Senākie stīgu instrumentu attēli atrasti senajā Mezopotāmijā, Ēģiptē, Indijā, Grieķijā. Viduslaikos ģitāras attīstības centrs bija Spānija, kuras ģenēzi saista ar arābu ietekmi un lautu (lute). Latīņu apzīmējuma cithara atvasinājums viduslaiku rakstu avotos bieži izmantots visiem strinkšķināmajiem stīgu instrumentiem. 13. gs. Ibērijas pussalā, vēlāk Francijā un Anglijā parādās giterna (angļu gittern, spāņu guiterne, franču guiterre), kuru izmantoja laicīgās mūzikas atskaņošanai. Neliels, no viena koka izgatavots stīgu instruments, pēc formas līdzīgs bumbierim, ar grifu un parasti trim vai četriem stīgu pāriem. Tā ziedu laiki 14. gs. beigās 15. gs. sākumā. 15.–16. gs. Spānijā parādījās vijuela (spāņu vihuela) – ģitārai līdzīgs instruments ar 5 vai 6 stīgu pāriem. Johanness Tinktoriss (Johannes Tinctoris) 1487. gadā apraksta, ar ko atšķiras vijuela no lautas. 1535. g. Valensijā tika iespiests komponista Luisa de Milāna (Luis de Milán) pirmais spēles metodes nošu krājums vijuelai “Libro de música de vihuela de mano intitulado El Maestro”. Notis bija ciparotu tabulu veidā, kur virs grafiski uzzīmētām stīgām un ar grifa iedaļu apzīmējošiem cipariem bija uzrakstīts ritms. Īans Pitavejs (Ian Pittaway) uzskata, ka faktoloģiski par ģitāru var runāt sākot no 15. gs. beigām – renesanses laika. Renesanses ģitāra bija līdzīga vijuelai, tikai mazāka, sākumā ar 3, vēlāk 4 stīgu pāriem. Stīgas tika izgatavotas no aitu zarnām. Huans Bermudo (Juan Bermudo) 1555. gadā publicēja mūzikas instrumentu deklarāciju (Declaración de Instrumentos Musicales) – traktātu, kurā bija sadaļa par stīgu instrumentiem. Šajā publikācijā tika aprakstītas ģitāras un vijuelas atšķirības. 16. gs. 50. gados Francijā nozīmīgākie mūzikas autori ģitārai bija Adriāns Leruā (Adrian le Roy) un Gijons Demorlē (Guillaume de Morlaye). 17. gs. parādījās spāņu baroka ģitāra. Tā atšķīrās no renesanses ģitāras ar lielāku korpusu un 5 stīgu pāriem. Liela nozīme bija ģitārista Huana Amata (Juan Carlos Amat) traktātam “Guitarra Española”, kurā viņš apraksta rasgeado (spāņu rasgueado) spēles paņēmienu un burtu veidā apzīmētu akordu sistēmu, kas vienkāršoja spēles apguvi, padarot to pieejamāku plašākam spēlmaņu lokam. 18. gs. spāņu ģitāra ieguva sešas stīgas. Meistari turpināja instrumentu pilnveidot, līdz 19. gs. spāņu meistars Antonio de Torress (Antonio de Torres) izveidoja tādu ģitāru, kāda tā pazīstama mūsdienās. 

Mūsdienās izšķir divus galvenos akustisko ģitāru paveidus – klasisko ģitāru (classical guitar) un metāla stīgu ģitāru (steel string, western, folk guitar). Lielu iespaidu 20. gs. populārajā mūzikā atstāja elektriskā ģitāra. To izmanto gan kā pavadošo, gan kā solo instrumentu dažādos mūzikas stilos. 

Ģitāras galvenās sastāvdaļas ir korpuss, grifs un stīgas.  

Korpuss (body) akustiskajām ģitārām ir rezonējoša koka kārba, kas sastāv no augšējās, sānu un apakšējās apmales jeb dekas (deck). Augšējo deku (soundboard) parasti izgatavo no divdaļīgi salīmēta egles vai ciedra koka. Apakšējo deku (back) izgatavo no cietāka koka – kļavas, palisandra, cipreses. Lētām ģitārām korpusu izgatavo no finiera saplākšņa. Virs augšējās dekas centra ir apaļš rezonanses atvērums (sound hole), kas parasti izrotāts ar dekoratīvu rotājumu (rosette). Metāla stīgu ģitārām zem rezonanses atvēruma atrodas plastikāta aizsargplāksne (pickquard), kura spēles laikā pasargā korpusu no skrambām. Elektrisko ģitāru monolītie korpusi nepilda akustiskās rezonanses funkciju, tādēļ tos izgatavo no visdažādāko sugu kokiem. Ģitāras korpusi tiek apstrādāti, krāsoti un lakoti. 

Grifs (neck) sastāv no grifa kakla (heel), grifa galvas (headstock), kurā iestiprināti stīgu spriegotāji (machine heads), un darba virsmas (fingerboard, fretboard) ar grifa iedaļām. Grifa darba virsma var būt gan plakana, gan nedaudz izliekta. Tā garums parasti ir 60–70 cm, platums 4–5 cm, biezums 2–3 cm. To mēdz izgatavot no skābarža, kļavas, sarkankoka, darba virsmu – no ebena, rožkoka, kļavas, oša. Metāla stīgām paredzētiem grifiem ir iebūvēta regulējama skrūve visā grifa garumā, ar kuru kompensē stīgu spriegumu (truss rod). Tā pasargā grifu no deformācijas un dod iespēju to regulēt. Uz grifa ir pustoņiem atbilstošas iedaļas, kas tiek precīzi fiksētas ar īpašiem, darba virsmā iestiprinātiem metāla stienīšiem (fret). Latvijā tos bieži dēvē par ladām (no krievu лады). Grifa iedaļu skaits uz dažādām ģitārām ir sākot no 18 līdz 36. 

Stīgas (strings) var būt no neilona, karbona vai metāla. Stīgas tiek numurētas pēc resnuma. Pirmā stīga ir vistievākā. Basa stīgas ir aptītas ar alumīnija, bronzas, niķeļa vai cita materiāla stieplīti. Stīgas rezonējošo daļu sauc par ģitāras menzūru. Stīgu stiprināšanas veidi uz ģitāras korpusa var būt dažādi. Akustiskajām ģitārām tās balstās uz slieksnīša (nut), kurš iestiprināts koka paliktnī, aiz kura stīgu gali ir sasieti mezglā vai noķīlēti ar tapām. Elektriskajām ģitārām stīgas balstās uz regulējama metāla tilta (bridge), aiz kura tās ir ieāķētas stīgturī (tailpiece). Otrā galā, aiz grifa slieksnīša stīgas ir uztītas uz spriegotājiem, ar kuru palīdzību tās uzskaņo. Slieksnīši var būt izgatavoti no plastmasas, kaula, koka, grafīta vai metāla. Ģitārai ir sešas stīgas, kuru skaņojums parasti ir e¹, b, g, d, A, E (pirmās oktāvas mi, mazās oktāvas si, sol, re, un lielās oktāvas la, mi). Skaņas augstums veidojas no vibrējošās stīgas nostiepuma spēka, garuma un resnuma. Matemātisko pamatojumu šai sakarībai ieguva Marēns Mersēns (Marin Mersenne) 1625. gadā. Stīgu vibrāciju ar gaisa svārstību palīdzību caur rezonanses atvērumu gan tieši, gan caur abiem slieksnīšiem uztver ģitāras korpuss, kas darbojas kā akustisks skaņas pastiprinātājs. Elektriskajām ģitārām stīgu vibrāciju uztver skaņu noņēmēji (guitar pickups), kuri pārraida uztverto signālu caur vadu uz ģitāras skaņas pastiprinātāju (guitar ampiflier). 

Ņemot vērā ģitāru daudzveidību, tās var klasificēt pēc vairākiem parametriem:  

Pēc Hornbostela-Zaksa (Hornbostel–Sachs) mūzikas instrumentu klasifikācijas: akustiskā ģitāra ir hordofons (chordophone) (321.), pilnkorpusa elektriskā ģitāra – (314.11), doba un pusdoba korpusa elektriskā ģitāra – saliktais hordofons (composite chordophone) (321.322).

Pēc izmēra: 1/8 ģitāra, 1/4 ģitāra, 1/2 ģitāra, 3/4 ģitāra, 4/4 ģitāra.

Pēc skaņas pastiprināšanas veida: akustiskā ģitāra, elektroakustiskā ģitāra, elektriskā ģitāra, rezonatora ģitāra, sintezatora ģitāra. 

Pēc korpusa konstrukcijas: klasiskā ģitāra, folkģitāra, drednauta ģitāra, džambo ģitāra, dobro ģitāra, doba korpusa ģitāra, pusdoba korpusa ģitāra, pilnkorpusa ģitāra u. c. 

Pēc diapazona: ģitāra, basģitāra, tenorģitāra, baritona ģitāra. 

Pēc grifa: ģitāra, bezladu ģitāra, slaidģitāra.

Pēc izcelsmes: spāņu ģitāra, havajiešu ģitāra, angļu ģitāra, portugāļu ģitāra, čigānu ģitāra u. c.

Pēc funkcionalitātes mūzikas atskaņošanā: soloģitāra, ritma ģitāra, basģitāra.

Pēc stīgu skaita: četrstīgu ģitāra, piecstīgu ģitāra, sešstīgu ģitāra, septiņstīgu ģitāra, astoņstīgu un divpadsmitstīgu ģitāra. 

Ģitāras spēles laikā mūziķis ar kreisās rokas pirkstiem piespiež stīgas pie grifa iedaļas un ar labās rokas pirkstiem ieskandina stīgas, izmantojot dažādus ģitāras spēles paņēmienus. Ģitāra atrodas sēdoša ģitārista priekšā, novietota uz labās vai kreisās kājas, atbalstot korpusu arī pret ķermeni. Turot ģitāru uz kreisās kājas, izmanto speciālu soliņu vai īpašu, pie korpusa piestiprinātu statīvu (ergoplay). Tas ļauj turēt ģitāru ar uz augšu pavērstu grifu, nodrošinot tam ērtu kreisās rokas piekļuvi. Ģitāru var spēlēt arī stāvus, pakārtu siksnā pār plecu. 

Labās rokas stāvoklis ir atkarīgs no mūzikas stila un ģitāras veida. Galvenais labās rokas spēles paņēmiens ir stīgu ieskandināšana, ko var veikt ar: 1) nagiem, 2) pirkstu spilventiņiem, 3) mediatoru, 4) apvienoto tehniku (hybrid picking, chicken picking), izmantojot gan mediatoru, gan labās rokas pirkstus. Labās rokas pirkstiem notācijā izmanto šādus apzīmējumus: 

• īkšķis – p (spāņu pulgar)
• rādītājpirksts – i (spāņu indice)
• vidējais pirksts – m (spāņu medio)
• zeltnesis – a (spāņu anular)
• mazais pirksts – 1) c (spāņu chiquito) 2) e (spāņu extremo)

Kreisās rokas stāvoklis. Ģitāras grifs tiek turēts no apakšas, atbalstot grifu no aizmugures ar īkšķi. Pārējie kreisās rokas pirksti spēles laikā tiek lietoti uz grifa darbavirsmas, lai piespiestu stīgas pie grifa iedaļām. Spiedienu var veikt ar pirksta galiņu (naga falangas stāvoklis pret grifu perpendikulārs), pirksta spilventiņu (naga falangas stāvoklis pret grifu veido šauru leņķi, noslāpējot blakus esošo stīgu). Paņēmienu, kad ar vienu pirkstu piespiež vairākas stīgas, sauc par barē (barre). Rokas stāvokli noteiktā grifa vietā sauc par pozīciju un tās pārvietošanu – par pozīcijas maiņu. 

Kreisās rokas pirkstiem notācijā izmanto šādus apzīmējumus: 

• īkšķis – Th. (thumb)
• rādītājpirksts – 1.
• vidējais pirksts – 2.
• zeltnesis – 3.
• mazais pirksts – 4.

Ģitāras nošu pierakstā vienmēr tiek veikta transpozīcija. Notis ar vijoles atslēgu tiek pierakstītas oktāvu augstāk nekā tās atskaņo, lai izvairītos no liela skaita apakšējo palīglīniju. Ar romiešu ciparu apzīmē kreisās rokas pozīciju, ar ciparu – kreisās rokas pirkstu, bet aplītī ietverts cipars nozīmē stīgu. Izpildot gammu pasāžas, parasti katra pirksta novietojums pozīcijā uz grifa atbilst vienas grifa iedaļas attālumam. Lielāko skaņu daļu no pieejamajām notīm uz ģitāras var nospēlēt vairākos veidos. Piemēram, otrās oktāvas mi var spēlēt uz 1. brīvās stīgas, 2. stīgas 5. grifa iedaļas, 3. stīgas 9. grifa iedaļas, 4. stīgas 14. grifa iedaļas, 5. stīgas 19. grifa iedaļas un 6. stīgas 24. grifa iedaļas. Turklāt katra stīga šai notij dod citu tembru. Tāpēc vienu un to pašu mūziku var spēlēt dažādās pozīcijās. Pirkstu izvietojums mūzikas izpildījuma laikā tiek saukts par skaņdarba aplikatūru. 

Pateicoties savai pieejamībai, izmēriem un universālai funkcionalitātei, ģitāra ir  kļuvusi par vienu no izplatītākajiem mūzikas instrumentiem pasaulē. Bez ģitāras nav iedomājama tādu populārās mūzikas žanru pastāvēšana kā estrādes mūzika, džezs, rokmūzikas stili, pasaules mūzika, flamenko, tautas mūzika un visa profesionālā mūzikas izklaides industrija. Ģitāra tiek arvien vairāk izmantota akadēmiskajā mūzikā. Tā var būt gan spilgts solo, gan pavadījuma instruments. Daudzi populārās mūzikas pārstāvji, kuri spēlē ģitāru, kļuvuši par iedvesmas avotu plašām sabiedrības grupām, tā radot vēlmi līdzināties tiem. Tādēļ vēl lielāku popularitāti ģitāra ieguvusi mājas muzicēšanā. Kaut arī apgūt šī instrumenta spēli tehniski augstā līmenī nav viegli, tomēr spēlēt gribētāju tai nekad nav trūcis. Daudzi ģitārspēli apgūst pašmācības ceļā, lai spēlētu pēc akordu simboliem dziesmām pavadījumus. Tiek atklāti arvien jauni ģitārspēles tehniskie paņēmieni. Arī pats instruments joprojām tiek pilnveidots. 

Nozīmīgākie klasiskās ģitārmūzikas autori un izpildītāji 18.–19. gs. ir Ferdinando Karulli (Ferdinando Carulli), Mauro Džuliāni (Mauro Giuliani), Mateo Karkasi (Matteo Carcassi), Fernando Sors (Fernando Sor) un Francisko Tarrega (Francisco Tárrega). 

Viens no slavenākajiem 20. gs. izpildītājiem ir Andress Segovija (Andres Segovia), kuram mūziku rakstīja brazīliešu komponists Eitors Vila-Lobušs (Heitor Villa-Lobos).

Arī komponistu Izāka Alvenisa (Isaac Albéniz), Manuela de Faljas (Manuel de Falla) mūzika ieņem nozīmīgu vietu klasisko ģitāristu repertuārā. Nozīmīgs ir “Aranhuesa koncerts” (Concierto de Aranjuez), kuru 1939. gadā sarakstījis spāņu komponists Hoakins Rodrigo (Joaquin Rodrigo). Viens no mūsdienu nozīmīgākajiem latīņamerikas ģitārmūzikas komponistiem ir kubietis Leo Brauers (Leo Brouwer). 

Labākie akadēmiskie izpildītāji ir Džulians Brīms (Julian Bream), Narsiso Jepess (Narciso Yepes), Džons Viljamss (John Williams), Deivids Rasels (David Russel), Šārona Isbina (Sharon Isbin), Eliots Fisks (Eliot Fisk), Kazuhito Jamašita (japāņu 山下 和仁, Yamashita Kazuhito), Kristofers Pārkenings (Christopher Parkening), Pepe Romero (Pepe Romero), Marcins Dilla (Marcin Dylla), Rolands Dīenss (Roland Dyens), Ana Vidoviča (Ana Vidović), Stefānija Džounsa (Stephanie Jones ) un citi. 

Ģitāristi Laurindo Almeida (Laurindo Almeida), Žuāu Žilbertu (João Gilberto), Bādens Pauels (Baden Powell) Brazīlijā aizsāka bosanovas tradīcijas. Tās turpinātāji Čārlijs Bērds (Charlie Byrd), Oskars Kastro-Neves (Oscar Castro-Neves). Mūsdienu brazīļu mūzikas sintēzi turpina Egberto Gismonti (Egberto Gismonti), Jamandu Košta (Yamandu Costa) un citi. Spāņu flamenko stilus pārstāv ģitāristi Ramons Montoja (Ramon Montoya), Ninjo Rikardo (Niño Ricardo), Pako de Lusija (Paco de Lucia), Pepe Abičuela (Pepe Habichuela), Visente Amigo (Vicente Amigo), Herardo Nunjess (Gerardo Nuñez) un citi. 

Latvijā akadēmisko mūziku ģitārai komponējuši Pēteris Vasks, Romualds Jermaks, Krists Auznieks, Kaspars Zemītis un Matīss Čudars. 

Nozīmīgi džeza un populārās mūzikas ģitāristi ir Džango Reinhards (Django Reinhardt), Vess Montgomerijs (Wes Montgomery), Bārnijs Kesels (Barney Kessel), Džo Pāss (Joe Pass), Džons Maklaflins (John McLaughlin), Els Di Meola (Al Di Meola), Pets Metīni (Pat Metheny), Bireli Lagrīns (Bireli Lagrene), Stočelo Rozenbergs (Stochelo Rosenberg), Džošo Stefans (Joscho Stephan), Paskvāle Graso (Pasquale Grasso), Antuāns Bojers (Antoine Boyer), Mateo Mankūso (Matteo Mancuso). Rokmūzikā – Džimijs Hendrikss (Jimi Xendrix), Ēriks Kleptons (Eric Clapton), Ričijs Blekmors (Ritchie Blackmore), Tomijs Emanuels (Tommy Emmanuel), Daimbegs Darels (Dimebag Darell), Džo Satriani (Joe Satriani), Stīvs Vejs (Steve Vai) un citi.

Pateicoties izglītības un informācijas pieejamībai, 21. gs. pasaulē strauji pieaudzis izcilā līmenī spēlējošu ģitāristu skaits visos mūzikas žanros. Tos pamanīt vairs nav tik vienkārši, piemēram, Toms Kveils (Tom Quayle), Džastins Kings (Justin King), Tomo Fudžita (Tomo Fujita), Tims Millers (Tim Miller) u. c. Daudzi no viņiem kļuvuši populāri ar savu pedagoģisko darbību YouTube kanālos.

Latvijas ievērojamākie ģitāristi – Zigmunds Lorencs, Ēriks Ķiģelis, Aivars Hermanis, Vjačeslavs Mitrohins, Aivars Gudrais, Ainars Virga, Džonijs Salamanders (Jānis Gūža), Armands Alksnis, Andris Kārkliņš, Andrejs Jevsjukovs, Artūrs Kutepovs, Aleksejs Ļapko, Harijs Zariņš, Vīgants Murelis, Jānis Misiņš, Mārcis Auziņš, Kaspars Zemītis, Matīss Čudars, Jānis Bukovskis, Jānis Kalniņš, Gints Smukais, Rihards Lībietis, Reinis Jaunais, Āris Ozols, Kristens Kupčs u. c.