AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2026. gada 20. janvārī
Ervīns LukŔevičs

krīts, periods

(angļu Cretaceous, vācu die Kreide, franču le CrĆ©tacĆ©, krievu меловой), krÄ«ta periods (sistēma)
fanerozoja eonas mezozoja ēras treÅ”ais (pēdējais) periods

Saistītie Ŕķirkļi

  • Ä£eohronoloÄ£ija
  • jura, periods
  • krÄ«ta izmirÅ”ana
  • paleogēns
  • paleoÄ£eogrāfija
  • paleontoloÄ£ija
  • stratigrāfija
  • triass
  • vēsturiskā Ä£eoloÄ£ija

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Perioda hronoloģiskie ietvari
  • 3.
    Perioda raksturīgākās iezīmes
  • 4.
    Perioda ietekme uz sekojoŔo periodu
  • 5.
    Atspoguļojums mākslā un literatūrā
  • SaistÄ«tie Ŕķirkļi
  • TÄ«mekļa vietnes
  • Ieteicamā literatÅ«ra
  • KopÄ«got
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Perioda hronoloģiskie ietvari
  • 3.
    Perioda raksturīgākās iezīmes
  • 4.
    Perioda ietekme uz sekojoŔo periodu
  • 5.
    Atspoguļojums mākslā un literatūrā
Kopsavilkums

Perioda nosaukumu ’krÄ«ta zeme’ (Terrain CrĆ©tacĆ©) 1822. gadā publicēja beļģu Ä£eologs Žans Deluā (Jean d’Omalius d’Halloy), izmantojot nogulumus ParÄ«zes baseinā, kas satur biezus krÄ«ta (smalks kalcija karbonāts no aļģu un citu vienŔūņu skeletiņiem) slāņus Rietumeiropā. Angļu un franču valodā perioda nosaukums atvasināts no latīņu valodas vārda creta, kas nozÄ«mē ’krÄ«ts’.

KrÄ«ta periodu raksturo relatÄ«vi silts un maigs klimats, augsts okeānu Å«dens lÄ«menis un plaÅ”as iekÅ”zemes jÅ«ras. Klimats kopumā bija siltāks nekā mÅ«sdienās, kontinentālo apledojumu nebija. KrÄ«tā meži auga pat polu tuvumā, bet zemajos platuma grādos kontinentu teritorijas saņēma vairāk nokriŔņu nekā triasā vai jurā. Okeānu virsējos slāņos un seklajās, siltajās epikontinentālajās jÅ«rās turpinājās dažādu vienŔūņu attÄ«stÄ«ba, kas veidoja bagātÄ«gu barÄ«bas bāzi bezmugurkaulniekiem un rāpuļiem, bet pēc aļģu un citu planktona organismu ar karbonātu skeletiem atmirÅ”anas to smalkie skeleti uzkrājās seklo jÅ«ru gultnē, veidojot ļoti smalkus, tÄ«rus kaļķakmeņus, ko pazÄ«st kā rakstāmo krÄ«tu. Okeāni un dziļākās jÅ«ras bija daudz siltākas un sliktāk ventilētas nekā mÅ«sdienās, tāpēc dziļākajās daļās uzkrājās melnie, ar organisko vielu bagātie māli. Tāpēc krÄ«ta sistēmu veido ļoti daudzveidÄ«gos apstākļos veidojuÅ”ies kaļķakmeņi un māli, kā arÄ« smilÅ”akmeņi, aleirolÄ«ti un citi ieži; kontinentos turpinājās kÅ«dras uzkrāŔanās, kas lÄ«dz mÅ«sdienām saglabājās kā ogles Āfrikā, Ķīnā, Ziemeļamerikā un citur. BioloÄ£iskā daudzveidÄ«ba sasniedza maksimumu gan okeānos un jÅ«rās, gan sauszemē, tāpēc krÄ«ta nogulumieži bagātÄ«gi satur dažādu organismu fosilās atliekas. KrÄ«tā radās segsēkļi, kas straujās evolÅ«cijas gaitā jau krÄ«ta beigās nomainÄ«ja lÄ«dz tam dominējoÅ”os kailsēkļus; lÄ«dzās ziedaugiem uzplauka dažādi to apputeksnētāji kukaiņi. Sauszemē dominēja dinozauri, putni un pterozauri, vietām – arÄ« zÄ«dÄ«tāji, kas piederēja izmiruÅ”ajām grupām; jÅ«rās bija plaÅ”i izplatÄ«ti amonÄ«ti, kaulzivis, jauno grupu haizivis un rajas, krÄ«ta sākumā – ihtiozauri, krÄ«ta beigās – mozazauri, visu krÄ«tu – pleziozauri un pliozauri. Fanerozoja eonotēmas mezozoja eratēmas krÄ«ta sistēmu Ä£eoloÄ£iskajās kartēs un shēmās apzÄ«mē ar simbolu K un zaļā krāsā.

Perioda hronoloģiskie ietvari

KrÄ«ts ir pats garākais fanerozoja eonas un pēdējais mezozoja ēras periods, tas ilga aptuveni 80 miljonus gadu; tas ir Zemes vēstures posms, kas sākās pirms apmēram 145 miljoniem gadu pēc juras perioda un beidzās pirms 66 miljoniem gadu, kad to nomainÄ«ja kainozoja ēras paleogēna periods. KrÄ«ta periodam kā Ä£eohronoloÄ£iskai jeb laika vienÄ«bai atbilst hronostratigrāfiska vienÄ«ba – krÄ«ta sistēma, kas sastāv no visiem nogulumu un magmatiskajiem iežiem, kas izveidojās krÄ«ta periodā. KrÄ«ta sistēmas apakŔējā robeža ir vienÄ«gā fanerozoja robeža, kura pagaidām nav formāli apstiprināta, tāpat nav skaidri definēti robežas kritēriji un nav apstiprināts griezums, kas kalpotu par stratotipisku. TurpretÄ« krÄ«ta augŔējo robežu skaidri iezÄ«mē ar irÄ«diju bagātināts slānis, kas ir izsekojams vairākās vietās pasaulē un kuru saista ar Čiksulubas asteroÄ«da krāteri Jukatanas pussalā un Meksikas lÄ«cÄ«. Å Ä« slāņa vecums ir 66,043 miljoni gadu. KrÄ«ta periodu dala divās epohās (agrā un vēlā), un attiecÄ«gi sistēmu dala divās nodaļās (apakŔējā un augŔējā), kas tiek iedalÄ«tas 12 laikmetos (stāvos), pa seÅ”iem katrā epohā (nodaļā). Baltijas valstu teritorijā starp juras un krÄ«ta nogulumiem ir novērojama diskordance, un krÄ«ta nogulumi ir sastopami tikai Lietuvā.

Perioda raksturīgākās iezīmes
Paleoģeogrāfija

KrÄ«ta periodā turpinājās dižkontinenta Pangejas sabrukÅ”anas otrā un treŔā stadija. Otrajā Pangejas sabrukÅ”anas stadijā Atlantijas rifts auga virzienā uz ziemeļiem, rezultātā krÄ«ta sākumā Ņūfaundlenda atdalÄ«jās no Rietumeiropas. Dienvidu Atlantijas okeāns savienojās ar Ziemeļu Atlantijas okeānu, un Dienvidamerika pilnÄ«bā atdalÄ«jās no Āfrikas. TreÅ”ajā Pangejas sabrukÅ”anas stadijā Madagaskaras bloks kopā ar Indiju atdalÄ«jās no Āfrikas, bet lielā rifta ieleja gar tagadējās Indijas austrumu krastu pārtapa par Indijas okeāna zaru, kas atdalÄ«ja Indiju–Madagaskaru no AntarktÄ«das un Austrālijas. KrÄ«ta beigās, pirms aptuveni 80 miljoniem gadu, Madagaskara atdalÄ«jās no Indijas, kas sāka virzÄ«ties uz ziemeļaustrumiem. Starp AntarktÄ«du un Austrāliju radās plaisa, un krÄ«ta beigās rietumos pastāvēja Å”aurs un garÅ” okeāna baseins, tomēr abi kontinenti lÄ«dz pat paleogēna vidum vēl palika savienoti.

Lielu kontinentālo bloku sadursmes nenotika, bet kalnu celÅ”anās procesi turpinājās, pateicoties subdukcijai un salu loku sadursmēm ar kontinentiem. Ziemeļamerikai virzoties uz rietumiem, subdukcijas zonā gar rietumu piekrasti grima okeāniskā Farallona plātne un Sevjē un Laramijas oroÄ£enēzē turpināja veidoties Kordiljeri, aptverot teritoriju no Kanādas lÄ«dz Meksikas ziemeļiem. Subdukcijas procesi turpinājās arÄ« Dienvidamerikas rietumu daļā, audzējot Andu kalnus. KrÄ«ta periodā aktÄ«va spredinga zona atradās jaunajā Indijas okeānā, tāpēc Tetisa okeāns kļuva aizvien Å”aurāks. Āfrika lēnām pārvietojās uz ziemeļiem, un Tetisa okeāna daļa starp Āfriku un Eiropu arÄ« saÅ”aurinājās. Sāka veidoties Alpu kalni.

Lielā transgresija, kas aizsākās juras periodā, krÄ«tā sasniedza savu maksimumu. Pasaules okeāna lÄ«menis bija tik augsts, ka liela Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Ziemeļamerikas daļa izskatÄ«jās pēc milzÄ«giem salu arhipelāgiem, nevis kontinentiem. Pieaugot virsmu platÄ«bām, kas klātas ar Å«deni, palielinājās izolācija, un dažādu kontinentu sauszemes floras un faunas kļuva aizvien vairāk atŔķirÄ«gas. JÅ«ras lÄ«menis pēc apmēram 165 miljoniem gadu gandrÄ«z nepārtrauktas celÅ”anās sasniedza maksimumu vēlā krÄ«ta sākumā, un kopÅ” krÄ«ta beigām tas samazinājies lÄ«dz pleistocēna zemajam lÄ«menim.

Ziemeļu Atlantijas un Tetisa okeāns joprojām bija savienoti pāri Eiropas teritorijai, kur pletās milzÄ«ga sekla un silta jÅ«ra ar karbonātu uzkrāŔanai labvēlÄ«giem apstākļiem. Å Ä« jÅ«ra bija pilna ar dzÄ«vÄ«bu, bet dziļākajās un slikti ventilējamās jÅ«ras daļās attÄ«stÄ«jās bezskābekļa apstākļi: zonā pie gultnes un gultnē nebija skābekļa, kas tika patērēts organiskās vielas sadalīŔanai, un krājās melnie bituminozie māli un aleirolÄ«ti, bieži vien ar izcili saglabātiem zivju, amonÄ«tu, jÅ«ras rāpuļu un citu peldētāju pilniem skeletiem.

Klimats

Klimats krÄ«tā kopumā bija daudz siltāks nekā mÅ«sdienās, tomēr klimata pavēsināŔanās juras perioda beigās turpinājās arÄ« krÄ«ta sākumā, Beriasas laikmetā. Ir atrodamas liecÄ«bas par sniegotām ziemām visai tālu no poliem, bet tropiskie apgabali kļuva mitrāki nekā triasā vai jurā. Tomēr arÄ« krÄ«tā nekur nav atrodamas kontinentālo apledojumu pazÄ«mes, bet ledāji pastāvēja tikai augsto platuma grādu kalnos. Vietām krÄ«ta sākumā veidojās aisbergi, kas pārvietoja lielus akmeņus no krasta okeānos, bet ledāja nogulumi uzkrājās jÅ«rā tikai Eromangas baseinā Austrālijas dienvidos. Bet jau nākamajā (Valanžinas) laikmetā klimats kļuva siltāks, temperatÅ«ra pacēlās un siltā klimata laiks turpinājās lÄ«dz paŔām perioda beigām. Klimats vairs nebija tik kontrastains kā triasā vai pat jurā. Vēlā krÄ«ta flora un fauna pierāda, ka klimats izlÄ«dzinājās tiktāl, ka tas bija gandrÄ«z vienāds visur: maigs, silts un mēreni mitrs, temperatÅ«ras platuma gradienti bija ļoti zemi, un okeāna lÄ«menis bija visaugstākais fanerozojā (iespējams, izņemot ordoviku). Siltummīļu augu fosilijas atrastas Aļaskā un Grenlandē, bet dinozauru atliekas konstatētas tikai 15° attālumā no dienvidu pola. Iespējams, temperatÅ«ras celÅ”anās bija saistÄ«ta ar vulkānu pastiprinātu darbÄ«bu un ogļskābās gāzes paaugstinātu saturu atmosfērā; tas bija apmēram trÄ«s reizes lielāks nekā paÅ”laik. Klimata izlÄ«dzināŔanos var skaidrot ar okeāna Å«deņu cirkulācijas modeli, kurā dominēja uz rietumiem plÅ«stoÅ”o Å«deņu straume gar ekvatoru. Nelielas temperatÅ«ras atŔķirÄ«bas starp ekvatoriāliem un piepolāriem apgabaliem noteica samērā zemu atmosfēras aktivitāti bez spēcÄ«gām vētrām. Tāpēc okeānu straumes bija lēnākas nekā mÅ«sdienās, apvelinga intensitāte mazāka, un okeāna dzÄ«les kļuva vēl nabadzÄ«gākas ar skābekli. Uzskata, ka vidējā okeānu virsmas Å«deņu temperatÅ«ra sasniedza apmēram +37ā„ƒ, bet dzÄ«lēs temperatÅ«ra bija par 15–20ā„ƒ augstāka nekā mÅ«sdienās. KrÄ«tā okeānos samērā bieži attÄ«stÄ«jās anoksijas notikumi un veidojās bituminozie māli, kas pārveidojās par agrilÄ«tiem jeb t. s. ā€œmelniem slānekļiemā€. LÄ«dzÄ«gi juras ā€œÅ”Ä«fera slānekļiemā€ (melniem argilÄ«tiem), arÄ« krÄ«ta ieži mēdz saturēt ļoti labi saglabājuÅ”os peldoÅ”o Å«dens mugurkaulnieku pilnus skeletus.

Iežu sastāvs

Tektonisko kustÄ«bu un okeāna Å«dens augsta lÄ«meņa dēļ krÄ«tā, tāpat kā jurā, pastāvēja ļoti daudzveidÄ«gi nogulu uzkrāŔanās apstākļi. KrÄ«ta nogulumi ir atŔķirÄ«gi dažādās vietās, tomēr to sastāvam ir daudz kopēju Ä«patnÄ«bu: tuvu jauno kontinentu malām nogulumi ir drupu ieži, seklo Å«deņu karbonāti un sāļi; virs biezas kontinentālās garozas (tuvu kontinentu ā€œsenajām malāmā€) nogulumi veidojās joslās, kas mÅ«sdienās parasti atrodas lÄ«dz 300 m virs jÅ«ras lÄ«meņa, atskaitot orogēnos apgabalus. Pateicoties maigajam un siltajam klimatam, plaÅ”ai transgresijai un milzÄ«gām jÅ«rām, kas klāja Å”elfa teritorijas, izveidojās lieliski eksistences apstākļi planktona organismiem. Eiropā Ä«paÅ”i raksturÄ«gi ir ļoti smalki organogēnie kaļķakmeņi – rakstāmais krÄ«ts. Tas veidojās no dažādu sÄ«ko organismu, galvenokārt Ä«patnējo zeltaino aļģu, kokolitoforÄ«du skeletiņiem. Citur pasaulē krÄ«ta nogulumus pārsvarā veido kaļķakmeņi, kas veidojuÅ”ies jÅ«ras apstākļos un kas satur daudzveidÄ«gas jÅ«ras organismu fosilijas. Dziļākas jÅ«ras apstākļos uzkrājās ar organisko vielu bagāti karbonāti un mālainie ieži, kas mÅ«sdienās ir naftas un gāzes avoti. Uzskata, ka apmēram puse no pasaulē sastopamās naftas izveidojās tajā laikā tādās teritorijās kā Persijas lÄ«cis un Meksikas lÄ«cis.

Baltijas valstÄ«s krÄ«ta nogulumi ir sastopami tikai Lietuvas rietumu daļā. KrÄ«tā okeāna ļoti augsta Å«dens lÄ«meņa dēļ Latvijas teritorija atradās ļoti tālu no iespējamiem nogulu avotiem, tāpēc krÄ«ta nogulumu kārta Å”eit bija ļoti neliela, bet ilgstoÅ”as denudācijas un kvartāra ledāju darbÄ«bas dēļ tā nav saglabājusies.

Organismu daudzveidība un evolūcija

KrÄ«ta sākumā organismu sastāvs bÅ«tiski neatŔķīrās no vēlās juras biotas, tomēr, pieaugot kontinentu izolācijai, sauszemes floras un faunas sāka arvien vairāk atŔķirties dažādos kontinentos. Turklāt parādÄ«jās pirmie segsēkļi, kas bÅ«tiski mainÄ«ja ekosistēmu sastāvu un funkcionēŔanu sauszemē. KrÄ«ta sākumā florā dominēja tās paÅ”as kailsēkļu grupas, kādas bija jurā, kas veidoja t. s. mezofÄ«tisko floru: plaÅ”i pārstāvēti ginki, cikadejas un skujkoki, Ä«paÅ”i araukārijas. Visas Ŕīs grupas eksistē arÄ« mÅ«sdienās, bet viena no kailsēkļu grupām – benetÄ«ti – izmira krÄ«ta beigās. Tomēr, atŔķirÄ«bā no juras, krÄ«ta sākumā dominēja skujkoki; starp pārējo augu grupām daudzveidÄ«gas bija papardes.

ApakŔējā krÄ«ta otrajā jeb Valanžinas stāvā starp sēklaugu putekŔņiem parādās pagaidām reti segsēkļu jeb ziedaugu putekŔņi, kas atrasti Itālijā un Izraēlā. Senākās segsēkļu makroskopiskās atliekas atrastas Baremas stāvā (ceturtais apakŔējā krÄ«ta stāvs); senākie segsēkļu lakstaugi zināmi no Albas stāva (pēdējais, sestais apakŔējā krÄ«ta stāvs), bet senākie liela izmēra ziedaugu koki ir konstatēti Turonas stāva (otrais augŔējā krÄ«ta stāvs) nogulumos Amerikas Savienotajās ValstÄ«s (ASV). Å o koku stumbri sasniedza 1,8 m diametrā un izauga lÄ«dz apmēram 50 m augstumam. Iespējams, segsēkļi radās no apvalksēkļiem (pie tiem pieder nedaudzās mÅ«sdienu formas, kas radniecÄ«gas Āfrikas velvičijai vai benetÄ«tiem). Ziedaugi piedzÄ«voja strauju evolÅ«ciju, un jau vēlajā krÄ«tā tie sāka dominēt sauszemes ekosistēmās – flora kļuva kainofÄ«tiska (angļu cenophytic, krievu кайнофит; Å”o terminu izmanto, lai raksturotu kainozoja (un vēlā krÄ«ta) floru, kurā dominēja segsēkļi). Juras un agrā krÄ«ta kailsēkļu Ä£inÅ”u izmirÅ”ana turpinājās lÄ«dz pat Māstrihtas laikmetam (pēdējais krÄ«ta laikmets). VienlaicÄ«gi ar segsēkļiem evolucionēja mÅ«sdienÄ«gas paparžu Ä£intis, kuru daudzveidÄ«ba pieauga. LÄ«dzās segsēkļiem paātrināti attÄ«stÄ«jās kukaiņi, notika augu un kukaiņu savdabÄ«ga koevolÅ«cija, kas saistÄ«ta ar zieda orgānu attÄ«stÄ«bu un kukaiņu pielāgoÅ”anos ziedu apputeksnēŔanai.

Okeānos liela nozīme bija dažādām mikroskopiskām aļģēm: kokolitoforīdiem no zeltaino aļģu grupas (to atliekas par vairāk kā 90 % veido rakstāmo krītu) un kramaļģēm.

SalÄ«dzinot ar juras periodu, jÅ«rās dzÄ«vojoÅ”ie bezmugurkaulnieki samērā maz mainÄ«jās krÄ«ta sākumā. Tomēr, ņemot vērā krÄ«ta perioda ilgumu, tā laikā notika daudz dažādu evolucionāro notikumu un risinājās pakāpeniska sugu, Ä£inÅ”u un citu grupu nomaiņa. Turpinājās sÅ«kļu, seÅ”starkoraļļu, sÅ«neņu, gliemežu, gliemeņu, amonÄ«tu un belemnÄ«tu uzplaukums; pēdējās divas galvkāju gliemju grupas uz ilgu laiku, lÄ«dz krÄ«ta beigām, saglabāja dominējoŔās pozÄ«cijas starp nektobentosa un nektona pārstāvjiem. Starp daudzveidÄ«giem amonÄ«tiem pieauga t. s. heteromorfo čaulu Ä«paÅ”nieku skaits; heteromorfās čaulas nav tik regulāri savÄ«tas kā plakanā spirāle, bet mēdz bÅ«t daļēji taisnas un daļēji spirālē savÄ«tas, vai kamola veidā un citādas. Tāpat kā juras nogulumos, arÄ« krÄ«tā ir zināmi daudzi simti to sugu; amonÄ«ti pielāgojās daudzveidÄ«giem apstākļiem un dažādai barÄ«bai, daži sasniedza lielus vai pat ļoti lielus izmērus. KrÄ«tā radās mÅ«sdienu jÅ«ras ežu grupas, kas piedzÄ«voja uzplaukumu, tāpēc tiem piemÄ«t liela nozÄ«me krÄ«ta nogulumu vecuma noteikÅ”anā. Brahiopodu daudzveidÄ«ba un nozÄ«me turpināja pakāpeniski samazināties. KrÄ«tā parādÄ«jās mÅ«sdienās dominējoŔā gliemežu grupa – neogastropodi ar sarežģītākas uzbÅ«ves čaulu un sifoniem, kas kalpo galaproduktu izvadīŔanai un svaiga Å«dens pievadīŔanai čaulā noslēptajam Ä·ermenim. Dažas gliemenes (rudisti) piedalÄ«jās rifu veidoÅ”anā, cementējoties pie cietā substrāta. Tām arÄ« ir liela biostratigrāfiskā nozÄ«me. Tomēr lielākos rifu masÄ«vus veidoja seÅ”starkoraļļi, kuru daudzveidÄ«ba nedaudz pieauga no krÄ«ta sākuma lÄ«dz beigām. TurpretÄ« paÅ”u rifu bÅ«vju produkcija krÄ«ta periodā nepārtraukti kritās, Ä«paÅ”i – Ä«si pirms krÄ«ta beigām, iespējams, sakarā ar samērā augstu Å«dens temperatÅ«ru.

Sauszemē krÄ«ta periodā radās vairākas augēdāju kukaiņu grupas, kas parasti nodara mazāku kaitējumu augiem un piedalās to apputeksnēŔanā: senākās zināmās skudras un dažādi zvīņspārņi, kas radniecÄ«gi mÅ«sdienu tauriņiem, kodēm un naktstauriņiem. ParādÄ«jās arÄ« senākie termÄ«ti, laputis, sienāži, pangodiņi un citi kukaiņi.

Starp zivÄ«m krÄ«ta periodā turpināja attÄ«stÄ«ties mÅ«sdienu haizivju un raju grupas, kas radās jurā, kā arÄ« kaulzivis galmutes, mÅ«sdienu siļķu, laÅ”u un asaru radinieces, kas dominē jÅ«rās mÅ«sdienās. Jaunas ihtiozauru sugas aizvietoja savus juras priekÅ”gājējus okeānu un jÅ«ru plaÅ”umos, bet tie vairs nebija tik lieli un daudzveidÄ«gi kā to triasa radinieki un izmira Ä«si pēc krÄ«ta vidus, t. s. Senomanas–Turonas anoksijas epizodē (Senomana ir pirmais un Turonas – otrais vēlā krÄ«ta laikmets). KrÄ«ta pleziozauri ar gariem kakliem un pliozauri ar lielām galvām sasniedza lielus izmērus (pleziozaurs Elasmosaurus bija 15 m garÅ”, ar 70 kakla skriemeļiem; pliozaurs Kronosaurus sasniedza 16 m garumā, bet tā galva – gandrÄ«z 4 m). Abas grupas izdzÄ«voja lÄ«dz paŔām krÄ«ta beigām. Pleziozauri pārtika no zivÄ«m, bet pliozauri, kuriem bija Ä«si kakli, toties gari galvaskausi ar spēcÄ«giem žokļiem, bija plēsēji: tie turpināja medÄ«t gan lielas zivis, gan ihtiozaurus, pleziozaurus, citus rāpuļus un pat savas sugas brāļus, tādējādi ieņemot virsotnes plēsoņu stāvokli jÅ«ru ekosistēmās. KrÄ«ta otrajā pusē Å”iem lielajiem rāpuļiem pievienojās Ä·irzaku radinieki – mozazauri, no kuriem daži (Tylosaurus) sasniedza 10 m garumu; jÅ«rās mita arÄ« krokodili un bruņurupuči.

KrÄ«tā pakāpeniski nomainÄ«jās sauszemes mugurkaulnieku sastāvs. Abinieku daudzveidÄ«ba nebija liela, no tiem lielākā daļa piederēja mÅ«sdienu grupām, piemēram, vardes un tritoni. Daži bezastes abinieki bija iespaidÄ«ga lieluma (Beelzebufo sasniedza vismaz 23 cm garumu), ar lielu galvu, ļoti platu muti un, kā uzskata daži pētnieki, spēja medÄ«t pat dinozauru mazuļus. Turpinājās Ä·irzaku un čūsku evolÅ«cija; dažām krÄ«ta čūskām vēl saglabājās rudimentāras vai pat labi attÄ«stÄ«tas, bet Ä«sas kājas. Krokodili, tāpat kā juras periodā, bija plaÅ”i izplatÄ«ti un daudzveidÄ«gi, starp tiem bija jÅ«ras, amfibiotiskas un dažas sauszemes formas, kas lÄ«dzinājās Ä·irzakām ar garām kājām. Pterozauri piedzÄ«voja gandrÄ«z tikpat garu vēsturi kā dinozauri. Tie izcēlās triasā, dominēja gaisā jurā un krÄ«ta sākumā, bet to daudzveidÄ«ba pakāpeniski samazinājās, lÄ«dz krÄ«ta beigās palika vien divas to dzimtas. Daži pētnieki uzskatÄ«ja, ka pterozauri izmira konkurences cīņā ar lidojumam labāk pielāgotiem putniem; par to Ŕķietami liecināja tieÅ”i sÄ«ko pterozauru lēnā izmirÅ”ana, bet lÄ«dz krÄ«ta beigām izdzÄ«voja tikai gigantiskie Pteranodon (septiņi metri spārnu pletumā) un Quetsalcoatles no Teksasas, kas vairāk lÄ«dzinājās nelielai lidmaŔīnai, sasniedzot 15 m spārnu pletumā. Tomēr mÅ«sdienās dominē uzskats, ka putnu adaptÄ«vā radiācija un pterozauru pakāpeniskā izmirÅ”ana nav savā starpā sinhroni un saistÄ«ti notikumi.

Tāpat kā juras periodā, arÄ« krÄ«tā sauszeme neapÅ”aubāmi piederēja dinozauriem, kaut gan sugu skaita ziņā dažās krÄ«ta atradnēs tos apsteidz zÄ«dÄ«tāji. Sistemātiski dinozauri pieder divām arhozauru kārtām: putniegurņiem un zauriegurņiem. AtbilstoÅ”i mÅ«sdienu interpretācijai dinozauri bija kustÄ«gi, lielākoties siltasiņu dzÄ«vnieki, kaut arÄ« strÄ«di par to, vai dinozauri ir bijuÅ”i ektotermi, endotermi vai homeotermi dzÄ«vnieki, vēl turpinās. Dinozauri apguva ļoti daudzas ekoloÄ£iskās niÅ”as: starp tiem bija plēsēji, līķēdāji, augēdāji, t. sk. augļēdāji, kukaiņēdāji un citi. Pateicoties Pangejas sabrukÅ”anai un kontinentu pieaugoÅ”ai izolācijai, krÄ«ta dinozauri bija seviŔķi daudzveidÄ«gi. Agrā krÄ«ta Eiropas, Ziemeļamerikas un Ziemeļāfrikas faunas sastāvā eksistēja milzÄ«gie brahiozauri no zauropodiem, kas sasniedza trÄ«s stāvu ēkas augstumu (12 m) un vairākas tonnas (30–35 tonnas) lielu svaru; ar bruņām un ā€œkaujas vālēmā€ astes galā bruņojuÅ”ies ankilozauri; uz pakaļkājām staigājoÅ”ie augēdāji iguanodoni ar gariem un asiem Ä«kŔķa nagiem. Vēlāk to faunu Ziemeļāfrikā papildināja vai nomainÄ«ja milzÄ«gie plēsoņas spinozauri un augēdāji titanozauri no zauropodiem; pēdējo atliekas zināmas arÄ« Dienvidamerikā. Āzijā krÄ«ta sākumā tāpat dzÄ«voja ankilozauri, bet raksturÄ«gi arÄ« ragainie zauri (Psittacosaurus), plēsÄ«gie teropodu jeb zvērkāju dinozauri – dromeozauri, oviraptori un troodonti. KrÄ«ta vidÅ« izmira stegozauri ar ā€œburāmā€ uz muguras no liela izmēra kaula plāksnēm.

Vēlajā krÄ«tā izveidojās trÄ«s atseviŔķas dinozauru faunas. Ziemeļamerikā un Āzijā dominēja pārsvarā augēdāju putniegurņi – ankilozauri, ragainie zauri (ceratopÅ”i), hadrozauri jeb pīļknābju dinozauri un pahicefalozauri ar bieziem galvaskausiem. Plēsējus un līķēdājus pārstāvēja lielie teropodi (Tyrannosaurus, Tarbosaurus un to radinieki) un smalkie maniraptori (daudz dažādas Ä£intis). Eiropā dominēja plēsÄ«gie, bet nelielie dromeozauri, kā arÄ« augēdāji iguanodoni, ankilozauri un titanozauri. Dienvidu kontinentos, bijuŔās Gondvanas teritorijā, teropodus pārstāvēja atseviŔķa abelizauru grupa, bet starp augēdājiem dominēja lieli titanozauri. KrÄ«ta beigās daži teropodi nomainÄ«ja ēdienkarti – starp tiem radās visēdāji un augēdāji (lielie terizinozauri un smalkie ornitomimozauri). Putni, kas radās juras beigās, krÄ«tā bija jau diezgan daudzveidÄ«gi; daži dzÄ«voja mežos (enantiorņi), citi pielāgojās medÄ«bām Å«dens vidē (hesperorņi) vai piekrastē (ihtiorņi); visiem raksturÄ«gs knābis ar zobiem. Uzskata, ka krÄ«tā radās arÄ« t. s. jaunie putni (Neornithes), kuru knābjos zobu nebija; tie bija tādu mÅ«sdienu grupu kā vistveidÄ«gie, dzērvjveidÄ«gie, zosveidÄ«gie un citu putnu senči.

Otra nozÄ«mÄ«gākā krÄ«ta sauszemes mugurkaulnieku grupa ir zÄ«dÄ«tāji. KrÄ«tā zÄ«dÄ«tāju bija samērā daudz un tie bija ekoloÄ£iski un sistemātiski daudzveidÄ«gi pretēji vispārÄ«gam un iesÄ«kstējuÅ”am viedoklim, ka tie bija sÄ«ki, maz nozÄ«mÄ«gi un vienveidÄ«gi. LÄ«dzÄ«gi juras perioda zÄ«dÄ«tājiem, agrā krÄ«ta sugas pieder galvenokārt pie pilnÄ«bā izmiruÅ”ajām grupām, piemēram, trÄ«spaugurzobji (kārta Eutriconodonta). TrÄ«spaugurzobji radās jurā, bija seviŔķi daudzveidÄ«gi agrajā krÄ«tā un izmira Kampanas laikmetā (vēlā krÄ«ta priekÅ”pēdējais laikmets); lielākā to sugu daļa bija plēsēji un kukaiņēdāji, bet daži pielāgojās medÄ«t zivis vai pārtika no augu barÄ«bas. Turklāt daži trÄ«spaugurzobji spēja planēt, bet citi bija veikli peldētāji. Vēlajā krÄ«tā nodalÄ«jās mÅ«sdienu placentāļu un somaiņu kopējie senči, bet trÄ«spaugurzobjus pakāpeniski nomainÄ«ja deltatēriji jeb krÄ«ta perioda somaiņi – pilnÄ«gi izmiruÅ”o primitÄ«vo metatēriju kārta. Metatēriji ir apvienotā somaiņu infraklase (Metatheria), pie kuras pieder gan mÅ«sdienu somaiņi (Marsupialia), gan četras ne-somaiņu metatēriju grupas (visas izmiruÅ”as). Deltatēriji bija plēsēji; ir atrastas liecÄ«bas, ka dažkārt tie uzbruka pat neliela izmēra dinozauriem. Daži citi krÄ«ta somaiņi bija kukaiņēdāji, lÄ«dzÄ«gi mÅ«sdienu cirŔļiem; stagodonti no Ziemeļamerikas un Eiropas bija samērā lieli dzÄ«vnieki, kuru Ä·ermeņa masa sasniedza apmēram 2 kg; tie pielāgojās dzÄ«vei saldÅ«dens baseinos, kur pārtika no gliemenēm un gliemežiem. KrÄ«ta perioda beigās radās senākie mÅ«sdienu somaiņi. DaudzveidÄ«gi un nozÄ«mÄ«gi kļuva arÄ« ne-placentāļu Ä«stie zÄ«dÄ«tāji (eitēriji): radās augēdāji teniodonti, neliela specializēto racēju grupa no Ziemeļamerikas, kas uzplauka paleocēnā un eocēnā. Tomēr lielākā daļa zÄ«dÄ«tāju joprojām bija neliela izmēra dzÄ«vnieki. 

Perioda ietekme uz sekojoŔo periodu

KrÄ«ta beigās notika lielā (masveida) izmirÅ”anas epizode, kas upuru – izzuduÅ”u sugu – skaita ziņā ieņem otro vietu fanerozojā aiz perma–triasa izmirÅ”anas epizodes. Starp izmirÅ”anas upuriem ir visi dinozauri, atskaitot jaunputnus, visi pterozauri, lielie jÅ«ras rāpuļi (pleziozauri, pliozauri, mozazauri, jÅ«ras krokodili), visi amonÄ«ti, daudzas gliemenes (rudisti izmira pilnÄ«bā), liela foraminÄ«feru un citu vienŔūņu daļa, kā arÄ« ievērojama ziedaugu daļa. Paleogēna sākumā novēro Ä«slaicÄ«gu paparžveidÄ«go augu dominēŔanu sauszemes florās, kas norāda uz kailsēkļu un segsēkļu krÄ«zi. Praktiski neskartas palikuÅ”as kramaļģu (diatomeju) floras, daudzi bentosa bezmugurkaulnieki (galvenokārt mobilā bentosa pārstāvji), zivis, neliela izmēra rāpuļi un zÄ«dÄ«tāji, sporaugi.

Tika izvirzÄ«tas vairākas hipotēzes, kas mēģināja izskaidrot Å”o epizodi, saistot izmirÅ”anu ar bioloÄ£iskiem faktoriem (piemēram, konkurences cīņa starp dinozauriem un zÄ«dÄ«tājiem; kailsēkļu nomaiņa ar segsēkļiem) vai Ä£eoloÄ£iskiem iemesliem, piemēram, intensÄ«vi vulkānu izvirdumi (Dekānas plato bazalti Indijā) un ogļskābās gāzes palielināta emisija, kas izsauca klimata pasiltināŔanos; Ziemeļu okeāna atsāļoto vai saldo Å«deņu nonākÅ”ana Atlantijas okeānā; pasaules okeāna lÄ«meņa kriÅ”anās (regresija) krÄ«ta beigās. Tikpat populāras bija vairākas hipotēzes, kas saistÄ«ja dinozauru izmirÅ”anu ar kosmiskiem objektiem – nezināmas planētas, zvaigznes vai putekļu mākoņa atraÅ”anos Zemes tuvumā. LÄ«dz pat 20. gs. 80. gadiem dominēja divas hipotēzes. Saskaņā ar vienu, izmaiņas risinājās vairākus miljonus gadu un saistÄ«tas ar klimata izmaiņām un konkurences cīņu. Klimata izmaiņu pēdas krÄ«ta–paleogēna robežas intervāla griezumos gan nav saskatāmas, izņemot tādas, kas ilguÅ”as tikai dažus desmitus vai simtus gadu; savukārt izmirÅ”anas epizode ir bijusi relatÄ«vi Ä«sa. Otra hipotēze, kurai ir aizvien vairāk piekritēju, saista dažādās ekosistēmās mÄ«toÅ”o daudzveidÄ«go un ekoloÄ£iski atŔķirÄ«go organismu izmirÅ”anu ar liela izmēra kosmiskā Ä·ermeņa sadursmi ar Zemi. Hipotētiskais asteroÄ«ds ā€œApolloā€ ar diametru ~ 10–20 km sadursmē ar Zemi varēja izsaukt efektu, kas lÄ«dzinās visu valstu rÄ«cÄ«bā esoÅ”o kodollādiņu uzspridzināŔanai un Ä«slaicÄ«gas ziemas un aptumsuma iestāŔanās brÄ«dim putekļu un gāzu dēļ. Jukatanas pussalā un Meksikas lÄ«cÄ« ir atrasts Čiksulubas krāteris, kas izveidojās mezozoja beigās sadursmē ar palielu asteroÄ«du vai komētu. Krātera izmēri un uzbÅ«ve gan liecina par asteroÄ«da masu, gan ļauj veikt aplēses par iespējamās sadursmes sekām pēc sprādzienā izdalÄ«tās enerÄ£ijas daudzuma. ModelēŔanas eksperimenti pierāda milzÄ«ga cunami viļņa raÅ”anos; Ŕāda viļņa pēdas 2005. gadā aprakstÄ«tas pat ArgentÄ«nā, 7 500 km attālumā no sadursmes centra. Cunami spēcÄ«gi ietekmēja daudzus jÅ«ru iemÄ«tniekus, nogalinot un apglabājot gan piestiprinātos bezmugurkaulniekus, gan peldoÅ”os amonÄ«tus un lielos rāpuļus, gan aļģes un citus vienŔūņus; tāpat tika ietekmēti zemienēs eksistējoÅ”ie dzÄ«vnieki un augi. Tuvu krÄ«ta–paleogēna robežai vairākās pasaules vietās, galvenokārt Ziemeļamerikā un Centrālamerikā, atrod sodrējus un oglÄ«tes, kas liecina par ugunsgrēkiem, bet trieciena izmainÄ«ti kvarca graudi – par milzÄ«gu spiedienu sadursmes brÄ«dÄ«. Ugunsgrēkos sadega liela daļa mežu. Iztvaikojot okeāna Å«denim un kaļķakmeņiem, atmosfērā nonāca liels daudzums Å«dens tvaiku, ogļskābās gāzes un sēra savienojumu. Mākoņi aizsedza Sauli, bet sēra savienojumi izlija kā skābie nokriŔņi. Fotosintēzes krasa samazināŔanās varēja izsaukt barÄ«bas ķēžu pārtrÅ«kÅ”anu un ekosistēmu bojāeju pēc domino principa gan Å«dens, gan sauszemes apstākļos. Turklāt, iespējams, asteroÄ«da sadursme notika organismu attÄ«stÄ«bai nelabvēlÄ«gos apstākļos, kad dažas ekosistēmas jau bija cietuÅ”as Dekānas plato vulkānu izvirdumu dēļ.

Atspoguļojums mākslā un literatūrā

KrÄ«ta periods tiek bieži atspoguļots mākslinieku animālistu – gleznotāju, zÄ«mētāju, grafiÄ·u, tēlnieku u. c., kas attēlo dzÄ«vniekus, – darbos. Animālisti attēlo gan senos dzÄ«vniekus, gan citus organismus grāmatu ilustrācijās un muzeju ekspozÄ«cijās, kā arÄ« to veidotās rekonstrukcijas tiek izmantotas televÄ«zijas raidÄ«jumos. ÄŖpaÅ”i lielu uzmanÄ«bu izpelnÄ«jās dinozauru un citu lielu rāpuļu, kā arÄ« citu organismu masveida izmirÅ”anas epizode krÄ«ta beigās. KrÄ«ta iežu atsegumi un fosiliju atradnes veido lielu Ä£eoloÄ£iskā mantojuma daļu, Ŕādās vietās visā pasaulē tiek organizēti Ä£eoparki, rezervāti un Ä£eoloÄ£iski Ä£eomorfoloÄ£iskie dabas pieminekļi. KrÄ«ta ieži ar tajos atrodamajām fosilijām ir sastopami visos kontinentos.

Saistītie Ŕķirkļi

  • Ä£eohronoloÄ£ija
  • jura, periods
  • krÄ«ta izmirÅ”ana
  • paleogēns
  • paleoÄ£eogrāfija
  • paleontoloÄ£ija
  • stratigrāfija
  • triass
  • vēsturiskā Ä£eoloÄ£ija

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • TÄ«mekļa vietnē Palaeos par dzÄ«vÄ«bas evolÅ«ciju uz Zemes

Ieteicamā literatūra

  • Brusatte, S., The Rise and Fall of the Dinosaurs: A New History of Their Lost World, New York, William Morrow, 2019.
  • Evans, S.E. and M.E.H. Jones, ā€˜The origin, early history and diversification of lepidosauromorph reptiles’, in Bandyopadhyay, S., New Aspects of Mesozoic Biodiversity, Berlin, Heidelberg, Springer, 2010, pp. 27–44.
  • Frizon de Lamotte, D. et al., ā€˜Style of rifting and the stages of Pangea breakup’. Tectonics, vol. 34, no. 5, 2015, pp. 1009–1029.
  • Kielan-Jaworowska, Z., R.L. Cifelli and Z.X. Luo, Mammals from the Age of Dinosaurs: Origins, Evolution, and Structure, Columbia University Press, 2005.
  • Molina-Perez, R. et al., Dinosaur Facts and Figures: The Theropods and Other Dinosauriformes. Princeton, Princeton University Press, 2019.
  • Ogg, J.G., L.A. Hinnov and C. Huang, ā€˜Cretaceous’, in Gradstein, F.M., The Geologic Time Scale, Amsterdam, Boston, Elsevier, 2012, pp. 793–853.
  • Rasnitsyn, A.P. and D.L.J. Quicke (eds.), History of Insects, New York, Boston, London, Moscow, Kluwer Academic Publishers, 2013.
  • Rauhut, O.W.M. and C. Foth, ā€˜The origin of birds: current consensus, controversy, and the occurrence of feathers’, in Foth, C. and O.W.M. Rauhut (eds.), The Evolution of Feathers: From Their Origin to the Present, Fascinating Life Sciences, Cham, Springer International Publishing, 2020, pp. 27–45.
  • Renne, P.R. et al., ā€˜Time scales of critical events around the Cretaceous-Paleogene boundary’, Science, vol. 339, no. 6120, 2013, pp. 684–687.
  • Scasso, R.A. et al., ā€˜A tsunami deposit at the Cretaceous/Paleogene boundary in the Neuquen Basin of Argentina’, Cretaceous Research, vol. 26, no. 2, 2005, pp. 283–297.
  • Witton, M.P., Pterosaurs: Natural History, Evolution, Anatomy, Princeton University Press, 2013.

ErvÄ«ns LukÅ”evičs "KrÄ«ts, periods". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-kr%C4%ABts,-periods (skatÄ«ts 26.02.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/-kr%C4%ABts,-periods

Å obrÄ«d enciklopēdijā ir 5583 Ŕķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • SadarbÄ«bas partneri
  • AtbalstÄ«tāji
  • Sazināties ar redakciju

Ā© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. Ā© Tilde, izstrāde, 2026. Ā© Orians Anvari, dizains, 2026. AutortiesÄ«bas, datu aizsardzÄ«ba un izmantoÅ”ana