Vācijas armijas 60. korpusa (Jelgavas grupas) uzbrukuma mērķis, saistībā ar kuru notika arī latviešu strēlnieku kaujas Tīreļpurvā 10.1915., bija ieņemamās frontes saīsināšana, pievirzoties tuvāk Rīgai, un salīdzinoši izdevīgu pozīciju ieņemšana. Vācijas armijas uzbrukums sākās 03./16.10.1915. un, virzoties tuvāk Rīgai, 04./17.10.1915. vakarā 10. landšturma pulka vienības sasniedza Olaines stacijas rajonu un 26. rezerves pulka karavīri Lielā Smerdukļa purva dienvidu daļu. 376. kājnieku pulka vienības, 05./18.10.1915. forsējot Misas upi, ieņēma Plakanciemu. Vācijas armijas vienības sāka jauno pozīciju nocietināšanas darbus, bet Krievijas armija, ar lokāliem uzbrukumiem, mēģināja radušos situāciju mainīt. Šajās sadursmēs piedalījās arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki.

Vācijas armijas uzbrukumu starp Liepāja–Rīga un Bauska–Rīga ceļiem realizēja pastiprinātā 174. kājnieku jeb Homeijera brigāde (komandieris Oto Homeijers, Otto Paul Rudolf Homeyer). Ar šajā brigādē ietilpstošo 10. landšturma un 376. kājnieku pulku daļām 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku vienības izcīnīja kaujas pie Misas upes un Olaines. Krievijas armija šo frontes sektoru nodrošināja ar 12. Sibīrijas strēlnieku divīzijas daļām (komandieris ģenerālmajors Viktors Egerts, Виктор Викторович Эггерт) un tai piekomandētajām vienībām. Šai divīzijai 10./23.10.1915. pakļāva 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu (komandieris kapteinis Rūdolfs Bangerskis), kura 1. un 4. rota jau tajā pašā dienā devās uz frontes sektoru pie Olaines. Abās rotās bija seši virsnieki, 409 strēlnieki un divi ložmetēji. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas strēlnieki poručika Frīdriha Brieža vadībā jau naktī uz 12./25.10.1915. veica izlūkošanu 12. Sibīrijas strēlnieku divīzijas frontē.

Balstoties uz atkārtotos izlūkgājienos iegūto informāciju, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas komandieris F. Briedis piedāvāja 12. Sibīrijas strēlnieku divīzijas vadībai ar savu rotu veikt uzbrukumu Vācijas armijas 376. kājnieku pulka 2. bataljona priekštilta pozīcijām, kas atradās izvirzījumā Misas upes labajā krastā pie Plakanciema. Uzbrukuma plāns tika akceptēts, atbalstot to ar artilērijas uguni un 45. Sibīrijas strēlnieku pulka pusrotas demonstratīvu uzbrukumu. F. Brieža vadītie strēlnieki naktī uz 17./30.10.1915., izmantojot pārsteiguma momentu, iebruka vāciešu priekštilta nocietinājumu kreisajā flangā. Tā kā tas apdraudēja atgriezt visa priekštilta nocietinājumos esošo vāciešu bataljonu, bataljona komandieris majors Cīlbergs (Zielberg) pieņēma lēmumu pamest pozīcijas un atkāpties uz Misas upes kreiso krastu. Latviešu strēlnieki pēc veiksmīgā uzbrukuma ar trofejām un gūstekņiem atkāpās izejas pozīcijās. Strēlnieki zaudēja astoņus kritušos, vēl viens strēlnieks vēlāk mira no kaujā gūtajiem ievainojumiem, un septiņus ievainoja, bet saņēma gūstā 28 vāciešus. Vāciešu pusē bija četri kritušie, 45 ievainotie un 61 bez vēsts pazudušais.

Neveiksmīga bija 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku 1. un 4. rotas dalība uzbrukumā 24.10./6.11.1915. Šajā uzbrukumā latviešu strēlnieku vienības bija pakļautas 48. Sibīrijas strēlnieku pulka komandierim. Uzbrukuma mērķis – Olaines muižas rajonā atspiest vāciešu vienības uz Misas upes kreiso krastu. Latviešu strēlnieku vienības uzbruka virzienā no Kūtniekiem uz Olaines muižu. Atklāto purvaino uzbrukuma vietu diennakts gaišajā laikā intensīvā aizsardzības ugunī strēlniekiem neizdevās šķērsot, vienības nogūlās un vēlāk, ciešot zaudējumus, atkāpās. 48. Sibīrijas strēlnieku pulka daļas Olaines muižu ieņēma, bet vāciešu pretuzbrukuma rezultātā bija spiestas to atkal atstāt. Strēlnieki zaudēja 21 kritušo, 64 ievainotos un 19 bez vēsts pazudušos. Vācijas armijas 10. landšturma pulka 2. bataljona, kas aizsargāja frontes sektoru, kurā uzbruka latviešu strēlnieki, zaudējumi bija 11 krituši un 15 ievainoti karavīri.

10./23.11.1915. naktī F. Brieža komandētā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rota veica vēl vienu uzbrukumu Vācijas armijas pozīcijām, ar mērķi papildināt izlūkošanas datus un traucēt vāciešiem pozīciju nostiprināšanas darbos. Ar plostiem pārcēlušies pār Misas upi pie Veisu mājām, strēlnieki sekmīgi pārvarēja dzeloņdrāšu aizžogojumus, ielauzās vācu ierakumos un pēc sekmīgā uzbrukuma atgriezās savās pozīcijās. 10./23.11.1915. uzbrukumā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons zaudēja divus ievainotus strēlniekus, bet ieguva 11 gūstekņus un ložmetēju.

Latviešu strēlnieku darbība pie Misas upes 1915. gada rudenī Krievijas armijas vadībai sniedza būtisku izlūkošanas informāciju. Īpaši veiksmīgais uzbrukums pie Plakanciema naktī uz 17./30.10.1915., tika izcelts par paraugu visas Ziemeļu frontes vienību vadībai. Šādi veiksmīgi uzbrukumi bija svarīgi Krievijas armijas morāles uzlabošanai, un, ņemot vērā pēdējā laikā piedzīvotās daudzās sakāves, bija ļoti nepieciešami. Taktiskā ziņā pierādījās labi plānotu uzbrukumu, kuros liela loma bija pārsteiguma momentam, pārākums pār klasisko uzbrukuma taktiku. Latviešu strēlnieku pirmie militārie panākumi bija nozīmīgi latviešu strēlnieku varoņtēla veidošanā pilsoniskās sabiedrības vidū.

Latviešu strēlnieku cīņas 1915. gadā attēlotas Aleksandra Čaka varoņpoēmā “Mūžības skartie” (1937). Pie Plakanciema 2015. gadā atklāts šiem vēstures notikumiem veltīts Gunta Pandara un Pētera Zvauņa veidots piemiņas akmens.