Drāma “Zaudētas tiesības” ir nozīmīgs 19. gs. latviešu dramaturģijas darbs, kas izpelnījies plašu rezonansi lugas sabiedrisko ideju dēļ. Centrālā problēma ir sievietes cieņas un tiesību aizstāvība. Aspazija lugu rakstīja ilgākā laika posmā. Tās sākotnējais nosaukums bija “Lupatu karaliene”, vēlāk “Antonija”. Ar šādu nosaukumu drāma 1893. gada pavasarī iesūtīta Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisijas rīkotajam konkursam. Luga tika atzīta par iestudēšanai piemērotu, pārveidojot atsevišķas ainas, kas atzītas par morāli nepieņemamām. Pārstrādāto manuskriptu dramatisko sacerējumu cenzors Pēterburgā atļāva izrādīšanai 1894. gada 7. martā. Pirmuzveduma tapšanas posmā daudz īsinājumu lugas tekstā izdarīja Rīgas Latviešu teātra direktors un izrādes režisors Pēteris Ozoliņš. Šīs izmaiņas dzejniece saglabājusi, gatavojot lugu iespiešanai.

Lugas sižeta centrā ir jauna sieviete Laima, kuras pārdzīvojumos rodama sabalsošanās ar dzejnieces izjūtām. Laima dzīvo nabadzīgā ģimenē un spiesta rūpēties par savu vecāku un jaunākā brāļa un māsas iztiku, jo viņas tēvs Sniedziņš ir nonācis alkohola atkarībā. Ģimenē dzīvo arī Laimas māte Marija un mātesmāsa Grieta, taču tieši Laima ir galvenā pelnītāja ar šūšanas darbiem. Brīvākos brīžos viņas kaismīga aizraušanās ir grāmatu lasīšana; kaut gan Laima bija spiesta atstāt skolu, ar grāmatās gūtajām idejām viņa cer saglabāt garīgus ideālus un nākotnes perspektīvu. Tomēr nodrošināt maksājumus par ģimenes īpašumā esošo pieticīgo māju, iztiku un jaunāko bērnu skolas naudu izrādās neiespējami. Izmisuma dzīta, uzskatot to par pēdējo iespēju iegūt līdzekļus ģimenes iztikai, Laima pa daļai neapzināti padodas sava darba devēja Artura Langarta spiedienam pārcelties uz dzīvi pie viņa un kļūt par Langarta mīļāko. Šo stāvokli viņa izjūt kā dziļi pazemojošu; ar nicinājumu uz viņu raugās arī Langarta pieaugusī meita Marta un ciniskais sekretārs Maksis Bormanis. Kad no ārzemēm atgriežas jaunais ārsts, zinību doktors Jānis Strautiņš, viņš un Laima iemīlas viens otrā. Neraugoties uz Bormaņa intrigām un centieniem publiski noniecināt Laimu, vēršot Strautiņa uzmanību uz viņas divdomīgo stāvokli Langarta namā, ārsts jauno sievieti bildina, un viņi gatavojas kāzām. Laima tomēr mokās iekšējos pārmetumos un neilgi pirms kāzām atzīstas Strautiņam agrākajās attiecībās; laulības tiek atceltas, un Strautiņš izaicina Langartu uz dueli. Tomēr tas nenotiek, jo Laima liktenīgajā divkaujas vietā ierodas pirmā un pēc īsas un kaismīgas izskaidrošanās nošauj Langartu, bet pēc tam nonāvē arī pati sevi. Strautiņš uzklausa viņas pēdējos atvadu un nožēlas vārdus.

Aspazijas dramaturģiskā darba notikumi risināti sadzīves situācijās, tomēr tajā dominē uzskatu un ideju cīņa. Tēli ir krasi polarizēti. Laima kaismīgi tiecas pēc pilnvērtīgas dzīves, taču to neiespējamu padara gan nabadzība, gan tas, ka Laimas darbs ir ģimenes vienīgais ienākumu avots, gan dramatiskās attiecības dzimumu starpā. Laimu ir iekārojis bagātnieks Langarts, un sižeta risinājumā rodas situācija, kurā Laima gandrīz neizbēgami spiesta nonākt viņa atkarībā. Laimas tēlā Aspazija ievijusi daudzus savas garīgās biogrāfijas motīvus un īpaši izcēlusi jaunās sievietes ideālismu un intelektuālās intereses, kas tomēr izrādās neīstenojamas. Savukārt Langarta pašapziņu nosaka viņa bagātība, un attieksmi pret Laimu lugas sižeta risinājumā diktē vienīgi iekāre. Langarta un Laimas attiecību atspoguļojumā izskan autores kritika par sabiedrības nevienlīdzību un vīriešu valdonību, un tā ir viena no pirmajām spilgtākajām feminisma izpausmēm latviešu rakstniecībā. Laimas iemīļotais Strautiņš ir ideāli noskaņots, bet dzīvē nepieredzējis cilvēks, kurš nespēj sniegt viņai pietiekamu morālu atbalstu. Satīriski tēlotas sabiedrības augstākās aprindas, kuras pārstāv bagātais tirgotājs Zanders Stūrmanis, viņa sieva Eberhardīne, kura cenšas izturēties kā vāciete, un meita Johanna, kā arī viņu ģimenes viesi. Kritisks ir arī Laimas tēva Sniedziņa portretējums, atklājot viņa vājo raksturu; māte ir fiziski un morāli pārāk vāja, lai izprastu meitas pārdzīvojumus un varētu viņai palīdzēt. Epizodiski tēlots Laimas jaunākais brālis Valdis un māsa Maija, enerģiski un moži bērni, kuri vēl pilnībā neapzinās skarbo realitāti, ar kādu nākas saskarties viņu ģimenei.

Drāmā “Zaudētas tiesības” izmantota piecu cēlienu struktūra, tomēr viens no tiem ir dalīts divās atsevišķās ainās. Pirmais cēliens norisinās Sniedziņa mājās, tiek raksturoti pieticīgie dzīves apstākļi, savukārt cēliena finālā pirmo reizi izskan Langarta draudi Laimai izputināt ģimeni, ja jaunā sieviete nepakļausies viņa gribai. Šie draudi īstenojas otrā cēliena pirmajā ainā, kad ieradušies parādu piedzinēji un tiek aprakstīta Sniedziņa manta. Ainas noslēgumā Langarts vēlreiz uzmācas Laimai, un bezizejas situācijā viņa ir spiesta padoties. Cēliena otrajā ainā tiek tēlots Langarta dzīvoklis, Laimas sarežģītās attiecības ar Martu un Bormani, kā arī Strautiņa ierašanās. Lugas trešajā cēlienā risinās plašas viesības Stūrmaņu mājās. Uz Strautiņa roku pretendē gan Marta, gan arī Stūrmaņu meita Johanna, un Bormanis cenšas izmantot situāciju, lai Laimu degradētu apkārtējo acīs. Tomēr tas neīstenojas iecerētajā veidā, jo Strautiņš atklāj savas jūtas. Ceturtais cēliens risinās Sniedziņa mājās īsi pirms paredzētajām laulībām; savukārt piektajā cēlienā notiek gatavošanās Langarta un Strautiņa divkaujai. Par šīs ainas norises vietu autore izvēlējusies kapsētu; un te pēc abu pēdējās izskaidrošanās mirst gan Langarts, gan Laima.

Drāma “Zaudētas tiesības” uzrakstīta prozā, taču tās dialogi un personu rīcība ir ļoti spilgti un ekspresīvi. Autore nav tiekusies pēc tā, lai atklātu psiholoģiski ticamus un niansētus tēlu pārdzīvojumus. Lugā dominē kaismīgi monologi, sakāpinātas situācijas, nesamierināmi konflikti. Viskrasākās izjūtu pārejas no izmisuma līdz cerībām un atkal līdz izmisumam raksturo Laimas tēlu. Viņas attiecības ar Strautiņu nav uzskatāmas par psiholoģiski motivētām, tajās akcentētas Laimas cerības sastapt ideālu partneri, kurš izprastu un novērtētu viņas garīgos centienus. Langarta uzspiestais attiecību modelis ir sagandējis Laimas pašapziņu, viņas izturēšanās ir kļuvusi nervoza un neaprēķināma, un saprašanās ar Strautiņu izrādās neiespējama. Lugas stilu ietekmējis 19. gs. skatuves mākslai raksturīgais aktieru tēlojuma sakāpinājums, ekspresīvas emociju izpausmes, kas atklāj vispārinātus jūtu stāvokļus (sarūgtinājumu, dusmas, prieku, izmisumu), netiecoties tiem piešķirt individualizētu izpausmi. Katrs no drāmas tēliem atklāj kādu tajā risinātās problemātikas aspektu, bet kopumā luga iecerēta kā protests pret sievietes beztiesīgumu 19. gs. beigu sabiedrībā, un tā arī uztverta. 

Aspazijas drāma “Zaudētas tiesības” pirmo reizi publicēta 1895. gadā Rīgā Pētera Bisnieka izdevumā. 1931. gadā luga iespiesta Aspazijas kopotos rakstos “Mana dzīve un darbi”, 2. sējumā. Tā vairākkārt publicēta atsevišķos izdevumos (1904. gadā Pēterburgā, 1910., 1924., 1932. un 1945. gadā Rīgā), iekļauta izlasē “Lugas” 1968. gadā, Aspazijas “Kopotu rakstu” izdevumā 1986. gadā un 2017. gadā.

Par Aspazijas lugu un tajā izvirzītajām problēmām tika plaši diskutēts 19. gs. nogales sabiedrībā un presē (laikrakstos “Dienas Lapa”, “Baltijas Vēstnesis”, “Mājas Viesis” un citos). Divus mēnešus pirms drāmas pirmuzveduma Rīgas Latviešu teātrī tika iestudēta vācu rakstnieka Hermaņa Zūdermaņa (Hermann Sudermann) luga “Gods“ (Die Ehre, 1889), kas izraisīja asu viedokļu sadursmi; latviešu rakstnieces darbs radīja ierosmi polemikas turpinājumam, kura centrā bija morāles problēmas. Aspazijai tika arī pārmests, ka pēc augsti novērtētās dzejas drāmas “Vaidelote” (1894) viņa neatbilstoši savam talantam pievērsusies ikdienas un sadzīves tēlojumam. 1894. gada decembrī, atbildot uz izskanējušiem spriedumiem, jautājumu un atbilžu vakarā Rīgā Aspazija nolasīja referātu “Tikumības jautājums lugā “Zaudētas tiesības””, kurā skaidroja tajā risinātās problēmas. Kaismīgu domu apmaiņu presē izraisīja arī atkārtots lugas iestudējums 20. gs. sākumā. Polemikā par Aspazijas drāmu iesaistījās Jānis Poruks un Rainis. 

Lugas pirmizrāde Rīgas Latviešu teātrī bija 1894. gada 3. aprīlī. To sagatavoja režisors Pēteris Ozoliņš. Laimas lomu izrādē atveidoja Jūlija Skaidrīte, Langartu – Jēkabs Duburs, Strautiņu – Aleksandrs Freimanis. Šajā teātrī luga iestudēta arī 1903. gadā un 1907. gadā. Lugas uzvedums Jaunajā Latviešu teātrī Frīdriha Podnieka režijā bija 1902. gadā, Jaunajā Rīgas teātrī Alekša Mierlauka režijā “Zalša līgava” 1913. gadā. Liepājas Latviešu teātrī drāmu “Zaudētas tiesības” 1918. gadā iestudēja režisore Otīlija Muceniece. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā luga daudz izrādīta arī amatieru uzvedumos.