Termina izcelsme saistīta ar sengrieķu kulta darbību – šķidruma, parasti vīna, upurēšanu, kuru pavadīja atbilstoša mūzika un svinīgi dziedājumi. No tiem radušies sengrieķu dzejas metri, kas sastāv tikai no spondeja pēdām. Mūsdienu dzejā nav sastopami pantmēri, kas veidoti tikai no spondeja pēdām.

Antīkajā dzejā spondeju veido divas garas zilbes. Zilbes garuma mērvienība ir mora. Īsās zilbes izruna atbilst vienai morai, garās zilbes – divām morām. Spondeja izrunas ilgums metriskajā dzejā ir četras moras. Pēc izrunas ilguma spondejs ir līdzvērtīgs daktilam un anapestam.

Parasti spondeja pēdu attēlo:

– –  

( – ir gara/uzsvērta zilbe)

Sākot jau ar antīko dzeju, spondejs visbiežāk tiek kombinēts ar citām pēdām. Piemēram, ar to var aizstāt vienu vai vairākas daktila pēdas daktilu heksametrā. Spondejus daktilu heksametrā izmanto, lai dažādotu pantmēru, – garās zilbes piešķir dzejai ne vien svinīgāku un nopietnāku, bet arī enerģiskāku un satraucošāku skanējumu.

Piemēram, Vergilija (Publius Vergilius Maro) “Eneīdās” (Aeneis, ~ 30. līdz 19. gadam p. m. ē.) varoņa pārdzīvojumu dinamiku atklāj četras spondeja pēdas heksametra rindas sākumā:            

nunc huc| ingen|tis, nunc| illuc| pectore |curas (V, 701)

“uz vienu uz otru pusi (rauj) krūtīs neizsakāmas raizes”.

Spondeja pēdu, kas aizstāj jamba pēdu, jambu trimetrā sauc par iracionālo spondeju, jo šī spondeja kvantitāte ir trīs, nevis četras moras. 

Spondejs toniskajā versifikācijas sistēmā, piemēram, angļu un vācu valodā, pieprasa, lai blakus atrastos divas uzsvērtas zilbes. Šī pozīcija nav viennozīmīgi definējama, jo uzsvars bieži ir atkarīgs no lasītāja interpretācijas. Visbiežāk tonisko spondeju veido divi vienzilbes vārdi. Toniskajā dzejā spondejs visbiežāk lietots, lai bagātinātu jambu vai trohaju pantmēru skanējumu. Piemēram, Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Troils un Kresīda” (Troilus and Cressida, 1602), jambu pentametra rindā pirmās divas pēdas var lasīt kā spondejus.

Crý, crý! Tróy búrns, or élse let Hélen gó. (II cēliens 2. aina, 119)

“Raudiet, raudiet! Troja deg, vai arī ļaujiet Helenai iet.”

* uzsvērtās zilbes atzīmētas ar ´

Spondeju līdzās daktilam, trohajam un jambam pirmo reizi latviešu valodā teorētiski aprakstījis Kārlis Hūgenbergers (Karl Hugenberger). Viņš rakstīja, ka tā ir pēda, kurā vienādi gari stiepjamas divas zilbes vai vārdi. Vēlāku periodu dzejas pētnieki piedāvāja spondeja nosaukumu latviskot, piemēram, Ernests Dinsbergs literatūras teorijas grāmatā “Metrika ar tām vajadzīgām dzejas mākslas ziņām” (1890) to sauc – “līdz garš”, Kārlis Dziļleja darbā “Poētikā” (1920) – “vienādi garš un vienādīgais”.

Teorijā aprakstītā vienādīguma izpratne nosaka spondeja iespējamību vai neiespējamību latviešu dzejā. Ja pieņem, ka gara zilbe vienmēr veido palīguzsvaru, tad kā spondejus var uztvert – mīlā; tā kā; mērdē; laimīgs utt.

Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte uzskata, ka sillabotoniskajā versifikācijas sistēmā spondeju veido divu uzsvaru sadure, piemēram, neguļ, guļ; ēst, mirt utt.