E. Līva nozīmīgākais radošās darbības posms ir 20. gs. 60. gadi. Lielu popularitāti guva garstāsts “Kapteinis Nulle” (1963) un tā ekranizējums. Savukārt romāns “Velnakaula dvīņi” (1966) ir viens no spilgtākajiem šī perioda latviešu prozas darbiem. E. Līvs ir vairāku Rīgas kinostudijas filmu scenārija autors. Mūža pēdējos gados apzinājis senās latviešu jūrniecības tradīcijas, iestājies par Latvijas Jūras akadēmijas dibināšanu. Viņa vārdā nosaukta literārā prēmija.

E. Līvs ir dzimis dzelzceļnieka ģimenē. Skolas gaitas viņš uzsāka Jelgavas pamatskolā (1933–1938). Jelgavā ģimene dzīvoja līdz 1938. gadam, tad tēvu Jāni Gūtmani, mašīnista palīgu, sliktās redzes dēļ pārcēla darbā par stacijas uzraugu uz Garozu Jelgavas rajonā, pēc tam – par pārmijnieku uz Gaviezi Liepājas rajonā. E. Līvs mācības turpināja Liepājas Kārļa Ulmaņa 28. janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskolā (1938–1939), katru dienu mērodams ceļu no Gaviezes uz Liepāju. Pēc tam mācījās Liepājas vakara tehnikumā (1939–1942). 1955. gadā E. Līvs  pabeidza kuģu mehāniķu–dīzelistu skolu Liepājā, iegūstot vidējo tehnisko izglītību un kuģa mehāniķa–dīzelista 3. pakāpes diplomu.

Paralēli mācībām vakara tehnikumā piecpadsmit gadus vecais E. Līvs pa dienu strādāja par atslēdznieka mācekli Liepājas dzelzceļa darbnīcās (1939–41), tad, lai pēc tēva nāves būtu tuvāk ģimenei, – par telefona līniju montieri dzelzceļa līnijām Liepāja–Priekule, Liepāja–Rucava (1941). 1942. gada februārī E. Līvs brīvprātīgi iestājās Vācijas armijā, vēlāk – Latviešu leģiona 15. un 19. divīzijas sastāvā, par ko viņam padomju okupācijas gados nācās ciest. Otrā pasaules kara beigas viņš sagaidīja Polijā, Helas pussalā, gūstekņu nometnē, pēc tam – filtrācijas nometnē Grodņā. Latviešu leģionāru ceļu uz gūstekņu nometnēm pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada maijā E. Līvs dokumentējis biogrāfiskajā atmiņstāstā “Rēta lūpas iekšpusē”, kas pēc viņa nāves kopā ar dienasgrāmatu iznāca 1992. gadā.

No 1945. gada maija līdz 1946. gada augustam E. Līvs atradās filtrācijas nometnē – Baltās–Baltijas jūras kanāla (Беломорско-Балтийский канал) būvniecībā Medvežjegorskā (Oņegas ezera ziemeļu krastā). Tur viņš sāka rakstīt prozu. No 1946. gada augusta līdz 1950. gada jūnijam atradās karadienestā Sarkanajā armijā, Igaunijā. Dienesta laikā sāka rakstīt stāstus – “Aija”, “Ilze”, “Gane” un “Pavasara dubļos notašķītais autobuss apstājas ceļa galā...” (šie darbi pirmoreiz publicēti pēc autora nāves).

Pēc dienesta viņš devās atpakaļ uz Liepāju, kur kādu laiku strādāja par elektriķi, par nozvejas inženieri Liepājas motorizētās zvejas stacijā (1950–1952), inspektoru Latvijas Komunālās saimniecības energosistēmā (1952–1953), līnijas mehāniķi Liepājas motorizētās zvejas stacijā Liepājas zvejas ostā (1955–1957) un Liepājas zvejnieku kolhoza “Boļševiks” zvejas brigādes brigadieri un zvejas ostas dispečeri (1958–1959; 1960–1964). 1959. gada vasarā uz Zviedriju aizbēga zvejas kuģa apkalpe un E. Līvu atlaida no darba. Gadu viņš strādāja kurpnieka darbnīcā, pēc tam varēja atgriezties zvejnieku kolhozā “Boļševiks”. Viņš turpināja rakstīt prozu. 1959. gadā Liepājas rajona laikrakstā “Komunists” iespiesta viņa pirmā publikācija – stāsts “Cīruļu putenī”. No 1964. līdz 1969. gadam E. Līvs bija laikraksta “Cīņa” speciālkorespondents Liepājā. Viņš rakstīja reportāžas par zvejniekiem (apkopotas krājumā “Vērts bij vīriem satikties”, 1966).

1969. gadā E. Līvs ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu, kur viņš uzsāka darbu Rīgas Kinostudijā kā Scenāriju redakcijas kolēģijas redaktors (1969–1973). (Īsu brīdi, no 1973. gada līdz 1974. gadam, E. Līvs bija arī Latvijas Padomju rakstnieku savienības Prozas konsultants.)

E. Līvs bija Liepājas literārās apvienības biroja loceklis (1961), Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedrs (1963). 1988. gadā ievēlēts par Latvijas Kultūras fonda Jūrniecības kopas goda priekšsēdētāju.

Liepājas laiks E. Līva daiļradē ir visražīgākais – 1962. gadā iznāca pirmais īso stāstu krājums “Selgas vīri”, kam sekoja garais stāsts “Kaptenis Nulle”, stāstu krājumi “Prelūdija” (1964) un “Vecā romantiķu pirts” (1968), romāns “Velnakaula dvīņi”.

Jūrnieku un zvejnieku vides, viņu skarbo raksturu un dzīves dažādo šķautņu pārzināšana deva bagātīgu vielu literārajiem darbiem. Tajos bez izskaistinājuma un romantizācijas tēlota galvenokārt zvejnieku dzīve, viņu smagais fiziskais darbs un attiecības. Prozai raksturīgs tiešs dzīves vērojums, kā arī psiholoģiskā niansētība. Rakstnieks atzinis, ka garo stāstu “Kapteinis Nulle” viņš varējis pabeigt vien tad, kad pats devies reisā uz Ziemeļjūru, iepazīstot visas zvejnieka dzīves fineses. Tādēļ viņa tēlotie raksturi ir tik autentiski, vitāli un kolorīti. Literatūrzinātniece Biruta Gudriķe secinājusi, ka E. Līvs netiecas vienkāršot dzīvi un nogludināt tās asumus, viņš cenšas to tvert visā tās sarežģītībā un pretrunu daudzveidībā. Viņa darbos nav izteikti pozitīvu vai negatīvu varoņu, tie ir dzīvi, vienkārši, ikdienišķi cilvēki ar labām un sliktām īpašībām, nereti ar spēcīgiem un ideāliem uzticīgiem raksturiem.

E. Līva daiļradē nozīmīgākais darbs ir romāns “Velnakaula dvīņi”. Tas ir spilgts vēstījums par nomaļu Kurzemes zvejniekciemu Otrā pasaules kara beigās un neilgi pēc tām. Kara laiks ir tikai fons, uz kura norisinās cilvēciskas kaislības, atklājot stiprus raksturus, kuri pat vissmagāko pārbaudījumu laikā spēj saglabāt cilvēcisko lepnumu, pašcieņu un morālo stāju. Romāns ir būtisks pagrieziena punkts 20. gs. 60. gadu latviešu padomju literārajā procesā – tas ir viens no pirmajiem, kurš atkāpjas no sociālistiskā reālisma shematisma un šabloniem, turpinot 20. gs. 30. gadu latviešu literatūras prozas tradīciju. Romāna centrā vairs nav sabiedrības, bet gan varoņa individuālās intereses (rūpes par bērniem, mīlestība un darbs) un vispārcilvēciskās vērtības. Būtiskas ir arī izmaiņas Otrā pasaules kara interpretācijā. E. Līvs latviešu padomju prozā nacistiskās armijas karavīru nerāda vairs kā ienaidnieku, bet atklāj tā cilvēcīgos vaibstus. Viņa uzmanības centrā ir apolitisks cilvēks, kurš karo, bet nepauž kādas politiskas varas uzskatus.

20. gs. 70. un 80. gados E. Līvs vairāk pievērsās scenāriju veidošanai un sarakstīja vienu stāstu krājumu “Pārnākšana” (1977). Grāmatā iznāca kinoscenārijs “Meldru mežs” (1972) un trīs darbu izlases – “Slieksnis” (1974), “Viena diena uz labās, mīļās zemītes” (1983), “Skumjās rotaļas” (1984). Pēc viņa nāves izdots vēstuļu, piezīmju un dzejoļu krājums “Asteru medus” (2000). Tajā atklājas arī E. Līva sarežģītās attiecības ar okupācijas režīmu.

E. Līvs nodarbojās ar jūrniecības pētniecību. Mūža pēdējos gados iestājās par Latvijas jūrskolas dibināšanu, publicēja rakstus un aprakstus par jūrniekiem, Ainažu jūrskolu, iecerē bija arī romāns par Krišjāni Valdemāru. E. Līvs draudzējās ar latviešu jūrasbraucējiem, apzināja senās latviešu jūrniecības tradīcijas (vāca fotogrāfijas, vēstules, rokrakstus, sarunas ierakstīja magnetofona lentēs). Savāktais materiāls 2014. gadā publicēts grāmatā “Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem”.

1979. gadā par garstāstu “Nakts bez putniem” un ieguldījumu zvejnieku dzīves atainošanā E. Līvs saņēma zvejnieku kolhoza “9. Maijs” Viļa Lāča prēmiju. 1984. gadā viņam tika piešķirts zvejnieku kolhoza “Boļševiks” Goda kolhoznieka nosaukums. Tomēr biogrāfijas dēļ E. Līvs dzīves laikā nesaņēma vairākus nozīmīgus apbalvojumus un atzinības – spēlfilmas “Kapteinis Nulle” (1964) radošā grupa tika izvirzīta Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts prēmijai, izņemot scenāristu E. Līvu, 1970. gadā par romānu “Velnakaula dvīņi” viņš tika izvirzīts LPSR Valsts prēmijai, taču pēdējā brīdī viņu lika izņemt no kandidātu saraksta.

Par godu rakstniekam 01.09.1990. Liepājas zvejnieku saimniecība “Kursa” izveidoja E. Līva prēmiju par Latvijas jūrniecības veicināšanu, tā pastāvēja īsu brīdi. 2010. gadā nodibināta E. Līva piemiņas balva “Krasta ļaudis”. To pasniedz ar mērķi veicināt interesi par latviešu literatūras klasiķi E. Līvu un piekrastes ļaužu attēlojumu literatūrā. Konkurss aktualizē latviešu autoru darbus un akcentē jaunāko devumu latviešu literatūrā. Prēmiju organizē Liepājas pilsētas Kultūras pārvalde sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociāciju.

2013. gada novembrī, iemūžinot E. Līva piemiņu, Latvijas Jūras akadēmija piešķīra savai bibliotēkai E. Līva vārdu. 31.08.2014. pie nama Liepājā, Baznīcas ielā 20, kurā dzīvojis E. Līvs, atklāja piemiņas plāksni.

Vairāki E. Līva darbi ekranizēti Rīgas kinostudijā, un viņš bijis arī scenārija autors. 1964. gadā pēc tāda paša nosaukuma stāsta iznāca pirmā platekrāna filma “Kapteinis Nulle” (režisors un scenārija līdzautors Leonīds Leimanis), pēc stāsta “Nora” motīviem – filma “Rīta miglā” (1966. gads, režisors un scenārija līdzautors Imants Krenbergs). 1971. gadā iznāca režisora Ērika Lāča filma “Meldru mežs”, kuras scenārijs pēc gada tika izdots grāmatā. 1974. gadā pēc E. Līva stāsta “Prelūdija” iznāca filma “Pirmā vasara” (režisore Ada Armīda Neretniece), pēc stāsta “Lailas dāvana” – “Lielā Jaungada nakts” (1978. gads, Большая новогодняя ночь, režisore Ada Armīda Neretniece) un stāsta “Nakts bez putniem” – tāda paša nosaukuma filma (1979. gads, režisors un scenārija līdzautors Gunārs Cilinskis). 1973. gadā tika pabeigts scenārijs filmai “Tandēms”, kura netika uzņemta (grāmatā – krājumā “Pārnākšana”).

E. Līvs ir scenārija autors arī pēc Viļa Lāča romāna motīviem tapušajai filmai “Akmeņainais ceļš” (1983. gads, režisors Rolands Kalniņš) un kopā ar rakstnieku Ēriku Kūli sarakstījis scenāriju filmai “Parāds mīlestībā” pēc Ē. Kūļa stāsta motīviem (1984. gads, režisors Varis Brasla).

Savukārt romāna “Velnakaula dvīņi” dramatizējums iestudēts četros Latvijas teātros – Liepājas teātrī (1967. gads, E. Līva dramatizējums, režisors Andrejs Migla), Drāmas (Nacionālajā) teātrī (1967. gads, dramatizējuma autors un režisors Arnolds Liniņš), Rīgas Krievu drāmas teātrī (1968. gads, dramatizējuma autori Arkādijs Kacs (Аркадий Фридрихович Кац) un Zinovijs Segals (Зиновий Николаевич Сегаль), režisors Arkādijs Kacs) un Dailes teātrī (1977. gads, dramatizējuma autors un režisors Arnolds Liniņš).

1968. gadā pēc romāna “Velnakaula dvīņi” motīviem Lietuvas kinostudijā iznāca filma “Jūtas” (“Jausmai”; režisori Aļģirds Dausa (Algirdas Dausa), Almants Grikevičs (Almantas Grikevičius)), kurai sākotnēji E. Līvs bija scenārija autors, bet, rodoties domstarpībām filmas sižeta izveidē, tālāk scenāriju savā interpretācijā veidoja lietuviešu režisors un dramaturgs Vītauts Žalakevičs (Vytautas Žalakevičius). E. Līvs atteicās parakstīties zem lietuviešu piedāvātā varianta. Filma apbalvota Sanremo festivālā 1975. gadā (E. Līvs netika tur godināts), bet 1995. gadā tā atzīta par visu laiku labāko lietuviešu spēlfimu.

Vairāki E. Līva darbi (“Nora”, “Kapteinis Nulle”, “Prelūdija”, “Velnakaula dvīņi” u. c.) iestudēti Latvijas Radioteātrī. 1971. gadā romāna “Velnakaula dvīņi” radiouzvedumi tapuši arī Viļņas un Ungārijas radiofonā.