Nosaukumu ieguvusi no Halštates pilsētas Austrijā, kas atrodas Halštates ezera dienvidrietumu krastā. Halštates kultūras pirmie periodi HaA (1200.–1000. gads p. m. ē.) un HaB (1000.–800. gads p. m. ē.) pieder bronzas laikmeta urnu kapulauku kultūrai (Urnenfelderkultur).

Plašākā izpratnē ar terminu “Halštates laiks” (Hallstatzeit) apzīmē vairākas šī laika lokālās kultūras Eiropā. 

Halštates kultūra attīstījās no urnu kapulauku kultūras un bija izplatīta mūsdienu Austrijas, Vācijas dienvidu, Balkānu, Francijas, daļēji Čehijas un Slovākijas teritorijā. To veidoja vairākas radniecīgas kultūras, kuras saista ar proto ilīriešiem, ķeltiem, etruskiem. 6. gs. p. m. ē. Halštates kultūra sadalījās divās zonās – austrumos un rietumos –, aptverot lielu daļu Rietumeiropas un Centrālās Eiropas līdz pat Alpiem un iesniedzoties Itālijas ziemeļdaļā.

Uz Halštates laikmetu attiecas vēlā Lužskas kultūra Oderas un Vislas upju baseinos. Halštates kultūras austrumu grupai raksturīgi urnu kapulauki, kuros mirušā pelni ievietoti māla urnās. Ziemeļos Polijā izplatītas seju urnas, – kremācijas paliekas ievietotas māla traukos ar cilvēka seju, bet pašas urnas ievietotas akmens šķirstos.

Halštate nav šīs kultūras centrs vai izcelšanās vieta; savu nosaukumu kultūra ieguvusi tādēļ, ka šeit notika pirmie izrakumi – nesistemātiski izrakumi veikti 1824.–1831. gadā. Laikā no 1846. līdz 1863. gadam izrakumus šeit vadīja austriešu arheologs Johans Georgs Ramzauers (Johann Georg Ramsauer). Izrakumi Halštatē notika arī vēlāk, – līdz 19. gs. beigām tika atklāti ap 2000 apbedījumu: gan skeletkapi, gan ugunskapi (45 %). Mirušo kremācija nav bijusi atkarīga no dzimuma. Skeletkapos mirušie parasti apbedīti izstieptā stāvoklī ar galvu uz rietumiem, kapu dziļums bija 1–1,5 m. Kapos, zem kauliem, reizēm saglabājušās koka paliekas, ap kapiem bieži veidoti akmens riņķi, un kapi pārklāti ar akmeņiem. Kapu inventārs ir ļoti bagāts un daudzveidīgs, – iegūtas ap 6000 zelta, bronzas, dzelzs, stikla, dzintara un māla senlietas. Pēc tam, kad tika atklāti jauni arheoloģiskie pieminekļi ar līdzīgām pazīmēm, zviedru arheologs Hanss Ulofs Hildebrands (Hanss Olof Hildebrand) sāka lietot jēdzienu “Halštates grupa”, bet nosaukumu “Halštates kultūra” 1905. gadā ieviesa Morics Herness (Moritz Hoernes). Vācu arheologs Pauls Reineke (Paul Reinecke) Halštates kultūru iedalīja četros periodos – A, B, C, D.

A periodā (1200.–1100. gadā p. m. ē.) dzelzi sastop reti. A un B periodā (1100.–800. gadā p. m. ē.) Halštates kultūra ir daļa no urnu kapulauku kultūras, bet B periodā ieviešas uzkalniņu kapi jeb kurgāni (tumulus). C periodam (800.–620. gads p. m. ē) raksturīgi dzelzs zobeni ar bronzas detaļām. D periodā, ko sadala apakšperiodos D1–D3 (620.–450. gads p. m. ē.), dominē dzelzs priekšmeti. Dažādos avotos periodu datējumi mēdz būt atšķirīgi 100–50 gadu robežās.

Halštates apvidū jau pirms 4000 gadiem notika sāls ieguve. Tā īpaši pieauga bronzas laikmetā. Sāls, kas bija ļoti nepieciešama gaļas konservēšanai, kļuva par pieprasītu eksportpreci, veicinot Halštates kultūras uzplaukumu. Galvenais sāls tirdzniecības ceļš gāja pa Donavu.

Halštates kultūrā izšķir vairākas lokālas grupas. Centrālajai grupai raksturīgas Halštates senlietas. Tā aptver Alpu zemes un Dienvidvāciju. Šai grupai radniecīgi atradumi izplatīti Ziemeļitālijā un Balkānu pussalā. Rietumu grupa aptver Reinzemi, Franciju un Beļģiju, Dienvidu grupa – Pireneju pussalu. Šai grupā jūtama etrusku un grieķu kultūras ietekme. Austrumu grupa aptver Silēziju, Čehiju un Slovākiju, Poliju un bijušo Austrumprūsiju. Halštates kultūras ietekme reti sastopama Anglijā un Skandināvijā. Rietumu grupu raksturo bagāti kapi ar pajūgiem, savukārt austrumos karavīri tika apglabāti ar visiem ieročiem, ieskaitot ķiveri, krūšu bruņas utt. Halštates kultūras centrālo grupu saista ar ķeltu etnosu. No centrālās grupas tā izplatījusies uz ziemeļiem (Beļģiju, Holandi) un dienvidiem (Dienvidfrancija un Spānija).

Halšates kultūra bija galvenokārt zemkopju kultūra, tomēr ar salīdzinoši augsti attīstītu amatniecību. Halštates laikā dzīvesvietas parasti bija nocietinātas, ierīkotas kalnu virsotnēs. Tur notikusi arī metālu, bieži vien dārgmetālu – bronzas, sudraba, zelta – apstrāde. Tomēr tikai dažas no apmetnēm var uzskatīt par pilsētām. Viens šāds centrs – Heineburgas (Heuneburg) pilskalns Bādenē–Virtembergā (Baden–Würtemberg) – ir Vācijas dienvidrietumos netālu no Šveices robežas un Donavas. Pirmās ziņas par to iegūtas 19. gs. 20. gados. 1882. gadā arheologs Eduards Pauluss (Eduard Paulus) identificēja to kā aizvēsturisku nocietinājumu. Izrakumi notika 20. gs. 20. un 30. gados, sistemātiski izrakumi – 1950.–1979. gadā. Tos vadīja Ādolfs Rīts (Adolf Rieth), Kurts Bitels (Kurt Bittel), Egons Geršbahs (Egon Gersbach), Volfgangs Kimmigs (Wofgang Kimmig). Arheoloģiskie izrakumi parādīja, ka Heineburgas pilskalnu sākts apdzīvot bronzas laikmetā, bet pamests Halštates C periodā. 6. un 5. gs. p. m. ē. tas vairākkārt pārbūvēts, apjozts ar 750 m garu valni, kurā izbūvētas koka kameras, kas pildītas ar zemi un akmeņiem. Izrakumi šeit veikti arī 2004.–2010. gadā.

2005. gadā izrakumos atklāti monumentāli akmens vārti – ieeja pilsētā. Celtnes veidotas vienā stilā – mājas būvētas no koka, ar māla un gliemežvāku apmetuma kārtu un nobalsinātas. Šeit konstatēta pirmā celtne Donavas apkārtnē, kas izgatavota no saulē kaltētiem ķieģeļiem, – sienas augstums sasniedz 4 m. Šādi celtniecības paņēmieni aizgūti no Vidusjūras reģiona. Par sakariem ar šo reģionu liecina arī amforas, kurās glabāts vīns, grieķiem raksturīga keramika. Pilsētas tuvumā atradās ap 50 uzkalniņu kapu. Atzīmējama arī apmetne Goldbergā pie Nordlingeras (Goldberg, Nördlinger Ries; Vācija). Apmetne šeit izveidojusies jau neolītā. Halštates laikā celtnes gatavotas no koka un māla; tās izvietotas bez noteikta plāna. Divas celtnes bija lielākas par pārējām, apjoztas ar divkāršu žogu. Te atradusies vai nu vadoņa mītne vai templis.

Halštates kultūras areālā zināmi ap 1300 dzelzs laikmeta kapulauki. Apbedīšanas vietu iekārtojums un kapu inventārs liecina, ka Halstšates kultūra bija sociāli diferencēta. Halštates kultūru parasti raksturo tieši ar bagātajiem t. s. prinču (Prince) jeb firstu (Fürstengrab) apbedījumiem, neskatoties uz to, ka tie ir tikai 5 % no visiem apbedījumiem. Bagātajiem kapiem ir daudz kopīgu iezīmju, ieskaitot centrālo koka apbedījumu kameru zem liela zemes uzkalniņa, ko ieskauj vēlāki apbedījumi. Kamerā var būt novietoti četrriteņu rati, zelta apģērba rotājumi, dzelzs zobeni, grieķu un etrusku metāla dzeramie trauki. Daudzi kapu uzkalniņi, kas ir līdz 10 m augsti, 2000 gadu laikā izlaupīti. Uzskata, ka bagātajos kapos apglabāti vadoņi, viņu ģimenes locekļi vai priesteri.

Netālu no Villingenas–Švenningenas (Villingen-Schwenningen; Magdalenenberga, Bādene–Virtemberga) atrodas Eiropā lielākais aizvēstures laika (Halštates D periods) kapu uzkalniņš – 100 m diametrā, 16 m augsts. Centrālais apbedījums ievietots koka kamerā (kaps jau senatnē izlaupīts), ap to aplī izvietoti 127 sekundāri apbedījumi. Bagātākajos vīriešu kapos likti šķēpi vai dunči, saktas un keramika, sieviešu kapos – ausu un matu riņķi, matu rotas, saktas. Lielākā daļa izgatavotas no bronzas. Piedevas liktas arī bērnu kapos.

Hohdorfā pie Encas (Hochdorf an der Enz) ziemeļrietumos no Štutgartes (Vācija) 1968. gadā kāds arheologs amatieris atklāja izcilu mākslas paraugu – “augstmaņa” kapu (Fürstengrab; datēts ar 550. gadu p. m. ē.); tas pētīts 1978.–1979. gadā. Kapu uzkalniņa diametrs ir 60 m, tā sākotnējais augstums bijis ap 6 m, bet laika gaitā tas samazinājies. Uzkalniņā ierīkota 4,7 x 4,7 m liela apbedījuma kamera.

Mirušais vīrietis, aptuveni 40 gadus vecs, 187 cm garš, novietots uz bagātīgi rotāta bronzas dīvāna, kas greznots tematiskiem gravējumiem, kuros attēloti trīs pāri, kuri cīnās ar zobeniem, gar malām – pajūgi. Šie motīvi ir sveši Halštates kultūrai, bet ir vairāk raksturīgi Ziemeļitālijai un dienvidaustrumu Alpu apgabaliem. Līdzās – rati ar četriem riteņiem, ratos  ievietoti trauki ar ēdieniem. Pie apbedījumu kameras sienas piekārti deviņi dzeramie ragi, greznākais no tiem – apbedītājam pie galvas. Spriežot pēc mirušajam līdzi dotajām rotām, apģērba u. c. kapenē atrastajiem priekšmetiem, šis vīrs, iespējams, bijis ķeltu galvenais vadītājs. Viņš apbedīts ar zelta kaklarotu, zelta saktu un aproci, ar zeltu rotātu jostu, konusveida cepuri no bērza mizas, viņam bagāts apģērbs, duncis greznā makstī, bārdas nazis, ķemme, makšķerāķi, 14 bultas, un apavi klāti ar plānu reljefu zelta plāksni.

Dīvāna pakājē bija liels katls, kas dekorēts ar trim lauvām ap malu. Šis katls sākotnēji ticis piepildīts ar apmēram 100 galonu (400 l) medala. 1953. gadā Sēnas ielejā Burgundijā (Francija) tika atklāts pilnībā saglabājies t. s. Viksas princeses (franču princesse de Vix) apbedījums, kas datēts ap 500. gadu p. m. ē. Zem kapu uzkalniņa (diametrs 42 m, augstums 6 m) atklāta 4 x 4 m liela no koka gatavota apbedījumu kamera, kurā bēru ratos ar četriem atdalītiem riteņiem apbedīta sieviete ar augstu sociālo statusu; nāves brīdī viņas vecums bijis 30–35 gadi. Uz augsto sociālo statusu norāda 480 g smaga zelta diadēma, kā arī daudz citu rotaslietu – aproces, saktas, dzintara rotas. Kapā tika atklāts lielākais zināmais Grieķijā izgatavotais vīna maisīšanas katls (1,64 m augsts, svars 208 kg). Atradumi norāda uz tirdznieciskiem sakariem ar etruskiem un grieķiem. Apbedījumi ratos atklāti arī Onenheimā Elzasā, kā arī dažādās vietās Francijā.

Ar Halštates kultūru ieviesās dzelzs, no tās gatavoti ieroči (daudzi no tiem grezni) un darba rīki, sākotnēji – dienvidos un rietumos, vēlāk – Viduseiropā, visbeidzot – ziemeļos. Zobeni tika izgatavoti gan no bronzas, gan dzelzs, to formas, neskatoties uz materiālu, ir vienādas. Dzelzs zobeni bija garāki, rotāti ar zeltu un dzintaru. D periodā zobenu rokturu gali bieži noslēdzas ar t. s. antenu galiem – dakšveida rotājumu. Šķēpu gali gatavoti no dzelzs. Atrastas arī bruņucepures. Rotas galvenokārt tika gatavotas no bronzas – kaklariņķi, saktas, rotadatas, aproces, važiņrotas; bagātajos apbedījumos – arī zelta vai zeltītas. Halštates kultūrā izmantoti pajūgi, kuru riteņi bijuši ar spieķiem. Grezni bijuši augstmaņu pajūgi.

Halštates mākslai raksturīgs izteikti ģeometrisks stils, jūtams grieķu kultūras iespaids, bet Halštates mākslai raksturīgais putna motīvs, iespējams, aizgūts no Itālijas. Mākslas stilos vērojama atšķirība starp rietumiem un austrumiem, kas izpaužas cilvēka figūru un stāstījuma elementu iekļaušanā attēlojumos – rietumos gandrīz nav stāstījuma satura, piemēram, attēlotās kaujas ainas.

Ievērojams mākslas priekšmets ir broznas trauks (600. gads p. m. ē.) ar govs un tai sekojoša teļa figurām no Halštates kapa Nr. 98-2000. Komplicēts mākslas priekšmets ir Štretvēgas (Strettweg) bronzas kulta rati (Kultwagen von Strettweg; Strettweger Opferwagen) – izgatavoti 7. gs. p. m. ē., atrasti 1851. gadā Štretvēgā netālu no Jūdenburgas Austrijā, Halštates kultūras “prinča” kapā. Kopā ar kulta ratiem tika atrastas bronzas rotas un amforas, dzelzs ieroči un iemaukti. Kulta rati ir 46,2 cm augsti, sastāv no ažūras kvadrātveida pamatnes plāksnes, kurai piestiprināti četri riteņi ar spieķiem. Ratu centrā ir aptuveni 32 cm gara sievietes figūra, kura paceltās rokās tur bļodas formas priekšmetu. Papildus bļodu notur divi šķērveida formas balsti. Ratos ir arī vairākas citas figūras – zirgi un briežiem līdzīgi dzīvnieki. Šeit, iespējams, attēlota upurēšanas aina – upurēšanai paredzētā dzēriena pasniegšana.

Halštates kultūru ap 450. gadu p. m. ē. nomainīja Latēnas kultūra (La culture de La Tène).