Karabīne ir salīdzinoši vieglāka, ērtāka lietošanā, bet ar sliktākām ballistiskajām īpašībām. Senāk bija gan gludstobra, gan vītņstobra karabīnes, tās lietoja kavalēristu, artilēristu un tehnisko karaspēka daļu apbruņošanai. Vītņstobra karabīnes mūsdienās pilda medību ieroču funkcijas.
karabīne
individuālais strēlnieku manuāli pārlādējamais vienas patronas vai patronkārbas šaujamierocis ar īsāku stobru nekā šautenei
Saistītie šķirkļi
Mosina sistēmas 1938. gada parauga 7,62 mm karabīne, PSRS, Iževskas ieroču rūpnīca, 20. gs. 40. gadi.
Satura rādītājs
Jēdziena etimoloģija
Nosaukums “karabīne” cēlies no arābu valodas, kurā vārds karab nozīmē “ierocis” (no turku karabuli – strēlnieks). 15. gs. arābi akmeņu mešanai izmantoja stobrveida metāla ierīces, ko sauca par karabīnēm. 16. gs. šis vārds izplatījās Eiropā un sākotnēji apzīmēja gan gludstobra, gan vītņstobra ieročus līdzās citiem šaujamieroču nosaukumiem. Gludstobra ieroci ar nosaukumu “karabīne” Francijā lietoja kopš 1542. gada. 1588. gadā Francijas armijā apbruņojumā pieņēma speciālu ieroci kavalēristiem, kuru nosauca par carabine. Tā galvenā īpatnība bija āķis ieroča sānos, kas ļāva jātniekam ieroci nesāt ar saiti pār muguru. Ieroča garumam nepievērsa uzmanību; mērķis bija ērta lietošana jātniekiem. Par karabīnēm sauca lielākoties medību ieročus. Kad 17. gs. plašāk ieviesās vītņstobri, karabīnes sāka dēvēt par štuceriem (no vācu stutzen – apgriezt, apcirst), arī tie visbiežāk bija medību ieroči. Karabīnes sauca arī par vītņstobra bisēm (no vācu die Büche – šautene, bise) – medību šaujamierocis. Pēc stobra kanāla uzbūves izšķir gludstobra (skrošu) un vītņstobra (ložu) bises. Daudzviet nav stingri reglamentēti ieroču tipu nosaukumi – vienam un tam pašam ieroču tipam lieto dažādus tradicionālos nosaukumus – carabine, mousqueton, fusil – franču valodā, Karabiner, Kurzgewehr, Stutz – vācu valodā.
Taktiskā un stratēģiskā nozīme
Sākot ar 19. gs. otro pusi, militāro šaujamieroču arsenālā mainījās karabīnes nozīme un pielietojums, jo īsākā stobra dēļ šis ierocis bija īpaši piemērots lietošanai kavalērijā. Tādēļ tā ārējo detaļu formas speciāli pielāgoja jātnieku ērtībai. Karaspēka apbruņojumā pieņemot manuāli pārlādējamās vairākpatronu kājnieku šautenes, kas bija nēsājamas uz pleca, radās nepieciešamība pēc vieglākiem mazāka gabarīta ieročiem kavalēristu, artilēristu un tehnisko vienību karavīriem. Tādēļ standarta armijas šautenēm saīsināja stobrus, pie ieroča pārveidoja plecu siksnas stiprinājumu, bet atstāja bāzes ieroča munīciju un tehnisko mezglu risinājumus. Kavalēristiem nevajadzēja lietot tuvcīņā durkļus, bet bija svarīga droša un ērta ieroča nēsāšana aiz muguras, lai varētu brīvi lietot zobenu vai citu auksto ieroci. Bija arī vairāki citi sīki uzlabojumi. Karabīnes bija arī to karavīru apbruņojumā, kam šāviena tālums nebija tik svarīgs un retāk varēja notikt sadursme ar pretinieku tuvcīņā, un tas ļāva atteikties no durkļa pievienošanas stobra tievgalim, kopumā atvieglojot ieroča svaru un palielinot karavīru kustīgumu šaurajos, bieži samērā seklajos ierakumos un citās fortifikācijas būvēs. 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. pirmajā pusē karabīnes biežāk lietoja artilēristi, inženiertehniskā karaspēka karavīri un sakarnieki. Karabīnes bieži izmantoja arī policijas apbruņošanai.
Karabīnēs pielietoja visus jaunos tehniskos risinājumus, kas bija sasniegti šauteņu ražošanā – unitāro patronu, bezdūmu pulveri, aizslēgu un patronkārbu konstrukcijas novitātes, 20. gs. – arī ieroču pusautomātisko pārlādēšanu, tādēļ grūti izcelt kādu specifisku zinātnes nozari, kas būtu īpaši veicinājusi konkrēti šī ieroča tipa attīstību. 20. gs. karabīnēm pielāgoja vidējo un mazimpulsa munīciju ar samazinātu pulvera lādiņu vai kalibru, un, tālāk attīstoties, radās jauns ieroču tips – triecienšautenes. Tomēr karabīnes ir saglabājušas savu nozīmi kā medību un sporta ieroči.
Vēsturiskā attīstība
Visplašāko pielietojumu kā militāri ieroči karabīnes ieguva 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē. Vairākās valstīs uz garo un relatīvi smago kājnieku šauteņu bāzes izveidoja saīsināto un atviegloto karabīņu modeļus. Vācijā uz Mauzera sistēmas Gew.98 pamata radās 1902. gada parauga Kar.98. 1904. gadā, ieviešot patronas ar smailo galu lodēm S-Patrone, vajadzēja nesen radītās karabīnes ražošanu pārtraukt, lai pārveidotu to atbilstoši modernākajai munīcijai. Jaunā variantā to sāka ražot 1908. gadā, bet pēc Pirmā pasaules kara tai deva nosaukumu Karabiner 98(a). 1935. gadā karabīni “98” pārveidotā variantā pieņēma Vācijas armijas (Wehrmacht) apbruņojumā ar nosaukumu ““īsā” šautene Gewehr 98k/urz/, Gew.98k” vai “Karabiner 98k vai “98k””, un tā kļuva par vācu armijas standarta apbruņojumu Gewehr 98k.
Krievijā uz 1891. gada parauga trīslīniju (7,62 mm) šautenes bāzes izveidoja 1907. gada parauga karabīni M-1891/1907. Lielu daļu karabīņu izgatavoja, pārveidojot kazaku modifikācijas šautenes, tās nonāca karavīru rokās 1910./1911. gadu mijā. Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) 1938. gadā Sarkanās armijas apbruņojumā pieņēma Mosina sistēmas karabīni, kas bija 1907. gada karabīnes uzlabots variants, izmantojot modernizētās šautenes M-1891/30 konstrukciju, saīsinot tās stobru un atsakoties no durkļa. Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, tika radīta karabīne ar stacionāru, bet atlokāmu durkli. Šis ierocis bija ērtāk lietojams un palielināja karavīru kustīgumu ierakumos, telpās un mežainā apvidū, bet ballistiskie rādītāji daudz neatpalika no plaši lietotās M-91/30.
Pēc Otrā pasaules kara Padomju armijas bruņojumā nonāca jauna tipa karabīne SKS (СКС – самозарядный карабин Симонова) ar 1943. gada parauga 7,62 mm atviegloto patronu.
Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un britu armijās karabīnes plaši lietoja jau no 20. gs. sākuma, Lielbritānijā SMLE dažādas modifikācijas un Lee-Enfield Nr.5, ASV 1941. gadā sāka ražot karabīnes ar maināmu patronkārbu M1, M1A1 un M2, kurām izveidoja speciālu .30 kalibra (.30 Carbaine jeb7,62x33) patronu ar cilindrisku čaulīti. Pēdējais modelis šāva gan ar savrupšāvieniem, gan automātiskajā režīmā, tā pielīdzinoties triecienšautenei.
Vītņstobra medību karabīne ar kapseles uzsitiena aizdedzi un šnelleri, 19. gs. vidus, Prūsija, Lībeka, meistars J. C. Šlīters.
Izpletņlēcēju karabīne MAS M-le36 KR39, Francija, 1946. gads.
Karabīne LEE-ENFIELD №5 Mk I(F)”jungle carbine”, Lielbritānija, firma “BSA”, 1947. gads.
Sporta karabīne LEE-ENFIELD, Lielbritānija, firma “Indian ordnance factories”, 20. gs. 50. gadi.
Simonova sistēmas karabīne SKS-45 (СКС-45) ar pielokāmu stacionāru durkli, PSRS, Tulas ieroču rūpnīca, 1957. gads.
Mūsdienu stāvoklis
20. gs. otrajā pusē atsevišķās valstīs (ASV, PSRS u. c.) karabīnes vēl saglabājās armijas apbruņojumā, bet 21. gs. kā militārs ierocis tās savu nozīmi zaudē, jo visā pasaulē izplatījušās dažādu modifikāciju triecienšautenes, kuras pārspēj karabīnes gan uguns intensitātes ziņā, gan lietošanas parocīgumā.
Tomēr karabīne turpināja attīstību kā medību un sporta ierocis, jo ir nemitīgs pieprasījums pēc arvien pieaugošas kvalitātes ražojumiem. Uz vairāku pazīstamu modeļu bāzes, pielietojot jaunus materiālus, jaunas ražošanas tehnoloģijas un uzlabotu munīciju, tiek veidoti medību un sporta ieroči visdažādākajām vajadzībām. Medību karabīnes ar palielinātu šāvienu precizitāti, iespēju pielietot dažādu optiku, ar īpaši augstu aizslēga detaļu kvalitāti, ar veiksmīgiem konstruktīviem risinājumiem, ar iespēju mainīt stobrus un citus mezglus, kā arī bez sarežģījumiem pielāgot plašu, dažādu kalibru munīcijas klāstu visdažādāko medījumu iegūšanai spēj gūt panākumus, iekarojot plašu civilo ieroču tirgu.
Nozīmīgākie ieroča izmantošanas piemēri
Karabīnes jau no paša sākuma tika izmantotas kā jātniekiem pielāgoti medību ieroči. 19. gs. otrajā pusē karabīnes lietoja kavalērijā, pēc tam arī citās karaspēka šķirās un policijā. Pirmā pasaules kara laikā pierādījās saīsinātā šaujamtieroča – karabīnes ērta izmantošana pozīciju karā. Starpkaru periodā un Otrā pasaules kara laikā karabīnes apbruņojumā daudzos gadījumos nomainīja šautenes. Uz karabīņu bāzes, piemērojot jaunu, atvieglotu munīciju, radās jauna tipa ierocis – triecienšautene.
Dažu karabīņu tehniskie dati salīdzinājumā ar šautenes bāzes modeli
| Šautenes bāzes modelis un karabīne | Patronas kalibrs un modelis | Ieroča svars kg / ar durkli | Stobra garums mm | Ieroča garums mm / ar durkli | Lodes izšaušanas ātrums m/sek | Tēmēšanas maksimālais tālums m | Efektīvais šaušanas tālums m |
| Patrone 88 jeb 7,92x57 | 3,8 / 4,4 | 740 | 1250 / 1718 | 635 | 2050 | 1000 | |
| karabīne Karabiner 88 | Patrone 88 jeb 7,92x57 | 3,1 | 445 | 950 | 680 | 1200 | 600 |
| šautene Gewehr 98 Mod.II | S-Patrone 7,92x57 | 4,1 / 4,56 | 740 | 1250 / 1460 | 900 | 2000 | 800 |
| karabīne Kar. 98(a) | S-Patrone 7,92x57 | 3,9 / | 600 | 1110 / 1340 | 900 | 2000 | 800 |
| karabīne Gew.98k | sS-Patrone 7,92x57 | 3,9 / | 600 | 1110 / 1220 | 860 | 2000 | 600 |
| šautene M-1891/30 | 7,62x54R | 4 / 4,3 | 729 | 1232 / 1660 | 865 | 2000 | 1200 |
| karabīne M-38 | 7,62x54R | 3,5 | 512 | 1020 | 820 | 1000 | 800 |
| karabīne M-44 | 7,62x54R | 3,6 / 3,9 | 517 | 1020 / 1330 | 820 | 1000 | 800 |
| šautene Tip “38”, M.1905 | 6,5x50,5 | 3,9 / 4,3 | 795 | 1270 / 1660 | 770 | 2300 | 1000 |
| karabīne Tip “38”, M.1905 | 6,5x50,5 | 3,55 | 490 | 970 / 1360 | 680 | 2000 | 600 |
Dažu automātisko karabīņu tehniskie dati
| Pusautomātiskā vai automātiskā karabīne | Patronas kalibrs un modelis | Patronu skaits patron-kārbā | Ieroča svars kg / ar durkli | Stobra garums mm | Ieroča garums mm / ar durkli | Lodes izšaušanas ātrums m/sek | Tēmēšanas maksimālais tālums m | Efektīvais šaušanas tālums m |
| Pusautomātiskā karabīne Garand M1 | .30 Carbaine jeb 7,62x33 | 15 | 2,36 | 458 | 904 | 600 | 300 | 300 |
| Pusautomātiskā karabīne Garand M1A1 | .30 Carbaine jeb 7,62x33 | 15 | 2,53 | 458 | 905 / 648 ar pielocītu laidi | 600 | 300 | 300 |
| Automātiskā karabīne Garand M2 | .30 Carbaine jeb 7,62x33 | 15 vai 30 | 2,36 | 458 | 905 | 600 | 300 | 300 |
| Automātiskā karabīne MKb 42(W) | 7,92x33 jeb 7,92 kurz | 30 | 5 | 410 | 940 | - | 800 | 400 |
| Automātiskā karabīne MKb 42(H) | 7,92x33 jeb 7,92 kurz | 30 | 5 | 365 | 935 | - | 800 | 400 |
| Pusautomātiskā karabīne SKC (СКС) | 7,62x39 | 10 | 3,75 | 520 | 1020 / 1260 | 710 | 1000 | 400 |
*Literatūrā minēto ieroču tehniskie dati ir atšķirīgi.
Multivide
Mosina sistēmas 1938. gada parauga 7,62 mm karabīne, PSRS, Iževskas ieroču rūpnīca, 20. gs. 40. gadi.
Vītņstobra medību karabīne ar krama uzsitiena aizdedzi, 18. gs. beigas–19. gs. sākums. Prūsija, Potsdama, meistars nenoskaidrots.
Vītņstobra medību karabīne ar kapseles uzsitiena aizdedzi un šnelleri, 19. gs. vidus, Prūsija, Lībeka, meistars J. C. Šlīters.
Mosina sistēmas 1944. gada parauga 7,62 mm karabīne ar atlokāmu durkli, PSRS, Iževskas ieroču rūpnīca, 1945. gads.
Izpletņlēcēju karabīne MAS M-le36 KR39, Francija, 1946. gads.
Karabīne LEE-ENFIELD №5 Mk I(F)”jungle carbine”, Lielbritānija, firma “BSA”, 1947. gads.
Sporta karabīne LEE-ENFIELD, Lielbritānija, firma “Indian ordnance factories”, 20. gs. 50. gadi.
Simonova sistēmas karabīne SKS-45 (СКС-45) ar pielokāmu stacionāru durkli, PSRS, Tulas ieroču rūpnīca, 1957. gads.
Autora ieteiktie papildu resursi
Ieteicamā literatūra
Egīls Gelderiņš "Karabīne". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/105798-karab%C4%ABne (skatīts 26.09.2025)