A. Avots bija 20. gs. 20. un 30. gados pazīstams publicists, laikrakstu žurnālists, kura darbību raksturoja cīņa pret sociālisma un komunisma idejām, to politiķiem, valsts un sabiedrisko darbinieku nesaimnieciskuma un korupcijas atmaskošana un autoritārā režīma kritika. Viņa atmaskojošie raksti vairākkārt beidzās ar tiesas procesiem, arī ar sodu.

A. Avots dzimis četru bērnu ģimenē, bet viņu adoptēja un audzināja mātes māsa Karlīne Avota, kurai pašai bērnu nebija. Mācījās Alūksnes elementārskolā, Lejasciema draudzes skolā, Z. Lancmaņa privātā proreālģimnāzijā Lejasciemā (1911–1914). Nolika Kašinas reālskolas (Tveras guberņa) eksterņa eksāmenu par sešu klašu kursu, iegūstot mājskolotāja tiesības (22.06.1915.); nokārtoja Izglītības ministrijas eksterņu pārbaudījumus vidusskolas gatavības apliecībai (02.–17.08.1923.).

Studēja Latvijas Universitātes (LU) medicīnas (09.1923.–01.1928.) un tiesību zinātņu (09.1932.–09.1936.) fakultātēs. Studijas tika nobeigtas bez gala eksāmeniem. Vēlāk studēja LU juridiskā fakultātē (10.1940.–02.1941.).

Pirmā pasaules kara laikā strādāja par skolotāju Stalaža proģimnāzijā (1915./1916. mācības gadā), pēc tam devies bēgļu gaitās, strādājis par rasētāju Augšvolgas dzelzceļa būvē (1917). Pēc tam atgriezies Latvijā, strādājis par skolotāju Lejasciemā (1917–1918). Latvijas Neatkarības kara laikā A. Avots dienēja Valmieras kājnieku pulkā (no 04.03.1919.), piedalījās kaujās Apes frontē pret Sarkano armiju. Pie Rušķu mājām tika ievainots kājā (07.04.1919.); pēc ārstēšanās Valkā, atgriezās frontē (10.05.1919.). Pēc tam dienēja Lejasciema komandantūrā (26.06.1919.–01.12.1919.). Bija Latgales Partizānu pulka kareivis (09.12.1919.–11.01.1920.). Cīņās pret Sarkano armiju Viļakas frontē tika ievainots rokā un kājā (10.01.1920.); pēc tam evakuēts uz Kurzemes divīzijas lazareti. Kara beigu posmā A. Avots bija izmeklētājs Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba iekšējās izmeklēšanas nodaļā (05.–10.1920.); 22.10.1920. no armijas atvaļināts.

Pēc kara skolas pārzinis Lejasciemā (1920–1922); tulkotājs Valsts Apgādniecību un Poligrāfisko uzņēmumu pārvaldē Rīgā (1940).

A. Avots bija galvenais redaktors, redaktors vai redakcijas loceklis mēnešrakstā “Latviešu Zemnieku Savienība” (1924–1925), laikrakstos “Brīvā Zeme” (1925–1927), “Pēdējā Brīdī” (1928–1930, arī līdzizdevējs), “Latvis” (02.11.1930.–05.10.1934.). Žurnāla “Dzīve” redaktors izdevējs (21.03.1930.–12.1931.).

Darbojies Latviešu zemnieku savienībā (LZS). Bijis partijas Lejasciema un Vecgulbenes rajona nodaļas biedrs, Lejasciema nodaļas padomes biedrs un nodaļas vadītājs (1921.–08.07.1923.); delegāts V, VI un VII partijas kongresā un konferencēs; 1924.–1927. gadā LZS izdevumu darbinieks. 1927. gadā darbību LZS pārtrauca.

A. Avots bija Latviešu Preses biedrības biedrs un viens no tās aktīvākajiem darbiniekiem. Pirms 1934. gada 15. maija apvērsuma gadadienas A. Avotu uz neilgu laiku apcietināja (11.05.–21.06.1935.). Viens no mazskaitlīgo radikālo nacionālistu biedrības “Nacionālie partizāni” un “Latvju brīvības cīnītāji” dibinātājiem. Par “Latvju brīvības cīnītāju” organizēšanu un pret Kārļa Ulmaņa režīmu vērstu rakstu sacerēšanu A. Avotu apcietināja un notiesāja uz 1,5 gadiem cietumā (08.04.1936.–02.10.1937.). Pēc atbrīvošanas bija grūtības atrast darbu un studiju pabeigšanai netika uzņemts LU. 

Pirmās padomju okupācijas laikā A. Avotu apcietināja (01.03.1941.). No Rīgas Centrālcietuma A. Avotu jūnijā pārveda uz Astrahaņas cietumu Nr. 2. Viņam tika piespriests nāvessods – nošaušana, kas tika izpildīts.

A. Avots specializējās politisko procesu aprakstīšanā, pievēršoties Saeimas darbības, valsts varas un demokrātijas problēmām, vērsās pret patvaļu un varas ierobežojumiem. A. Avota darbos ir izteikta kreiso spēku kritika, tajos vērsta liela uzmanība nacionālās drošības un patriotisma jautājumiem. Viņš rakstīja arī par izglītības jautājumiem, par presi, preses un žurnālistu profesionālo biedrību likteni, par korupciju, politiķu (galvenokārt sociālistu) mantkārību, tieksmi iemantot muižniekiem atsavinātās pilis, muižu centrus un vasarnīcas.

A. Avots veicināja LZS vietējo nodaļu veidošanos vairākos Vidzemes pagastos un vēlēšanu cīņu pret ietekmīgajiem sociāldemokrātiem, sekmēja partijas preses darbību. Viņa publicistika audzināja patriotismu un nacionālās kustības pretstāvi kreisajiem politiķiem, ar publikācijām sekmēja padomju spiegu tīklu atmaskošanu. Mazināja politiķu, ierēdņu koruptīvās un pretvalstiskās darbības.

Saņēmis Zviedrijas Vāsas ordeņa (Kungliga Vasaorden) I šķiras bruņinieka krustu Zviedrijas karaļa Gustava V (Gustaf V) vizītes Latvijā laikā (1929), Latvijas Skautu centrālās organizācijas "Svastiku" (1929).