Atjaunots 2022. gada 9. februārī
Madara Eversone

“Velnakaula dvīņi”

Egona Līva romāns, kas izdots 1966. gadā

Saistītie šķirkļi

Egona Līva romāns "Velnakaula dvīņi". Rīga: Liesma, 1966. gads.

Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Vēsturiskais konteksts

Romāns “Velnakaula dvīņi” ir vienīgais E. Līva romāns. Darbu pie tā viņš sāka 1964. gada pavasarī, tomēr sadzīves un veselības apstākļu dēļ darbs kādu laiku bija jāpārtrauc. Vēlāk dienasgrāmatā autors atzīmēja, ka īstais romāna varianta tapšanas sākums datējams ar 17.11.1964.

Romāna sākotnējais nosaukums bija “Velnakauls”, tas bija iecerēts kā triloģija, kas aptvertu laika posmu no 1944. līdz 1964. gadam. “Velnakaula dvīņi” bija plānotās triloģijas pirmā daļa, kurā tēlota Kaspara Kaula pārcelšanās jaunajā dzīves vietā, Kaspara gūsts un piespiedu došanās jūrā romāna noslēgumā, viņa dvīņiem paliekot Latvijā. Otrajā daļā dvīņiem jau būtu 16–17 gadu, izjuzdamas vainu par brāļa aizvešanu, viņus uzaudzinājis Kaspara dvīņubrālis Andrejs. Trešajā daļā Egons Līvs iecerēja tēlot Kaspara atgriešanos ciemā pēc vairākiem gadiem, kad dvīņi jau ir pieauguši un nodibinājuši savas ģimenes. Tomēr E. Līvs uzrakstīja tikai pirmo daļu, kas vēsta par salīdzinoši īsu laika posmu no 1944. līdz 1945. gada maijam, Otrā pasaules kara noslēgumam Eiropā. Pēc dienasgrāmatas ierakstiem zināms, ka iedvesmu un materiālu romānam viņš guva, apmeklējot Dienvidrietumkurzemes zvejnieku ciemus – Jūrmalciemu, Papi. Romāna darbības vietas prototips ir Pape.

Par romāna tapšanu Egons Līvs laikrakstā “Literatūra un Māksla” 27.08.1966. teicis: “Pavisam atklāti runājot, jutu nepieciešamību pastāstīt par tiem ļaudīm, kuri necīnījās frontē. Bargajos kara gados jau nebija tikai un vienīgi kaujas un varonība, bailes un nāve. Cilvēki arī mīlēja, jo dzima bērni...”.

Sižeta galvenās līnijas

Romāns vēsta par nomaļu Kurzemes zvejnieku ciemu Otrā pasaules kara izskaņā. Tā darbības centrā ir zvejnieks Kaspars Kauls, kurš, pēc sievas nāves palicis viens ar dvīņiem, dzīvo nacistiskās armijas okupētajā Vējaragā. No vācu karavīra Ferdinanda uzzinādams, ka armija atņems lopus, raizēs par savu bērnu nākotni viņš nolemj naktī ar laivu šķērsot fronti un pārbēgt uz Sarkanās armijas okupēto dzimto Auruciemu. Rūpes par bērniem veido romāna centrālo līniju, samezglojot sižetiskos notikumus un atklājot varoņu savstarpējās attieksmes un kara laika reālitāti – okupācijas varas sākotnējo neuzticību pārbēdzējam Kasparam, pārtikas trūkumu, dzīvi pamestā zemnīcā blakus mīnām, nacionālos partizānus, iedzīvotāju neuzticību okupācijas režīma amatpersonām, kā arī alkas pēc miera un vienkārša, fiziska darba. Otru romāna sižetisko līniju veido samezglojušās attiecības starp Kaspara jaunības dienu mīlestību Zandu un dvīņubrāli Andreju.

Galvenās darbojošās personas

Romāna galvenais varonis ir zvejnieks Kaspars Kauls, kas sava spēcīgā auguma, spītības, stiprā un lepnā rakstura dēļ iesaukts par Velnakaulu. Viņa sieva Marta dzemdībās mirusi, atstājot dvīņus – Jāni un Annu (sauktus par Janku un Anneli). Kurzemē vēl joprojām norisinās aktīva karadarbība, taču Kaspars ir apolitisks un individuālists. Viņu interesē savu bērnu dzīvības un nākotne, zvejnieka darbs un mīlestība. Gādībā par bērniem atklājas Kaspara stiprais un drosmīgais raksturs un zvejnieka raupjums, kas mijas ar maigumu un siltumu. Literatūrzinātniece Biruta Gudriķe to nodēvējusi par skarbas vīrišķības piestrāvotām rūpēm – smaga un sūra nepieciešamība – Kaspars ar tulznainajām rokām mazgā dvīņu drēbītes, aiz piesvīdušā zvejas vīra krekla silda piena pudeles, zemā balsī dudina šūpuļdziesmas, tai pat laikā gatavs drosmīgi cīnīties un aizstāvēt savus bērnus. Šī iemesla dēļ viņš riskē ar savu un bērnu dzīvībām, lai dotos braucienā pāri frontei pie dvīņubrāļa Andreja. Situāciju sarežģī apstāklis, ka dvīņubrālis ir apprecējies ar Kaspara jaunības dienu mīlestība Zandu, kura ir stipra, lepna un impulsīva rakstura sieviete, joprojām mīl Kasparu un nav piedevusi, ka Kaspars viņu pirms vairākiem gadiem pametis. B. Gudriķe rakstījusi, ka Zandas lepnumā un viengabalainībā, kas prasa visu vai neko, viņas kaislajās alkas pēc stipras, drosmīgas personības ir zināma tuvība ar Henrika Ibsena (Henrik Ibsen) ziemeļnieciski skarbajām, lepnajām un jūtās dziļajām sievietēm.

Kaislība un jūtas Kaspara un Zandas starpā nav dzisušas, radot attiecību samezglojumu gan abu brāļu, gan Zandas un Kaspara attiecībās. Zanda ir gatava Andreju pamest. Dvīņubrālis Andrejs nav ne fiziski, ne mentāli tik stiprs kā Kaspars, lai gan gatavs pat cīnīties ar brāli un nogalināt viņu mīlestības dēļ. Andrejs ir gļēva rakstura cilvēks, jo gatavs piedot Zandai neuzticību, kā aŗi bezpalīdzīgi noskatās, kā brāli Kasparu aizved nacionālie partizāni. Izjūtot vainu un atbildību par savu rīcību, romāna noslēgumā viņš kopā ar Zandu uzņemas rūpes par Kaspara dvīņiem.

Uzbūves saturiskās īpatnības

Romāns “Velnakaula dvīņi” atbilst reālpsiholoģiskās prozas principiem. Tā vēstījums ir koncentrēts un lakonisks, bez izvērstāka notikumu un tēlu raksturojuma. Literatūrkritiķis un rakstnieks Guntis Berelis līdzās Visvalža Lāma, Miervalža Birzes un Ēvalda Vilka darbiem to nodēvējis par “skarbā stila” prozu, kuras centrā nav vairs sociālistiskajā reālismā aktuālā cīņas un uzvaras tēma, bet gan personība un laiks, kas nosaka indivīda rīcību un atziņas. Romāns sākas ar Kaspara braucienu pāri frontei un ar to arī noslēdzas – Kaspars, nacionālo partizānu sagūstīts, tiek piespiests kopā ar viņiem doties pāri jūrai uz Zviedriju, dvīņu aprūpi uzticot Zandai un brālim Andrejam. Romāna beigas paliek atvērtas, kas norāda uz rakstnieka ieceri to turpināt. Romānā tēlotie kara laika notikumi (nacionālo partizānu uzbrukumi u. c.) ir tikai fons, uz kura norisinās Kaspara, Zandas un Andreja attiecības, cīņa par dvīņu dzīvību nosargāšanu. Autors šos notikumus, kā arī Kaspara attiecības ar atsevišķiem romāna tēliem (partorgu Jāni Sīli, sarkanās armijas virsnieku Uldi, zvejniekiem – Spāģi, Vasaru u. c.) nav izvērsis plašāk. Auruciema iedzīvotāji tēloti shematiski, bez dziļākas tēlu psiholoģiskās analīzes. Līdzās sadzīvei un savstarpējo attiecību samezglojumiem autors risinājis indivīda sociālās aktivitātes un humānisma jautājumus.

Informācija par manuskriptu

Romāna manuskripts rokrakstā un mašīnrakstā ar labojumiem un komentāriem rokrakstā glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā Egona Līva kolekcijā.

Darba pirmizdevums, tulkojumi

Romāna pirmizdevums iznāca 1966. gadā izdevniecībā “Liesma”. Romāns tulkots krievu (1968. gadā, tulkojis Jurijs Abizovs, Юрий Иванович Абызов), lietuviešu (1969. gadā, tulkojusi Milda Zukmaniene, Milda Zukmanienė) un igauņu (1972. gadā, tulkojusi Ita Saksa, Ita Saks) valodā.

Nozīme literatūrā

Romāns ir viens no 20. gs. 60. gadu labākajiem latviešu prozas darbiem. Tas ir viens no pirmajiem romāniem, kas atsakās no sociālistiskā reālisma shematisma un šabloniem, tiecoties atjaunot 20. gs. 30. gadu latviešu literatūras prozas tradīciju. Romāns nefokusējas vairs uz kolektīvajām, bet gan varoņa individuālajām interesēm un vispārcilvēciskām vērtībām. E. Līvs viens no pirmajiem tēlo apolitisku cilvēku, kurš necīnās, nenostājas nevienā frontes pusē. Būtiskas ir arī izmaiņas Otrā pasaules kara interpretācijā. E. Līvs latviešu padomju prozā nacistiskās armijas karavīru nerāda vairs kā absolūto ienaidnieku, ierasti tēlojot to trafareti un shematiski, bet gan atklāj tā cilvēcīgos vaibstus.

Atspoguļojums citos mākslas veidos

Romāna “Velnakaula dvīņi” dramatizējums iestudēts četros Latvijas teātros – Liepājas teātrī (1967. gads, E. Līva dramatizējums, režisors Andrejs Migla), Drāmas (Nacionālajā) teātrī (1967. gads, dramatizējuma autors un režisors Arnolds Liniņš), Rīgas Krievu drāmas teātrī (1968. gads, dramatizējuma autori Arkādijs Kacs (Аркадий Фридрихович Кац) un Zinovijs Segals (Зиновий Николаевич Сегаль), režisors A. Kacs) un Dailes teātrī (1977. gads, dramatizējuma autors un režisors A. Liniņš).

1968. gadā pēc romāna “Velnakaula dvīņi” motīviem Lietuvas kinostudijā iznāca filma “Jūtas” (Jausmai; režisori Aļģirds Dausa, Algirdas Dausa, Almants Grikevičs, Almantas Grikevičius), kam sākotnēji E. Līvs bija scenārija autors, bet, rodoties domstarpībām filmas sižeta izveidē, scenāriju savā interpretācijā turpināja veidoja lietuviešu režisors un dramaturgs Vītauts Žalakevičs (Vytautas Žalakevičius). E. Līvs atteicās piekrist lietuviešu piedāvātajam variantam. Filma apbalvota Sanremo festivālā 1975. gadā (E. Līvs netika godināts), bet 1995. gadā tā atzīta par visu laiku labāko lietuviešu spēlfimu.

Romāns “Velnakaula dvīņi” iestudēts arī Latvijas Radioteātrī. 1971. gadā romāna radiouzvedumi tapuši arī Viļņas un Ungārijas radiofonā.

Multivide

Egona Līva romāns "Velnakaula dvīņi". Rīga: Liesma, 1966. gads.

Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka.

“Velnakaula dvīņi”

Saistītie šķirkļi

Egona Līva romāns "Velnakaula dvīņi". Rīga: Liesma, 1966. gads.

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Multivide

Autora ieteiktie papildu resursi

“Velnakaula dvīņi”

Saistītie šķirkļi

Egona Līva romāns "Velnakaula dvīņi". Rīga: Liesma, 1966. gads.

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Multivide

Saistītie šķirkļi

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra