Rakstnieks un žurnālists T. Zeltiņš darbojās visos literatūras žanros. Visvairāk rakstīja prozu. Romānos – daudz autobiogrāfisku motīvu, kas saistīti ar rakstnieka dzīvi Latvijā, bēgļu gaitām Vācijā un trimdu Amerikā. Aktīvi iesaistījās trimdas sabiedriskajā dzīvē, bija laikraksta “Laiks” līdzstrādnieks. T. Zeltiņš sarakstīja 17 romānus, trīs stāstu krājumus, trīs dzejoļu krājumus un eseju krājumu, trīs bērnu grāmatas un piecas lugas. Sadarbībā ar apgādu “Grāmatu Draugs” sakārtoja latviešu trimdas rakstnieku darbu un autobiogrāfiju antoloģijas: “Dzejas un sejas” (1962), “Prozas profili” (1964) un “Pašportreti” (1965).

Dzimis jūrnieka ģimenē, uzaudzis Ķengaragā Daugavas tuvumā, kas atklājas viņa jaunatnes stāstu krājumā “Torņi Daugavā” (1964). 1921.–1933. gadā mācījās Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijā, kur par latviešu valodas un literatūras skolotāju strādāja dzejnieks Vilis Plūdons, kura ietekmē iemīļoja balādes un ritmisko dzeju. Studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā (1933–1943). Darbojās studentu korporācijā “Fraternitas Lataviensis”.

Pirmās T. Zeltiņa literārie darbi – dzejoļi – publicēti 1931. gadā dažādos Latvijas periodiskajos izdevumos. Dzejā dominēja romantiskas mīlas noskaņas pilsētvidē, arī patriotiski motīvi un filozofiskas pārdomas. 1934. gadā periodikā parādījās pirmās īsprozas publikācijas. 1938. gadā tika izdots pirmais romāns “Rīgas ģimnāzisti”, kura centrā ģimnāzistu pēdējais mācību gads un ikdiena; stāstījums spraigs, caurvīts ar vieglu humora dzirksti.

Strādāja par korektoru laikrakstā “Jaunākās Ziņas” (1936–1940), žurnālistu un redaktoru citos izdevumos.

1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās – nonāca Sudetijā, bijušās Čehoslovākijas teritorijā, kas Otrā pasaules kara beigās bija padomju varas kontrolē. Pēc kara līdz 1950. gadam dzīvoja latviešu bēgļu nometnē Vircburgā, Vācijā. Piedalījās latviešu literārajā dzīvē, periodikā tika publicēta patriotiska lirika bēgļu rezignētā noskaņā, vēsturiskas balādes, Vācijas ainavas zīmējumi un divas grāmatas bērniem. Šajā laikā sarakstīja arī lugas: skatu lugu “Vilks Rīgā” (1948), kuru iestudēja Vircburgas Latviešu teātrī, komēdiju “Donžuāna pēdējā mīlestība”, kuru iestudēja Eslingenas latviešu teātrī 1949. gadā, un komēdiju “Vīna raugs” Londonā (1955).

T. Zeltiņš bija laikraksta “Vircburgas Latviešu Vēstis” redaktors (1947), laikraksta “Jaunās Ziņas” literārās daļas vadītājs. Kopš 1950. gada dzīvoja Amerikā – Īstonā, Filadelfijā (Pensilvānijā), Orindžā (Ņūdžersijā) – un iesaistījās Elles ķēķa literārajās aktivitātēs. Amerikā strādāja vienkāršus iztikas darbus (aitkopis, dārznieks, namzinis) un strādāja laikraksta “Laiks” (Ņujorka) un žurnāla “Latvju Žurnāls” redakcijā (1955). Lielākā daļa dzejas, īsprozas un romānu tapuši, dzīvojot Amerikā.

T. Zeltiņš rakstīja apceres, recenzijas, portretēja savus laikabiedrus. 1960. gadā laikrakstā “Latvija Amerikā” (Toronto) tika publicēti paziņu portretējumi, kas daļēji apkopoti grāmatā “Tuvos un tālos ciemos” (1977). Nozīmīgs literatūrvēsturisks ieguldījums veikts, sakārtojot autobiogrāfiju “Pašportreti” (1965), latviešu dzeju svešumā “Dzejas un sejas” (1962) un prozas antoloģiju “Prozas profili” (1964).

Bija Latvijas PEN kluba biedrs.

Rakstnieka gaitas T. Zeltiņš sāka Latvijā 20. gs. 30. gados, bet redzamu vietu latviešu literatūrā sasniedza ar saviem pēc Otrā pasaules kara svešumā izdotajiem darbiem. Romāniem raksturīgs reālistisks, psiholoģisks, vietumis satīrisks skatījums uz sava laika dzīvi, pārbaudījumiem; visvairāk tēlota pilsētu (Rīgas, Vircburgas, Ņujorkas u. c.) vide, cilvēku likteņi, samezglojumi un dokumentētas laikmeta iezīmes.

Literārajos darbos galvenokārt tēlots laiks, sākot ar 20. gs. 30. gadu sākumu līdz padomju okupācijas gadam, vācu okupācijai, Otrā pasaules kara beigu posmam Latvijā, kā arī bēgļu ceļš pēckara Eiropā, dzīve bēgļu nometnēs, izceļošana un trimdinieka dzīve svešumā.

Laikmeta dokumentalitāte ar autobiogrāfiskām iezīmēm raksturo lielāko daļu T. Zeltiņa romānu. Darbi veido hronoloģisku atskatu uz paša rakstnieka pieredzēto un vēroto. Jau pirmajā publicētajā romānā “Rīgas ģimnāzisti” rakstnieks atskatās uz ģimnāzijas laiku un aizsāk stāstu par Augustu Auriņu, kas kā literārs tēls darbojas vairākos romānos, arī romānu triloģijā “Kad vīns rūgst”: “Rožu gaitenis” (1958), “Melnās avis” (1959), “Pazudušā paaudze” (1959). Triloģijā attēlota latviešu dzīve brīvā Latvijā, jauniešu romantiskās jūtas, skarbā saskarsme ar kara realitāti, varu maiņām un represijām. Šajos trīs romānos T. Zeltiņš vēsta par tās latviešu jauniešu un topošās inteliģences paaudzes gaitām, kas uzsāka savas studijas Latvijas Universitātē, piedzīvodama Latvijas neatkarības uzplaukumu un beigas, divu svešu varu okupāciju. Triloģijai tematiski tuvs ir arī jaunatnes stāstu krājums “Torņi Daugavā”, tajā aprakstīta Augusta Auriņa bērnība, dzīvojot pie Daugavas Ķengaragā.

Otru romānu grupu veido darbi, kuros attēlots bēgļu nometņu laiks Vācijā, dokumentējot laikmetu, kas kļuvis par vēsturi, taču skāris daudzu cilvēku likteņus. Rakstnieka dramatiskā pieredze un laikmeta dokumentācija, Otrā pasaules kara izskaņā paliekot padomju okupācijas zonā Sudetijā, atklājas romānā “Slazdā” (1952). Romānā, kas publicēts divās grāmatās – “Drupu republika” (1960) un “Tiltu atjaunotāji” (1962) –, lasītāji atkal sastopas ar jauno dzejnieku Auriņu bēgļu nometnes ikdienā. Romāna īstā varone ir “drupu republika” jeb Vircburgas nometne, kurā dzīvoja arī pats romāna autors. Romāni dokumentē pārvietoto personu dzīvi Vācija; tajos daudz reālu faktu, daudzas personas sauktas īstajos vārdos, bet citas, kaut labi pazīstamas, apzīmētas ar izdomātiem vārdiem. Padrūmo un vienveidīgo nometnes ikdienu daudzveido garīgā rosība – rakstnieku, mākslinieku un aktieru radošā kultūras darbība, notikumi. Tas attēlots dzīvā vēstījumā, ar krietnu humora un satīras piedevu.

Laikmets un vide dokumentēti arī romānu triloģijā par Antiņu Jēru, kas ir T. Zeltiņa romānu virsotne un nozīmīgs darbs arī latviešu literatūrā. Romānus “Antiņš Amerikā meklē līgavu” (1963), “Antiņš Amerikā cīnās ar sievu un trimdu” (1966) un “Antiņš debesīs meklē latviešus” (1970) caurvij stāsts par Antiņu Jēru Amerikā, sirdsšķīstu vīru, un viņa piedzīvojumiem, dzīvi, ikdienu jaunajā vidē. Īpaša vērtība ir T. Zeltiņa veidotā autentiski literārā vide, Elles ķēķa tikšanās un norises.

Līdzās laikmeta dokumentēšanai T. Zeltiņu saistīja arī citas problēmas. Romānā “Leopolds Maurs atzīstas” (1978) rakstnieks risina morāles un sirdsapziņas jautājumus cilvēku dzīvē. Romāns “Septiņi saulrietā” (1980) ietver rezignētu un nostalģisku, pagātnē vērstu septiņu pavecu vīru atmiņu stāstījumus. Romānā “Mīlestības maize” (1971) psiholoģiskās detaļās tēlota jauna laulāta pāra dzīve. Romānam “Leļļu meistars Eņģelis” (1976) rakstnieks izmantojis oriģinālu darba kompozīciju – mirušais Matīss Eņģelis ir atstājis skaņu lentes, kurās ierunājis savu dzīves stāstu.

Savrups reālistiski iekrāsotajā rakstnieka daiļradē ir romāns “Nu ir tā stunda” (1975), kas tuvinās fantastikas žanram, tēlojot trimdas sabiedrību, it kā notikušu Latvijas neatkarības atgūšanu, vienlaikus ievijot arī aktuālus latviešu trimdas sabiedrības jautājumus – par braukšanu uz Latviju, par atgriešanos Latvijā un attieksmi pret to.

T. Zeltiņš darbojās arī īsprozā – miniatūru krājumā “Zīmējumi vasaras smiltīs” (1962) smalki savijas lielprozas autora un dzejnieka poētika. Noveļu krājumā “Dvēseļu glābēji” (1959) sakopoti gan īsāki, gan garāki sacerējumi ar izkoptu stilu un raitu, dramatisku darbību. Ar smalku izpratni rakstnieks iedziļinājies cilvēku pārdzīvojumos un dažādos raksturos. Septiņi Ziemassvētku stāsti apkopoti grāmatā “Zvaigzne egles zarā” (1968).

T. Zeltiņa dzejā galvenokārt dominē laikmetiskas nokrāsas, bēgļa pārdzīvojums, smeldze. 1947. gadā izdotā pasaka trīsdesmit trijos pantos “Zelta gailis. Bēgļu bērna pasaka” ir latvju tautas likteņpasaka simboliskā tēlojumā. Sešu balāžu krājumā “Balādes” (1947) atklājas autora talants episkajā dzejā, vēsturiskajās balādēs iezīmēts dramatisms, izstrādāta forma, ritms, noskaņa. Dzejas krājumā “Nakts uguņi” (1953) aprakstīti Vācijas bēgļa un Amerikas trimdinieka pārdzīvojumi, sajūtas. Šīs noskaņas raksturīgas arī dzejas un balāžu krājumā “Skumjā pase” (1961). 1998. gadā Rīgā izdota dzejas un eseju izlase “Mākonī ieslietas kāpnes”.

T. Zeltiņa nozīmīgākais devums latviešu literatūrā ir proza un balādes. Romānos viņš aprakstīja savas paaudzes cilvēku likteņgaitas no skolas sola līdz dzīves pilnbriedam svešumā. Viņš bija izteikts vides, situāciju un dokumentējoša laikmeta raksturotājs. Darbos netrūkst gaišas humora pieskaņas. Īpaši triloģijā par Antiņu, kur rakstnieks atklājas kā vērienīgs satīriķis un humorists, viņam izdevies radīt pievilcīgu un reizē komisku romānu galveno varoni Antiņu Jēru.

Rakstnieks savos lielprozas darbos izstāstīja savas paaudzes stāstu – izglītojusies neatkarīgajā Latvijā, pieredzējusi okupācijas varu maiņas, padomju represijas, iesaukta leģionā, spiesta atstāt Latviju, pieredzēt pēckara laiku un nometņu dzīvi, spiesta veidot savu dzīvi, nonākot citā kontinentā.

1959. gadā T. Zeltiņš saņēma Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda balvu par noveļu krājumu “Dvēseļu glābēji”, 1963. gadā – Goppera fonda balvu par stāstu un miniatūru krājumu “Torņi Daugavā”, 1976. gadā – Ērika Raistera piemiņas fonda balvu.

T. Zeltiņa portretu gleznoja Fridrihs Milts, Gunars Saliņš rakstniekam veltīja dzejoli “Ticības atjaunotāji” (publicēts “Laiks”, 25.11.1959.).