.

Kaut jau divreiz (filmās “Ostā”, On the Waterfront, 1954, un “Uz Austrumiem no Ēdenes”, East from Eden, 1955) M. Klifts bija atteicis režisoram Elijam Kazanam (Elia Kazan) savu dalību, filmā “Mežonīgā upe” (Wild River, 1960) M. Klifta varonis ir neapskaužamā situācijā – viņam jāpārliecina zemes īpašnieki, lai tie pārdod savus īpašumus, ko paredzēts appludināt, lai uzbūvētu dambi. 2002. gadā filmu iekļāva Nacionālajā filmu reģistrā.

Pēc Artūra Millera (Arthur Miller) scenārija veidotais Džona Hjūstona (John Huston) vesterns “Izstumtie” (The Misfits, 1961) kļuva gan par Holivudas karali dēvētā Klārka Geibla (Clark Gable), gan Merilinas Monro (Marilyn Monroe) pēdējo kinofilmu. Filmēšanas laiks bija sarežģīts: Nevadas tuksneša svelmē drāmas risinājās abpus kinokamerai, M. Kliftam abās acīs atklāja kataraktu, K. Geibls nomira 12 dienas pēc tam, kad bija nofilmēts viss materiāls, un kino nomā “Izstumtie” izgāzās. A. Millers “Izstumto” tapšanas laiku izmantoja savas pēdējās lugas “Pabeidzot filmu” (Finishing the Picture, 2004) sižetā.

Tiesu drāmā “Nirnbergas prāva” (Judgement at Nurenberg, režisors Stenlijs Kreimers, Stanley Kramer, 1961), kas atklāj nacistu noziegumus pret cilvēci no dzīvi palikušo upuru skatpunta, M. Klifts uz ekrāna parādās vien 12 minūtes, taču ar tām pietika, lai viņu vēlreiz nominētu “Oskara” balvai, šoreiz – kā labāko otrā plāna aktieri. M. Klifts atveido sterilizācijas programmas upuri – tāpat kā daudzi kolēģi, arī viņš atteicās no samaksas. 2013. gadā filmu iekļāva Nacionālajā filmu reģistrā, un pēc tās motīviem tapušas divas teātra izrādes.

M. Klifta priekšpēdējā kinoloma ir pseidobiogrāfiskajā filmā “Freids: Noslēpumainā kaislība” (Freud: The Secret Passion, režisors Dž. Hjūstons, 1962), kurā viņš atveido titulvaroni – psihoanalītiķi Zigmundu Freidu (Sigmund Freud). Aktiera fiziskais stāvoklis (vairogdziedzera kaites, artrīts) un emocionālais stāvoklis (neapgūts teksts, kavēšana) kļuva par iemeslu pavisam sagandētai reputācijai – nākamajos četros gados viņam nepiedāvāja nevienu kinolomu. Viņš gan piedalījās radio iestudējumos, ko negribīgi bija darījis arī iepriekš. Pateicoties E. Teilores uzstājībai, aktieri pēc ilgas pauzes uzrunāja Holivuda, un M. Klifts piekrita piedalīties arī Francijas un Rietumvācijas mazbudžeta trillerī “Pārbēdzējs” (The Defector, režisors Rauls Levī, Raoul Levy, 1966).

Drīz pēc tam, kad “Pārbēdzējs” bija nofilmēts, 45 gadu vecumā M. Klifts savā Ņujorkas dzīvoklī nomira, nāves iemesls – sirdstrieka. Bēres notika Svētā Džeimsa baznīcā Ņujorkā, M. Kliftu apglabāja Kvēkeru kapsētā Bruklinā.

Nospēlējis tikai 18 kinolomas, M. Klifts karjeras laikā nominēts četrām “Oskara” balvām, Zelta globusam (Golden Globe) un Britu Kinoakadēmijas balvai (BAFTA) –  par lomu “Nirnbergas prāvā” – , un 08.02.1960. Holivudas Slavas alejā atklāja viņam veltītu zvaigzni. Viņš piedalījies sešās filmās, ko savā sarakstā iekļāvis Amerikas filmu reģistrs.

M. Kliftu uzskata par vienu no talantīgākajiem amerikāņu aktieriem, taču viņš nepelnīti palicis M. Brando un Džeimsa Dīna (James Dean), kuri pārņēma viņa spēles stilu, ēnā. Par Montiju dēvētais aktieris Holivudas vēsturē iegājis arī ar sarežģītu privāto dzīvi kā viena no vistraģiskākajām personībām kino industrijā. Viņa dzīve atspoguļota vairākās biogrāfiskās grāmatās un dokumentālajās filmās. Vēl joprojām nav realizēta aktiera Meta Bomera (Matt Bomer) ideja par biogrāfisku filmu, kas atklātu M. Klifta dzīvi un viņa dēmonus.