Beļģu Kongo priekštece bija Kongo Brīvvalsts (franču État indépendant du Congo) – kolonija karaļa Leopolda II (franču Léopold II) īpašumā. 1908. gadā Beļģijas parlaments pārņēma Kongo Brīvvalsti tās pārvaldībā. 1960. gadā Beļģu Kongo kļuva par neatkarīgu valsti – Kongo Demokrātiskā Republika (1971.–1997. gadā; Kongo Demokrātiskās Republikas prezidents Mobutu Sese Seko, Mobutu Sese Seko Kuku Ngbendu Wa Za Banga, pārdevēja valsti par Zairu).

Jau pirms Leopolds II kļuva par Beļģijas karali, viņš interesējās par koloniju iegūšanu Āfrikā. 19. gs. 70. gados viņš nodibināja organizāciju, kas veica Kongo upes baseina izpēti. Leopolds II izmantoja 1884. gada Berlīnes konferenci, lai nodibinātu Kongo Brīvvalsti kā personīgu īpašumu. Leopolda II varas laikā Kongo galvenā funkcija bija dabas resursu, galvenokārt gumijas materiāla ieguve.

Kolonijas uzraudzībai tika izmantota privātā armija un žandarmērijas tipa sabiedriskie spēki Force Publique. Nav pieejami precīzi dati, taču, visticamāk, piespiedu darbā un smagos dzīves apstākļos bojā gāja miljoni vietējo iedzīvotāju. Necilvēcīgie apstākļi kļuva par starptautisku skandālu, un, lai mazinātu sašutumu un pārmērības, Beļģijas parlaments 18.10.1908. pārņēma Kongo Brīvvalsti no karaļa Leopolda II un pārveidoja to par valsts koloniju ar nosaukumu “Beļģu Kongo”. Jaunā kolonija administratīvi bija pakļauta Beļģu Kolonijas lietu ministrijai un Beļģijas parlamentam. Beļģu koloniālais gubernators un viņa administrācija atradās Bomā, netālu no Kongo upes ietekas Atlantijas okeānā, bet no 1926. gada – Leopoldvilā, kolonijas iekšienē. Beļģu Kongo bija sadalīta četros, vēlāk sešos apgabalos.

Kongo Brīvvalsts laikā neierobežotas tiesības ekonomiski izmantot reģionus tika piešķirtas gan indivīdiem, gan privātiem uzņēmumiem, kuri ar varu piespieda vietējos iedzīvotāju iegūt un transportēt dabas resursus uz ostām (galvenokārt, gumiju), lai to tālāk pārvestu uz Eiropu. Beļģu Kongo pamatlikumos piespiedu un neatalgots darbs bija aizliegts, bet praktiski joprojām tika izmantots. Tomēr Beļģu Kongo kā kolonija ieguldīja līdzekļus, lai attīstītu transportu (ceļu un dzelzceļu būves, ostas) un ieviesa plaši lietotu naudas sistēmu (Beļģu Kongo franks) kā atlīdzību par darbu un nodokļu nomaksai. Arī pārvaldes personālā sastāva ziņā Beļģu Kongo līdzinājās Kongo Brīvvalstij – pēdējais Kongo Brīvvalsts gubernators kļuva par pirmo Beļģu Kongo gubernatoru, un tas pats notika ar daudziem citiem pārvaldes darbiniekiem. Neliels skaits (mazāk par tūkstoti) beļģu no Eiropas pārvaldīja koloniju, kas bija vairāk nekā 80 reizes lielāka nekā pati Beļģija. Daļēji beļģi izmantoja netiešo pārvaldes formu, ko īstenoja arī britu kolonijās: vietējie virsaiši un vadoņi, kas atzina beļģu virsvaru, bija galvenie vietējā līmeņa noteicēji. Beļģu administratori pārraudzīja, izvērtēja viņu darbu un risināja strīdus.

Jau pirms Pirmā pasaules kara, gumijas nozīme kolonijas ekonomikā sāka sarukt. Pasaules tirgū pieauga pieprasījums pēc palmu eļļas, kas sekmēja Āzijas palmu plantāciju attīstību. Kolonijas administrācija noteica lauksaimniecības attīstību, piespiežot iedzīvotājus audzēt kokvilnu, kafiju un zemesriekstus pasaules tirgum. Vienlaicīgi Beļģu Kongo sāka pārorientēties uz kalnrūpniecību (galvenokārt varš, kobalts, dimanti, zelts).

Pasaules ekonomiskā krīze 20. un 30. gados īpaši skāra Beļģu Kongo, jo tieši šo preču – gumija, kokvilna, zemesrieksti, kafija, varš un kobalts – cenas bija atkarīgas no pasaules tirgus pieprasījuma. Kad pasaules rūpniecība saruka un tarifi ierobežoja tirdzniecību, kolonija to izjuta visai asi, iedzīvotāji jau iepriekš bija neapmierināti ar lauksaimniecības politiku. Raktuvju strādnieku grūtības vairoja pabalstu trūkums bezdarba apstākļos.

Kā kolonija Beļģu Kongo tika iesaistīta abos pasaules karos. Pirmā pasaules kara laikā Beļģu Kongo militārie spēki (pārsvarā t. s. sabiedriskie spēki Force Publique un par nesējiem mobilizētie iedzīvotāji) karoja kopā ar britu koloniālajiem spēkiem pret Vāciju Austrumāfrikā. Karadarbība nebija plaša un ilgstoša. Beļģu Kongo sabiedriskie spēki ieņēma Vācijas kolonijas Ruandu-Urundi un apmēram trešdaļu no Tanganjikas. Pēc kara Beļģijai tika piešķirts mandāts pārvaldīt Ruandu-Urundi.

Otrā pasaules kara laikā Beļģu Kongo bija nozīmīgāka loma kara gaitā. Pēc vācu okupācijas un Beļģijas trimdas valdības izveidošanas Londonā, Belģu Kongo vadība apstiprināja lojalitāti Londonā bāzētajai trimdas valdībai. Kara laikā Beļģu Kongo piešķīra Londonas valdībai ievērojamu daļu no tās finanšu resursiem. Beļģu Kongo lidotāji dienēja Anglijā, un sabiedroto spēku vienības karoja pret vācu un itāļu vienībām Austrumāfrikā. Beļģu Kongo vienībām bija izšķiroša loma Itālijas spēku sagrāvē Etiopijā.

Pēc Otrā pasaules kara un pēc Indijas neatkarības iegūšanas bija skaidrs, ka tuvojas līdzšinējās koloniālās sistēmas gals. Beļģu Kongo bija mazāk sagatavota autonomijas vai neatkarības jautājumā nekā daudzas citas Eiropas kolonijas. Beļģu Kongo bija daudz plašāk nekā citās kolonijās attīstīta pamatizglītības sistēma (lasītpratēju īpatsvars bija viens no augstākajiem Āfrikā), bet gandrīz nebija iespējams iegūt vidējo un augstāko izglītību. Beļģu Kongo veiksmīgi uzplauka pilsētas, tomēr šajās pilsētās dominēja beļģu kolonisti. Kolonijā netika pieļauta nekāda politiskā aktivitāte līdz Otrā pasaules kara beigām – nepastāvēja sabiedriskās organizācijas, kas to biedriem dotu pieredzi sabiedrības organizēšanā. Kolonijas pārvaldē visos augstākajos amatos atradās beļģi, līdz ar to vietējiem iedzīvotājiem bija maza pieredze teritorijas pārvaldīšanā. Ja daudzās citās Eiropas kolonijās bija neliels, bet nozīmīgs augstskolu absolventu skaits, kā arī afrikāņu virsnieki un administratori zemākajos līmeņos, Beļģu Kongo līdz neatkarības priekšvakaram tādu nebija.

Iedzīvotāju neapmierinātība periodiski bija spilgti izpaudusies nemieros un karaspēka vienību dumpjos, bet tie visi bija īslaicīgi un tika viegli apspiesti. Kad dekolonizācijas vilnis sāka tuvoties Beļģu Kongo (īpaši pēc tam, kad neatkarību ieguva Gana un Francija apsolīja neatkarību kaimiņos esošajai Franču Kongo), koloniālie administratori ātri mēģināja veidot politisko eliti, kas varētu pārņemt varu.

1955. gadā tika paredzēts 30 gadu ceļš uz autonomiju, bet notikumu attīstība šo periodu strauji saīsināja. Arodbiedrības un politiskās organizācijas sāka drošāk attīsties un pieprasīt plašākas tiesības. Attīstoties suverenitātes prasībām, bija divi varianti: 1) valstiskuma veidošana ar visas Beļģu Kongo identitāti, 2) reģionāla, reliģiska vai etniska alternatīva, sadalot Beļģu Kongo. Beļģijas varas iestādes atbalstīja visu kolonijas teritoriju aptverošas valsts izveidi.

01.1959. aizliegtā politiskā manifestācija Leopoldvilā pārvērtās par nemieriem, kas ilga vairākas dienas un prasīja vairākus simtus upuru. 13.01.1959. Beļģijas karalis Boduēns (Baudouin) apsolīja neatkarības piešķiršanu. 1960. gadā Beļģijā notika konference, kurā tika spriests par kolonijas nākotni. Kreisais neatkarības piekritēju līderis Patriss Lumumba (franču Patrice Lumumba) uz konferenci tika aizvests no apcietinājuma. Afrikāņu pārstāvji bija vienoti prasībā pēc drīzas neatkarības. Beļģija piekrita sarīkot vēlēšanas 05.1960. un atdot varu neatkarīgajai valstij tā paša gada 30.06.

Politisko procesu neatkarības iegūšanai nesagatavotajā kolonijā strauji attīstīja reģionālie spēki, galvenokārt, Bakongo alianse (Alliance des Bakongo, ABAKO), kas atbalstīja Bakongo reģiona prasības. P. Lumumbas pārstāvētā Kongo Nacionālā kustība (Mouvement national Congolais, MNC) orientējās uz marksismā un sociālismā balstītiem tautsaimniecības nacionalizēšanas plāniem. Īsā laikā Beļģija nonāca sarežģītā situācijā, vēloties atstāt Beļģu Kongo, taču raizes radīja Beļģijas ekonomisko interešu zaudējumi, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) bažas par P. Lumumbas kreiso orientāciju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) centieni iegūt jaunu sabiedroto. Vēlēšanas atspoguļoja saskaldīto politisko elektorātu, kurā ABAKO un MNC vairākās vietās guva uzvaru. Starp abām lielākajām politiskajām organizācijām iestājās īslaicīgs pamiers. ABAKO vadītājs Žozefs Kasa-Vubu (Joseph Kasa-Vubu) kļuva par Valsts prezidentu, bet P. Lumumba – par Ministru prezidentu. Visai nestabilais pamiers sabruka pēc nedēļas, kad sabiedrisko spēku karavīri uzbruka bijušajā kolonijā vēl esošajiem eiropiešiem. Īsā laikā vairāk nekā 80 000 beļģu tika evakuēti no jaunās neatkarīgās Kongo Demokrātiskās Republikas, bet valstī sākās nemieri un pilsoņu karš. 17.01.1961. P. Lumumba tika nogalināts, un apvērsuma rezultātā varu valstī pārņēma bruņoto spēku virsnieks Žozefs Dezirē Mobutu (Joseph-Désiré Mobutu).

Beļģu Kongo raibā vēsturē visai bieži atspoguļota literatūrā un kino. Jau 19. gs. beigās poļu izcelsmes angļu rakstnieks Jozefs Konrads (Joseph Conrad) uzrakstīju savu meistardarbu “Tumsas sirds” (Heart of Darkness), kurā aprakstīti kaučuka iegūšanas necilvēciskie apstākļi un terors pret pamatiedzīvotājiem (uzņemta arī tāda paša nosaukuma televīzijas filma, režisors Nikolass Rougs, Nicolas Jack Roeg, 1993). Turpretī slavenais beļģu komiksu mākslinieks Eržē (franču Hergé, pilnajā vārdā Žoržs Prospērs Remī, franču Georges Prosper Remi) komiksu sērijas par žurnālistu Tintiņu “Tintiņa piedzīvojumi” (Les Aventures de Tintin, 1929–1976) darbā “Tintiņš Kongo” (Tintin au Congo; pirmpublicējums 1931. gadā) atēlojis koloniālismu laikmetu Kongo kā visai labvēlīgu.

Kongo kļuva par melnās Āfrikas stereotipu Eiropas literatūrā, kā arī filmās, piemēram, neskaitāmajos darbos par Tarzānu – piedzīvojumu spēlfilma “Leģenda par Tarzānu” (The Legend of Tarzan, režisors Deivids Jeitss, David Yates, 2016). Slavenākais Tarzāna piedzīvojumu autors ir amerikāņu rakstnieks Edgars Raiss Barouzs (Edgar Rice Burroughs; pirmais stāsts publicēts 1912. gadā).

Beļģu literatūrā Kongo vieta ir daudzpusīgāka, aprakstot koloniālo laikmetu gan labvēlīgā, gan nelabvēlīgā gaismā. 2000. gadā iznāca Lika Rendēra (Luc Render) un Žerona Devulfa (Jeroen Dewulf) visaptverošais darbs “Kongo flāmu literatūrā” (The Congo in Flemish Literature: An Anthology of Flemish Prose on the Congo, 1870s–1990s), kurā šis daudzpusīgums atspoguļots. Līdzīgi ir arī kino vēsturē, kur Kongo bieži ir stereotipiskās Āfrikas džungļi filmās par Tarzānu un citās, vai arī skatuve Aukstā kara notikumiem, piemēram, spēlfilmas “Lumumba” (Lumumba, režisors Rauls Peks, Raoul Peck, 2000), “Kongo” (Congo, režisors Frenks Maršals, Frank Marshall, 1995).

Ar nelieliem izņēmumiem pirms 1950. gada, literatūra Kongo sāka attīstīties tikai 20. gs. 50. un 60. gados. Rakstnieki, piemēram Žans Malonga (Jean Malonga), Gaijs Menga (Guy Menga), Žans Pjērs Makuta-Mbuku (Jean Pierre Makouta-Mbouckou) un Frederiks Kambemba Jamusangija (Frederick Kambemba Yamusangie), vairāk aprakstījuši konfliktu Kongo pēc neatkarības iegūšanas, nekā koloniālo laikmetu. 

P. Lumumba kā Kongo pirmais Ministru prezidents, koloniālās iekārtas, un ASV imperiālisma moceklis, bieži iemūžināts un izmantots propagandas nolūkos PSRS.